Pagarināt vasaru un piepildīt skolniekam brīvlaiku jeb rudens Horvātijā

 

Balkānu pussalas valstis kļūst aizvien populārākas Latvijas ceļotājiem, protams, ka Grieķija ir topā, bet arī pārējās nebeidz pārsteigt ar savu daudzveidību, dažādību, jūrām un sauli.  Horvātija, neskatoties uz to, ka daļēji iekļaujas Balkānos, šobrīd varētu būt nākošā aiz Grieķijas. Laikam jau var teikt, kas kaut vienreiz bijis tur, vēlas atgriezties vēlreiz. Tā nu sanāca, ka pēc Horvātijas dienvidu gala divreizēja apmeklējuma ar iespaidīgo, bet tūristu pārpildīto Dubrovnikas pilsētu tā iekrita sirsniņā, tāpēc skolēnu rudens brīvlaikā šogad ar dēlu apmeklēju Horvātijas ziemeļu provinci – Istras pussalu. Kā ķirsītis uz kūkas ceļojumā bija iekļauta arī Venēcija. Jāatzīst, ka ķirsītis bija tāds...paslapjš un saņukāts. Rudens, lietus, tūristu miriādes....

Horvātija ir 500 - 600 kilometrus gara valsts - kaut kur šaurāka, kaut kur platāka ir kalnaina un atrodas pie Adrijas jūras. Tas nosaka dažādu vietu mikroklimata dažādību un laika  prognožu mainīgumu. Tai pieder vairāk nekā 1100 salas. Tās teritorija ir mazliet mazāka par Latviju, bet iedzīvotāju skaits ievērojami lielāks  -  4,5 miljoniem. Pārsteidz, ka IKP uz iedzīvotāju ievērojami zemāks nekā Latvijā, apgrozībā eiro un vispār tur ir labi. Horvātija ir tūrisma lielvalsts ar saviem plusiem un mīnusiem. Pēdējo gadu laikā Horvātiju apmeklē aptuveni 10 milj. tūristu gadā, turklāt skaits nemitīgi pieaug, tāpēc tiek ieviesta to skaita regulēšana, piemēram, ar tūristu nodevām nakšņošanas vietās. Tūrisms veido līdz 20% no iekšzemes kopprodukta.

Neaprakstīšu divu dienu pārbraucienu līdz Fažanas pilsētiņai Horvātijā Istras pussalā, bet tas bija interesants vērojot ainavu daudzveidību, WC kultūru ceļmalas benzīntankos, iepērkot proviantu Austrijas pierobežas “TravelFree” veikalā un pusdienojot  Polijas un Austrijas ceļmalas restorāniņos. Tie gan bija jauki un izrādās latviešu ceļotāju iecienīti. Ja nu naktsmājas ir Ostravā (CZ), tad labs restorāns vakariņām ir “Palouk”.

Varšava

Vīne

Deserts restorānā "Palouk"

Pirmā pilna diena Istras pussalā. Parasti, apmeklējot jaunas vietas, pilsētas, piejūras kūrortus, neņemu ekskursijas, jo pašam patīk iekļauties, adaptēties, meklēt un atrast. Tā tas bija gan Makarskā, gan Trogirā, gan Budvā (Melnkalne). Fažanā, ja nav aicinājums gulēt pie jūras un, ja laika apstākļi nav tam labvēlīgi, būtu paskumji. Šo neparedzot, nostrādāja intuīcija un devos organizētajās ekskursijās, un pirmajā dienā tās bija uz Poreču - senu romiešu pilsētu un Istras pussalas pērli Rovinju.

Porečas pilsēta ir sena un piedzīvojusi dažādus laikus, bet esot Itālijas sastāvā Sabiedroto jeb  Lielā Trijnieka nopostīta Otrā pasaules karā.  Galvenais tūristu magnēts šeit ir Eufrāzija jeb Marijas debesīs uzņemšanas katedrāles bazilika kura ir arī Romas katoļu katedrāle. Bīskapu pils komplekss, kurā ietilpst pati bazilika, sakristeja, baptisterija un tuvējās arhibīskapa pils zvanu tornis, ir lielisks agrīnās Bizantijas arhitektūras piemērs Vidusjūras reģionā. Neskatoties uz vēstures liecībām un artefaktiem ar 5.gs grīdas mozaīkām, sarkofāgiem, kolonnu fragmentiem utt, laikam jau nav liela motivācija, lai to apmeklētu un maksātu 10 eiro, bet skats no zvanu torņa un tās sajūtas ieejot bazilikā  ir tā vērtas. Laba vieta foto sesijai. Starp citu Eifrāzijas bazilika lielākoties ir saglabājusi savu sākotnējo formu, taču nelaimes gadījumi, ugunsgrēki un zemestrīces ir mainījušas dažas detaļas un tā ir trešā baznīca, kas tiek uzcelta tajā pašā vietā, un tā slēpj iepriekšējās ēkas. Savas izcilās vērtības dēļ tas ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā kopš 1997. gada. Šeit ir arī vietējais tirdziņš ar gardiem našķiem – mājas vīniem (dzerami), vītinātu gaļu (laba), vīģēm un granātāboliem un citiem gardumiem.

Limas fjords – skaists skats uz Limas kanālu un ieleju. Fjords ir daļa no Limas aizas, kas stiepjas no Adrijas jūras krasta gandrīz līdz pašam Istras pussalas vidum. Ielejas kopējais garums ir 35 km, kanāls vairāk nekā 10 km. Līča dziļums ir 30 metri, platums platākajā daļā gandrīz 600 metri. Limas līča abās pusēs paceļas stāvi kalni līdz 100 m augsti. 1980. gadā Limas kanāls tika pasludināts par aizsargājamo teritoriju, tāpēc niršana, makšķerēšana un braukšana ar iekšdedzes dzinēju transportlīdzekļiem tā teritorijā ir aizliegta. Pa ceļam apstāšanās skatu laukumā un vietējo gardumu iegāde – olīveļļa, medus, augļi, vītināta gaļa un sieri....Mmmmm, nenoturējos un neatturējos. Nu litra pudele olīveļļas ir mājās. Pusdienas skaistā vietā pie Limas ūdenskrātuves. Midijas varēja būt labākas, bet kopā ar baltvīnu iepeldēja....Tepat Vecrīgā tās ir dabūjamas gardākas un par to pašu cenu. Varbūt kāds citreiz var pagaršot ko citu un atsūtīt atsauksmi?

Līča dienvidu pusē atrodas Romualda ala, kurā svētais Romualds dzīvoja kā vientuļnieks. Kas bija šis svētais, kura sekotāji izrādās 11.gs gandrīz atnāca līdz tagadējai Latvijas teritorijai? Vairāk var uzzināt šeit? 

Rovinja – sena pilsēta, kuras teritorijā pirms romieši to sagrābuši dzīvojušas venēciešu un iliāriešu ciltis. Tā ir bijusi Bizantijas un Franku karalistes sastāvā, bet daudzus gadsimtus, tad kad Latvijas teritorija bija Livonijas un  Zviedrijas karalistes sastāvā, bijusi Venēcijas republikas pakļautībā. Pilsētas galvenais apskates objekts ir Sv. Eifēmijas baznīca, kas paceļas pār vecpilsētu un Adrijas jūru, un ievērojamākais arhitektūras elements, kas atrodas uz daudz vecāku baznīcu drupām, ir tās 61 metru augstais zvanu tornis. Pārsteidzoši, lai gan baznīca tika uzcelta laikā no 1725. līdz 1736. gadam, šis zvanu tornis ir pat vecāks par baznīcu. Interesanti, ka Svētā lielmocekle Eifēmija Visuslavētā bija kristiete, kas dzīvoja Halkedonas pilsētā, kas atradās Bosfora jūras līča krastā, pretī Konstantinopolei ap 304. gadu. Rakstos rakstīts, ka Halkedonas valdnieks Prisks izsūtīja pavēli visiem pilsētas un apkārtnes iedzīvotājiem ierasties uz pagānu svētkiem, pielūgt un pienest upurus elkam Arejam, draudot ar lielām mocībām tiem, kas neizpildīs pavēli. Šo nešķīsto svētku laikā 49 kristieši tajā skaitā Eifēmija slēpās kādā namā, kur slepeni veica dievkalpojumu Patiesajam Dievam. Drīz par kristiešu atrašanās vietu kļuva zināms, un viņi tika atvesti pie Priska. 19 dienu laikā mocekļus pakļāva dažādām mocībām un spīdzināšanām, bet neviens no viņiem nešaubījās ticībā un nepiekrita pienest upuri elkam. Saniknotais valdnieks, nezinot kādā vēl veidā piespiest kristiešus atteikties no Kristus, aizsūtīja viņus uz tiesu pie imperatora Diokletiāna, bet nošķīra no viņiem pašu jaunāko – jaunavu Eifēmiju, cerot, ka viņa palikusi viena neizturēs pārbaudījumus. Sākumā Prisks centās pierunāt Eifēmiju atteikties no Kristus, apsolot dažādus labumus, pēc tam pavēlēja mocīt viņu. Mocekle tika piesieta pie riteņa ar asiem nažiem, kurš griežoties nogrieza miesas gabalus. Svētā skaļi lūdza Dievu. Un lūk, ritenis pats no sevis apstājās un vairs nekustējās, lai kā arī bendes to centās iekustināt. No debesīm nonākušais Kunga Eņģelis nocēla Eufēmiju no riteņa un izdziedināja viņas brūces, bet svētā ar prieku pateicās Kungam. Saskaņā ar citu nostāstu kristieši un Eifēmija  tika atdoti saplosīšanai zvēriem. Soda izpildīšanas laikā viņi piesauca Dieva žēlsirdību un Zvēri pat nepieskārās viņu miesām. Tāpēc svētbildēs šī svētā tiek atspoguļota kopā ar lauvām.

Šeit gribētu atzīmēt lielisku vakariņu vietu Fazanā, kuru pilnīgi nejauši atradām. Grūti iedomāties, ka kaut kur privātmāju rajonā ir Micheline restorāns “Alla Beccaccia”.  Viesmīlīgi, gardi un nedārgi.                                                                                                                 

Nākošajā dienā sekoja brauciens uz Opatiju - senāko un gleznaināko Horvātijas kūrortu, un Pulu ar tās romiešu amfiteātri. Imperatoriskā Opatija, kara laikā nav cietusi un seno laiku piejūras veselības kūrorta arhitektoniskā greznība īpaši no 18-19 gs. šeit ir apskatāma. Pilsēta atrodas Učkas kalna pakājē, kas ir populārs pārgājienu un ekskursantu galamērķis, kā arī robeža starp zaļo Istras pussalu un piekrastes reģionu, kurā ir nevainojama daudzveidīgu ainavu harmonija. No Opatijas pilsētas paveras skaists skats uz jūru un tuvējām Krkas un Cres salām, kuras var viegli apmeklēt ar automašīnu vai prāmi. Opatiju ieskauj burvīgas mazpilsētas, kuras raksturo šauras ieliņas un bagāta vēsture. Šeit atpūtušies un veselību uzlabojuši tādi ievērojami cilvēki kā Antons Čehovs, Aisedora Dunkane, Francis Lehars, Ļeņins, Džakomo Pučini, Ferencs Molnārs un daudzi citi.

   

1844. gadā tika uzcelta “VillaAngiolina”, kas iezīmēja tūrisma sākumu gan Opatijā, gan Horvātijā. “Villa Angiolina” drīz kļuva par sabiedriskās dzīves centru, un tajā ciemojās daudzi ievērojami viesi, piemēram, Austroungārijas imperators Francis Jāzeps, bans Josips Jelačičs un ķeizariene Marija-Ana, kura villā pavadīja gandrīz trīs mēnešus. Viņas uzturēšanās Opatijā pievērsa Vīnes aristokrātijas uzmanību.

Šodiena viesnīca “Imperial” ir otrā Opatijā uzceltā viesnīca, kas sākotnēji tika nosaukta kroņprinceses Stefānijas vārdā. Tās arhitekts Francs Vilhelms viesnīcu aprīkoja ar visām tajā laikā pieejamajām luksusa ērtībām, sākot no centrālās apkures un beidzot ar baseinu un vēlāk pat kinematogrāfu. Šīs ērtības apvienojumā ar viesnīcas izcilo formu un atrašanās vietu bija iemesls, kāpēc daudzas ievērojamas personības, piemēram, imperators Francis Džozefs I, Džeimss Džoiss un Josips Brozs Tito, izvēlējās šo viesnīcu savai atpūtai. Interesanti ir tas, ka izmaiņas tās nosaukumā atspoguļo arī politiskās pārmaiņas Opatijā vēstures gaitā. Itālijas valdīšanas laikā to sauca par Regīnu Elēnu Viktora Emanuela III sievas vārdā; laika posmā no 1945. līdz 1948. gadam tā tika pārdēvēta par Maskavu, bet pēc tam pēc Dienvidslāvijas un Padomju Savienības šķelšanās par Centrālo. Viesnīca saņēma savu pašreizējo nosaukumu “Imperial” pēc Rankoviča krišanas 1966. gadā. Opatijā tika atvērts kazino Rosalia – pirmais kazino Austrumeiropā.

Pilsētas simbols ir jūrā uz akmens stāvoša meitene ar kaiju uz rokas. Šī skulptūra ir tēlnieka Zvonko Cara darbs, un tā šeit uzlikta 1956. gadā. Jāatzīmē, ka daudzos dienvidu jūru kūrotos Trogira, Budva, utt atrodas līdzīgas skulptūras. Ja Baltijas jūras piejūras pilsētās parasti skulptūrās attēlota ir sieviete ar bērnu gaidot atgriežamies savu zvejnieku, tad Adrijas un Visdusjūras valstīs tās ir jaunas sievietes. Jāatzīmē, ka iepriekš pilsētas centrā uz pussaliņas starp Sv.Jēkaba baznīcu un jūru bijusi kapsēta, kur atradusies Grācas tēlnieka Rathauska skulptūra “Madonna del Mare”. Tā tika uzcelta, lai godinātu grāfu Arturu Keselštatu, kurš 1891.gadā pirms Lieldienām kopā ar  grāfieni Frīzu jūrā noslīka. Bet dēls Georgs tika izglābts. Šobrīd atjaunotā Madonnas skulptūra atrodas pa kreisi pirms ieejas baznīcā.

Praktisks padoms! Autobuss apstājas pilsētas centrā autoostā pie kuras atrodas WC, kur ieeja maksā  1 vai 1,5 eiro. 40 cilvēku rinda un, ja divi autobusi...Turpat aiz stūra viesnīcas, restorāni, kafejnīcas jebkurai gaumei un makam. Aristokrātiskā kūrortā iedzert rīta kafiju ar putiņām un tradicionālo mandeļu cepumu tikai pastiprinās iespaidus. Izbaudiet nesteidzoties! 

Pula – bija lietaina, pelēka un slapja....tomēr trīs lietas - vietas palikušas atmiņā. Pulas amfiteātris – milzīga, diezgan labi saglabājusies celtne. Pulas arēna ir seno romiešu amfiteātris, kas atrodas Istrijas pilsētā Pulā. Pulas arēna ir sestais lielākais saglabātais amfiteātris pasaulē. Tas ir vienīgais amfiteātris, kuram ir četri torņi un izmantoti visi trīs romiešu kolonu arhitektūras orderu stili.

Amfiteātris celts starp 27. gadu pirms mūsu ēras un mūsu ēras 64. gadu un veidots no kaļķakmens. Tā izmēri ir 132,45 x 105,10 metri, sienas paceļas 32,5 metru augstumā. Arēnas izmēri — 67,95 m × 41,65 m. 19. gadsimta pirmajā pusē, kā arī 1932. gadā arēna tika rekonstruēta. Mūsdienās šeit notiek koncerti, teātra izrādes.

Augusta templis saglabājies no Romas impērijas laikiem. Pula ir bijusi nozīmīga osta. Šajā laikā pilsēta attīstījās, un tās uzplaukuma laikā tajā dzīvoja aptuveni 30 000 iedzīvotāju. Tā kļuva par nozīmīgu romiešu ostu ar plašu apkārtni, kas atrodas tās jurisdikcijā. Sākotnēji uz tempļa sienas bijis lozungs “Par godu Romai un Augustam Cēzaram, dievišķotā [Jūlija] dēlam, savas valsts tēvam”. Slavas dziesmas politiķiem vienmēr ir bijušas sabiedrisko attiecību instruments. Romas pilsoņu kara laikā 42. gadā pirms mūsu ēras, kad Oktaviāna, Marka Antonija un Lepīda triumvirāts nostājās pret Cēzara slepkavām Brutu un Kasiju, pilsēta nostājās Kasija pusē, jo pilsētu dibināja Kasijs Longins, Kasija brālis. Pēc Oktaviāna uzvaras pilsēta tika pilnībā pārbūvēta. 

17.gadsimta Pulas pils celta zvaigznes formā venēciešu laikā no 1630. līdz 1633. gadam pēc franču militārā inženiera Antonio De Viljas projekta, tāpēc tā pieder pie franču stila. Tas vienmēr bija svarīgs atbalsta punkts Venēcijas kontrolei pār Adrijas jūru.

Pusdienas vietējā restorāniņā “Orfei” – doradas fileja ar sautētiem dārzeņiem un vietējo alu. Lieliski! Vēlāk meklēju to tūristu ceļvežos...neatradu. Labām vietām reklāma nav vajadzīga!

Džeims Džois (1882 – 1941), īru rakstnieks, dzejnieks, prozaiķis, kurš tiek uzskatīts par  20.gs. viens no ietekmīgākajiem rakstniekiem modernisma un apziņas plūsmas literatūras aizsācējiem, dzīvojis apmēram gadu Pulā pie Romas laikā uzceltās Sergiia arkas. Labs iemesls no tā izveidot stāstu un tūristu piesaisti. Tagad pilsētas centrā uzstādīts rakstniekam piemineklis un darbojas restorāns mājā, kurā viņš dzīvojis. Džois Pulā strādājis par angļu valodas pasniedzēju. Ļoti kolorīts rakstnieks, pretrunīgs. Viņu kritizējis Paulo Koelju un citi. Par ko? Neesmu lasījis ne romānu “Dublinieši”, ne “Mākslinieka portrets jaunībā”, ne “Finegana vāķīšana”, ne “Uliss” , bet romāna “Uliss” fragments ļauj iepazīties ar rakstnieka daiļradi. https://satori.lv/article/uliss

Sergiia arka celta par godu aristokrātiskai romiešu Sergii ģimenei un tās trijiem vīriešiem Lūciju, Sergiju un Lepidu, kuri dienēja 29. leģionā, kas piedalījās Aktijas kaujā un tika izformēts 27. gadā pirms mūsu ēras. Tas liecina par aptuvenu būvniecības datumu: 29 – 27 gadus pirms mūsu ēras. Arka stāvēja aiz sākotnējiem agrīnās romiešu kolonijas jūras vārtiem. Sergii bija spēcīga kolonijas ierēdņu ģimene un saglabāja savu varu gadsimtiem ilgi. Pulā ir daudzas romiešu laika liecības, kā arī dažādu laiku militārais mantojums, un, ja uz turieni ir plānots doties, tad pašiem vairāk jāpalasa. 

Atpakaļceļā gandrīz vesela diena tā saucamajā Itālijas pērlē – Venēcijā. Venēcija – apdziedātā, aprunātā, izsapņotā, tūristu un ūdens un vēstures pieminekļu pārpildītā. Venēciju un lagūnu, kurā tā izvietojusies, UNESCO 1987. gadā iekļāva Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Pilsēta ir izvietojusies uz 117 nelielām salām, kuras savieno 378 tilti, lielākā daļa no tiem ir veidoti no akmens. Venēcijas daudzās salas, no kurām daļa ir mākslīgas, sadala lielāku un mazāku kanālu tīkls. Relatīvi lielākie ir trīs kanāli — Lielais kanāls (EN), kas "S" burta veidā šķērso visu pilsētas teritoriju, Džudekas kanāls un Sv. Marka kanāls. Tikai 20. gadsimta sākumā tika uzbūvēts tilts, kas savieno Venēciju ar cietzemi.

Pilsētas dzīvi un tās tālāko pastāvēšanu apdraud virkne problēmu. Viena no nopietnākajām ir tās applūšanas draudi, kuru nopietnību apliecināja katastrofiski plūdi 1966. gadā. Galvenais draudu faktors ir seklā Veneto lagūna, kuras ūdens līmenis spēcīga vēja iespaidā var būtiski paaugstināties. Līdz ar to ūdens pa daudzajiem Venēcijas kanāliem var viegli nonākt jebkurā pilsētas vietā. No sākuma nesapratu, kāpēc laukumos un uz ielām ir tādi kā saliekamie soli vai paaugstinājumi, izrādās tie ir ap 50 cm augsti, apmēram 1,5 m plati saliekami gājēju celiņi.

Labi, ka izstaigājām ar vietējo gidu, jo pirmo reizi tur esot būtu grūti atrast interesantākās vietas. Pēc izkāpšanas no kuģīša, kas atved uz Venēciju, pirmais kur “acis piesienas” ir gondolas un kanāli. Uz Venēciju var braukt arī ar vilcienu, bet tas laikam neradītu vēsturiski nozīmīgas ostas priekšstatu. No mūsdienu kultūrvēsturiskā viedokļa, lielākā nozīme ir Venēcijas Svētā Marka laukumam un ansamblim ar Svētā Marka baziliku un Dodžu pili, kur apbrīnojami integrētā veidā saplūst itāļu renesanse ar Bizantijas arhitektūru.

   

Sv. Marka laukuma savdabīgs turpinājums ir Piazzetta — mazāks laukums, kas robežojas ar Dodžu pili un izbeidzas krastmalā. Tā vidū paceļas divas granīta kolonas, starp kurām smagus noziegumus izdarījušajiem venēciešiem senatnē izpildīja nāves sodus. Starplaikos starp tiem Pieazzetta kalpoja kā pārtikas tirgus laukums.

Ne mazāka Venēcijas vērtība ir Rialto tilts, kurš mūsdienu izskatā tika uzbūvēts 1591. gadā, lai gan koka variantā, tas pastāvēja ilgi pirms tam. Jau Venēcijas pirmsākumā šī bija dzīvākā pilsētas daļa, tāda tā ir arī mūsdienās ar neskaitāmiem tirdziņiem, veikaliņiem, kafejnīcām un gondolu piestātnēm.

Viens no senākajiem un interesantākajiem, tūristus piesaistošajiem pasākumiem Venēcijā ir Venēcijas karnevāls - ikgadējs festivāls, kas ir slavens visā pasaulē ar saviem smalkajiem tērpiem un maskām, kuros tērpjas venēcieši un pilsētas viesi. Tas allaž sākas 10 dienas pirms Pelnu trešdienas, bet noslēdzas tā dēvētajā “treknajā otrdienā” - 13.februārī. Karnevāla pirmsākumi meklējami 12.gs pārstāvot vairākus gadsimtus, līdz Svētās Romas imperatora un vēlākā Austrijas imperatora Franciska II valdīšanas laikā festivāls tika pilnībā aizliegts 1797. gadā, un masku lietošana kļuva stingri aizliegta. Tam bija savs iemesls, jo maskas ne tikai slēpa romantiski vai mākslinieciski noskaņotu cilvēka seju, bet arī noziedzniekus, kuri tādējādi brīvi varēja pārvietoties pa pilsētu. Tradīcija tika atjaunota 1979. gadā, un pasākums mūsdienās piesaista tūkstošiem ceļotāju no visas pasaules.  

Cits tradicionāls pasākums ir Venēcijas regate, kas katru gadu septembra pirmajā svētdienā notiek  Lielajā kanālā. Šai tradīcijai ir ap 700 gadu sena vēsture un tā aizsākusies kā slaveno Venēcijas gondoljēru sacensība. Venēcieši apgalvo, ka vienmēr šo sacensību laikā ir spīdējusi saule un nav bijis nevienas reizes, kad būtu uzlijis lietus.

Pie Lielā kanāla ietekas lagūnā atrodas vēl viena Venēcijas pērle — balta marmora baznīca Madonna della Salute , kura ir uzbūvēta 16. gadsimtā. Baznīcā apskatāmi daudzi slavenu itāļu mākslinieku gleznojumi, ikonas un skulptūras, tai skaitā arī gleznotāja Ticiāna  https://lv.wikipedia.org/wiki/Tici%C4%81ns darbi. Vairākas reizes ekskursijas laikā tika pieminēts Kazanova (1725—1798), kurš dzimis un dzīvojis Venēcijā. Interesanti, ka par viņa patronu un finansiālo atbalstītāju visa mūža garumā kļuva Venēcijas senators Alvize Gasparo Malipjero, kuram Kazanova bija palīdzējis izārstēt kādu ar veselību saistītu problēmu. 21 gadu vecumā Kazanova kļuva par profesionālu kāršu spēlmani, kas bija otrs nozīmīgākais Kazanovas ienākumu avots. Visa sava turpmākā mūža laikā Kazanova turpināja ceļot, nodevās literatūrai un intīma rakstura dēkām daudzviet Eiropā. 1755. gadā inkvizīcija arestēja Kazanovu, apsūdzot burvestībās. Tika konfiscēti visi viņa manuskripti. Kazanovam izdevās izbēgt no cietuma — viņš devās uz Parīzi, kur ieguva milzu bagātību loterijā. Turpmāk baudīja dzīvi Eiropā. Kazanova ir arī uzturējies Jelgavā un Rīgā (1764).

Brīvais laiks un iespējas papusdienot. Šeit būtu jāņem vērā, ka tūristu pilsētā arī ēdināšanas pakalpojumu sniedzēji darbojas atbilstoši tradīcijām. Apčakarēsim, atpakaļ jau nenāks! Padoms! Pievērsiet uzmanību ne tikai ēdienu cenām, kas ir pieņemamas un ēdieni garšīgi, bet arī dzērienu cenām! Lai nav pārsteigums, ka 1l alus maksā 15 eiro. Nu par grappa Amarone, labāk cenu neminēšu, augsta, bet nebija žēl, bija laba.  Un tālāk jau atceļš uz mājām. Pagrūts, bet, ja noskaņojas, sagatavojas un ļaujas, tad ir vieglāk. Kādam pirms garā ceļa palīdz jogas vingrojumi, citam ķerenes, vēl citam alkohols (labāk gan stiprais un nelielās devās), lai var sagaidīt nākamo autobusa pieturas vietu vai spēles.

Vēl jāpiemin poļu un katoļticīgo svētvietu – Jasna Goras baziliku un klosteri. 

Pēc nakts viesnīcā līdz Rīgai paliek pavisam nedaudz ap 700 km. Ja kāds man teiktu, braucam uz Horvātiju vēlreiz...., es noteikti brauktu!

Ceļojiet, ceļojiet, tas ir brīnišķīgi!