Ar pavasara atmiņām pa Zemgales muižām ziemā

Teikšu atklāti, ka Zemgales plašie līdzenumi, apstrādātie lauki, meža puduri nav tie, kas mani būtu ieinteresējuši doties uz Latvijas dienvidiem. Tāpēc tagad, interesējoties un braucot pa Latvijas pilīm un muižām, ir prieks, ka varu šo Latvijas novadu iepazīt tuvāk. Pirmo reizi apmeklēju daudzas Zemgales muižas pavasarī, meklējot dzeltenās tulpes muižu parkos. Otrs brauciens jau ar svaigu skatu notika nesen ziemā. Tagad ar prieku dalos par redzēto. Aprakstā izmantoti interneta materiāli, papildinot tos ar savām sajūtām un pieredzēto. Maršruts: Valdekas pils, Jelgavas pils, Lielsvētes pils, Zaļenieku muižas pils, Blankenfeldes muiža, Abgunstes muiža, Berķenes muiža, Vilces muiža, Elejas muiža, Lielplatonas muiža.

Valdekas pils (vācu: Schloß Waldeck) nosaukta par godu Kurzemes hercoga Pētera Bīrona pirmajai sievai - Valdekas-Pīrmontas princesei Luīzei Karolīnai (1765 -1772).   1848. gadā pili īpašumā ieguva Rekes dzimta, kura nolēma ēku pārbūvēt. Kristofs Karls fon der Reke 1870. gadā ēku pārbūvēja par medību pili, neogotikas stilā pēc Kurzemes guberņas arhitekts Ādolfs Vinberga (1816-1895) projekta. Pēckara gados, piedzīvojot vairākkārtēju iekštelpu pārbūvi, pils ir kalpojusi kā daudzdzīvokļu ēka, laboratorija, biroju ēka un bērnudārzs. Valdekas pils šodien ir studiju un darba vieta Latvijas Lauksaimniecības universitātes Vides un būvzinātņu fakultātes Ainavu arhitektūras plānošanas katedras studentiem un mācībspēkiem.

Jelgavas pils ir ievērojamā Krievijas galma arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli (1700 -1777) agrīnā perioda ievērojamākais darbs un viens no retajiem arhitektūras pieminekļiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Lielākā baroka pils Baltijas valstīs, kādreizējā Kurzemes un Zemgales hercogu rezidence, Kurzemes guberņas administratīvais centrs, šodien Latvijas Lauksaimniecības Universitātes galvenā mītne. Pils celta 13. gs. Livonijas ordeņa pils vietā. 1738. gadā pēc Frančesko Bartolomeo Rastrelli projekta sāk būvēt jauno pili. Celtniecība noritēja divos posmos (1738. – 1740. gads; 1763. – 1771. gads). Pils vairākkārt degusi. Vislielākie postījumi ēkai nodarīti II Pasaules kara laikā, kad 1944. gada jūlija beigās pili nodedzināja un Latvijas Lauksaimniecības akadēmija (LLA) beidza pastāvēt. 1956. gadā sākās pils atjaunošanas darbi un LLA pakāpeniski no Rīgas pārcēlās atpakaļ uz Jelgavas pili. Šo pili apvij leģenda par Balto dāmu. Tā stāsta par jaunekli, kura pēdējais dzīves mirklis saistīts ar iepriekš minēto būtni. Puisis strādāja pilī uz stalažām, piepeši visi remontstrādnieki ieraudzīja, ka nezin no kurienes parādās Baltā dāma un dodas puisim klāt. Viņš pārbijās, kāpās atpakaļ, nokrita no stalažām un nositās. Tas notika vietā, kur atrodas lasītava, bet senāk tur bija Kurzemes hercoga dzīvojamās telpas. Vēl nostāsti vēsta, ka Baltā dāma bija hercoga radiniece, viņai bērnībā nomira māte. Tēvs gribēja meitu apprecināt ar bagātnieku, bet viņa vēlējās iziet pie vienkārša jaunekļa. Kad daiļava ar iecerēto bēga, hercogs sūtīja pa pēdām kalpus, kas puisi nošāva, bet jaunavu iemūrēja sienā, tāpēc viņa vēl līdz šai dienai nevar rast mieru. Pilī atrodas "Dorotejas mīlestības vēstuļu darbnīca" - izglītojoša programma jebkura vecuma interesentiem, kurā Kurzemes un Zemgales princese Doroteja ļauj viesiem iejusties 19.gs. atmosfērā, izzināt kaligrāfijas noslēpumus un sagatavot pārsteigumu saviem mīļajiem un tuvajiem, nosūtot Jelgavas pilī sveču gaismā ar roku rakstītu un ar lakas zīmogu apzīmogotu personīgu vēstuli. Par laiku un cenu jāvienojas ar Inu Jurģi pa tālruni +371 63005617.  Viens no interesantākajiem apskates objektiem Jelgavas pilī ir Kurzemes hercogu kapenes – tur uzskatāmi sasaistās mūža un aizsaules pasaules. Šobrīd kapenēs atrodas 21 metāla sarkofāgs un deviņi koka zārki, kuros no 1569. līdz 1791. gadam apbedīti 24 Ketleru dinastijas un 6 Bīronu dinastijas pārstāvji tajā skaitā Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs (1610 -1682).

Svētes muižas jeb Lielsvētes muižas (vācu: Groß-Swehthof) kungu māja jeb Svētes pils savulaik bija Kurzemes un Zemgales hercoga Pētera (1724 -1800) vasaras rezidence, ko pēc hercoga pasūtījuma 1774. gadā uzbūvēja galma arhitekts Severīns Jensens. Pili armijas vajadzībām pilnībā pārbūvēja no 1876. līdz 1878. gadam. Pilij bija izteikts centrālais korpuss un gari sānu korpusi, kuros divstāvu augstumā atradās oranžērija un gleznu galerija. Oranžērijā 1778.gada 19.oktobrī hercogs Pēteris nosvinēja saderināšanos ar Doroteju Medemu.  Ovālās zāles interjeru un fasāžu pilastru kapiteļus veidojis tēlnieks J. M. Grafs. Tas pats, kas savu roku pielicis Rundāles pils ciļņiem. Pie pils bija stallis un kalpu mājas, kā arī parks. 1795. gadā muiža pārgāja kroņa īpašumā, uzcēla kazarmas kirasieru pulkam un vienā pils spārnā ierīkoja baznīcu. Vairāk gribētos pateikt par pils saimnieku – hercogu Pēteri Bīronu. Savu vārdu ieguvis par godu tā laika Krievijas ķeizaram Pēterim I. Bijusi augsti stāvoša, ietekmīga persona gan Kurzemes un Zemgales hercogistē, gan Krievijas impērijā. Daudz ceļojot pa Eiropu, hercogs Pēteris iegādājās virkni īpašumu, pievienojot tos Kurzemes kronim. 1782. gadā viņš nopirka Palais Kurland pili Berlīnē, kas atradās tagadējo Brandenburgas vārtu kvartālā Unter den linden bulvārī (īpašumā līdz 1837. gadam), uz kuras zemes šobrīd atrodas Krievijas Federācijas vēstniecība Vācijā. Trīs reizes precējies - pirmā sieva Luīze Karolīna (1765—1773), otrā Jevdokija Jusupova (1774—1778) un trešā Anna Šarlote Doroteja (1779—1800). 1779. gadā hercogs Pēteris Bīrons salaulājās ar Annu Šarloti Doroteju fon Mēdemu (1761 -1821), bet par šo augstdzimušo personu noteikti, ka būs atsevišķs stāsts.

Iebraucot Zaļenieku muižā, tagad redzamās pils celtniecība sākās 1768. gadā, kad pēc hercoga Ernsta Johana Bīrona rīkojuma tiek piešķirti 200 000 ķieģeļu jaunas dzīvojamās ēkas celtniecībai Zaļajā muižā. Būvdarbi turpinājās līdz 1775. gadam. Jaunuzceltā pils bija hercoga un viņa dēla Pētera iemīļota medību rezidence un kā tāda saglabājās līdz 1795. gadam, kad Kurzemes hercogisti pievienoja Krievijai. Pēc Kurzemes hercogistes pievienošanas Krievijai 1795. gadā imperators Pāvils I (1754–1801) Zaļo muižu 1800. gadā uzdāvināja savas sievas Marijas Fjodorovnas brālim – krievu armijas kavalērijas ģenerālim Virtembergas hercogam Aleksandram Karlam Frīdriham (1771–1833). Viņa saimniekošanas laikā pilī tika veiktas plašas izmaiņas iekštelpu apdarē un plānojumā -  tika izbūvēta kāpņutelpa, zālē uzstādīts kamīns, apgleznoti vairāku telpu griesti, uzstādītas jaunas krāsnis ar glazētiem podiņiem un ornamentālu reljefu dzegu. Zaļenieku pils ir izcila ar to, ka tās fasādes laika gaitā nav izmainītas. Saglabājies oriģinālais apmetums, profilējumi un dekoratīvās detaļas. Jumta segumā kārniņi ir nomainīti ar skārdu, bet pils plānojums 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā maz mainījies. Šobrīd skolā atrodas Zaļenieku arodvidusskola, šķiet, ka skolas audzēkņu radītajā troksnī spokoties uzdrošinātos vien kāds līdz citai dimensijai novests skolotājs. Taču muižas dežurants, ierodoties darbā, vienmēr sasveicinās ar kādu neredzamu būtni un no rīta aizejot atsveicinās. Interesanti, ka muižas pētnieki nav uzdūrušies nevienai traģiskai nāvei, kas varētu būt pamats šim mītam. Kāda muižas naktssardzes darbiniece vēsta: "Kad muižā esmu viena pati, mani pārņem dīvaina sajūta, it kā kāds mani uzmanīgi vēro. Sākumā domāju, ka tās ir pūces, jo muižas parkā to ir daudz. Taču tā sajūta man ir arī tad, kad pūces guļ."

Blankenfeldes muiža pirmo reizi pieminēta Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā, kad no 1689. līdz 1701. gadam muižas īpašnieks bija Ernsts fon Mēdems. Par nākamajiem īpašniekiem kļuva fon Kēnigfelsu dzimta. Muižā 1804. un 1805. gadā uzturējies arī nākamais Francijas karalis Luijs XVIII. 1891. gadā muiža nokļuva fon Hānu dzimtas īpašumā. Tā lepojas ar iespējams visbriesmīgākajiem spoku stāstiem Latvijā. Pirms Ernsts fon Mēdems 17. gadsimtā uzcēla mūra kungu māju, Livonijas ordeņa laikos te atradusies koka muiža. Tajā mitis kāds tiešām ļauns spoks, kas, kā stāstījuši ļaudis, pat galvas mēdzis nošņāpt. Kāda Blankenfeldes kunga pavesta kalpone, sastapusi šo būtni, kļuvusi vājprātīga, un tāds pats liktenis piemeklējis arī viņas izmantotāju. Taču kopā ar Mēdemu dzimtu Blankenfeldē ieradušies arī daudz miermīlīgāki gari. Viens no viņiem ir Francijas karaļa Luija XVIII draugs marķīzs de Vislē. Francijas karalis, kurš savas trimdas laikā 1804.-1805.gadā uzturējās Jelgavas pilī, mīlēja braukt atpūsties uz Blankenfeldes muižu. Dzimtas pēctece Adina fon Bernevica marķīzu uzskatot par Hānu dzimtas spoku un esot pārliecināta, ka tā gars joprojām mītot Blankenfeldē. Viņas māsīca Martina, ciemojoties muižā, marķīza atveidu pati savām acīm esot redzējusi.  Šobrīd muižai ir jauni īpašnieki un to apmeklējot labāk iepriekš piezvanīt.

Abgunstes muižas apbūve veikta ap 1780.gadu, bet 1905.gadā nemieru laikos tā nodedzināta.  Esošās ēkas celtniecība aizsākta ap 1908.gadu, kad par muižas īpašnieku kļuva grāfs Sergejs fon der Pālens (1877 -1966). Pagasts 1931.gadā tajā ierīkojot skolu. Abgunstes muižas kungu māja ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Šodien muižā tiek veidota radoša vide mākslas simpozijiem, pieejamas telpas pasākumiem, izstādēm, semināriem, kā arī naktsmītne vasaras periodā. Tāpat muiža ir vieta, kur notiek atvērtās amatniecības darbnīcas. Abguntes muižā šobrīd viss ir kā kādreiz – ko iespējams arī aplūkot. Drīkst apskatīties un fotogrāfēt, tāpat iepriekš sazinoties (Asnāte t.+371 29393131) noklausīties stāstus un piedzīvot muižas atdzimšanu! 

Berķenes muiža ir viena no senākajām mazajām muižām Zemgalē. Tās izpētītā vēsture sākas ar 1462. gadu, kad ordeņa mestrs Johans fon Mengede iznomā zemi Jelgavas apgabalā Klavam fon Medeheimam, paredzot to muižai. Līdz mūsdienām saglabājies Lielbērķenes kungu nams, kas, vērtējot vizuāli un pēc analoģijām, celts 18. gadsimta otrajā pusē vai beigās, t.i., tajā laikā, kad muiža piederēja Magnusam fon Butlaram no Abgunstes. Domājams, ka šī ēka celta agrākās ēkas vietā, saglabājot 17. gs. apbūves sakārtojuma tradīciju. Dzirnavas celtas ap 1895. gadu. Šobrīd muiža ir privāta rezidence-viesnīca. Skaisti atjaunota. Atrodoties tur respektēsim privātumu un apzināti netraucēsim viesus. Manā gadījumā es pat nezināju, ka tāda muiža ir, sekoju brūnajai tūrisma norādei. Ķēros pie fotografēšanas, kad no mājas iznāca liela auguma, bet ne draudīgs vīrs. Tagad saprotu, ka tas varēja būt pats saimnieks. Sasveicinājāmies, apjautājos vai netraucēšu un piedevām vēl no viņa ieguvu informāciju, kur doties pusdienās. Esot tajā Latvijas malā – “Pūteļkrogs” ir obligāts!

Vilces muižai nu jau vairākas reizes gada laikā ir “izskriets” cauri, bet vēl ir ko darīt – neesmu uzspēlējis disku golfu. Vilces upes gleznainajā krastā, līdzās Vilces dabas parkam atrodas skaista un vēsturiska, 18. gadsimta 50. gados celta Mēdemu dzimtas muiža. Muižu cēla barons– Kristofs Dītrihs fon Mēdems ar sievu, grāfa Keizerlinga meitu Annu fon Keizerlingu. Pateicoties šīm laulībām, līdz pat šodienai Vilces muižas ieejas portālu rotā Mēdemu - Keizerlingu alianses ģerbonis, kurš ir viens no vērtīgākajiem šāda tipa 18. gs. mākslas pieminekļiem Latvijā. Muiža tika pārbūvēta 19. gadsimtā, kad tā kļuva par Johana Frīdriha Vilhelma fon Hāna īpašumu. Pēc agrārās reformas, kad to saimniekiem bija jāpamet savas muižas, 1921. gadā ēkā tika iekārtota Vilces pamatskola, kas darbojas arī mūsdienās. Muižā šobrīd izveidots arī tūrisma informācijas punkts. Ap muižu izveidots parks un dažādu garumu pastaigu takas vijas dažādos virzienos. Kā stāsta leģenda Vilces baronam paticis staigāt gan pa tuvējo parku, gan Vilces upītes krastiem līdz Zemgaļu (Vilces) pilskalnam un Zaķu pļavai. Barons vērojis upē peldošās mežapīles, ieklausījies upes čalošanā un putnu balsīs, ļāvies pārdomām un izbaudīja mieru. Tagad šī taka nosaukta par Barona taku. Ja nav jāsteidzas, tad ejot pa Barona taku var maršrutu pagarināt līdz vēsturiskās Mūrmuižas kaujas vietai, kur 1705. gada 16. jūlijā Lielā Ziemeļu kara laikā starp uzbrūkošo Krievijas caristes karaspēku grāfa Borisa Šeremetjeva (1652—1719) vadībā un aizstāvošos Zviedrijas karaspēku Kurzemes gubernatora Ādama Lēvenhaupta (1659 -1719) vadībā notika kauja.

No kādreiz tik skaistās, varenās Elejas muižas apskatāmas pamestas ēkas un drupas, kas liecina par kādreizējo mērogu. Pēc Johana Frīdriha fon Mēdema nāves 1785. gadā Elejas muižu mantoja jaunākais dēls Kristofs Johans Frīdrihs fon Mēdems (saukts arī par Žanno Mēdemu), kurš pēc Kurzemes hercogistes inkorporācijas Krievijas impērijā ieguva Eleju kā dzimtmuižu. Jaunības gadus pavadījis dienestā Prūsijā un Krievijā, 1801. gadā Žanno sāk pievērsties Elejai. 1799. gadā Žanno apprecas ar Pāvila I favorīta Pētera fon der Pālena meitu Mariju Elīzabeti Luizi. Viņam nepieciešama arī stāvoklim atbilstoša rezidence, tāpēc 1806. - 1810. gadā  pēc arhitekta Džakomo Kvarengi meta Elejā uzcēla jaunu kungu māju reprezentatīvā klasicisma stilā. Pils fasādes garums bija 51,7 metru, dziļums 22,5 metri, augstums līdz dzegas malai 11,6 metri. Mežotnes pils un Kazdangas pils celtas pēc ļoti līdzīga projekta un sniedz liecību par to, kāda kādreiz bijusi Elejas pils. Pils kompleksu papildina divas saimniecības ēkas, vienā no kurām dzīvojuši kalpotāji un pils viesi, otra izmantota kā noliktava, taču tajā atradies arī teātris. Vēl dienot Berlīnē, 1794. gadā Žanno Mēdems raksta brālim, lai tas parūpējas par jaunu koku stādiem angļu parka ierīkošanai. Parka centrālo aleju noslēdz Tējas paviljons. Tas atjaunots 2015. gadā ar ES atbalstu un tas noteikti ir apskates vērts.  Saglabājušies 20. gs. sākumā veidotie muižas īpašnieku kapi, kuros nav apglabāts neviens Mēdems. Kapsēta 1912. gadā veidota uz nelielas saliņas uz kuru ved sfinksu apsargāts tiltiņš ar vārtiem. 1913. gadā šeit apbedīta Adele fon Ofenberga. Vēlāk šeit iekārtota publiska kapsēta. Elejas pilij ir savs spoks - mednieces melnā tērpā izskatā.  Kā stāsta leģenda Elejas muižas saimnieka, grāfa Paula Petera fon Mēdema sešpadsmitgadīgā meita, grāfiene Dagmāra fon Mēdema bijusi iemīlējusies kādā puisī, kurš nav bijis no muižnieku vidus. Tas nepatika tēvam. Kad viņas tēvs kompānijā, kurā bija arī šis puisis, devās medībās, jauniete gribējusi līdzi, taču tā vietā ieslēgta muižā. Tad viņa lēkusi pa logu, neveiksmīgi nokritusi un nositusies. Tēvs aiz bēdām licis aizmūrēt liktenīgo pils logu. Bet joprojām meitas spoks melnā mednieces tērpā parādoties Elejas muižas parkā - vai nu ar lākturi rokās, vai traucoties zirgā, lai panāktu mīļoto.

Apciemojot Lielplatones muižu un tās gleznaino un teiksmām apvīto parku, atliek nedaudz ļauties iztēlei un var nonākt atpakaļ laikā. Laikā, kad pats barons Hāns vēl staigāja pa mīlestības aleju un vešeriene senajā vešūzī steidza mazgāt baroneses tērpu ballei. Šī leģendām un teikām apvītā vieta ļauj ielūkoties vēstures un senu nostāstu pasaulē, savukārt tās skaistā un enerģiski spēcīgā daba palīdz uzlādēties ikdienas steigā sagurušai dvēselei.  19. gs. muiža piederējusi baronu Hānu dzimtai. Kungu māja celta no 1845. līdz 1860. gadam. Sākotnējo ēkas projektu izstrādājis Kurzemes guberņas arhitekts E. J. A. Štrauss, bet no 1859. līdz 1860. gadā nezināms arhitekts to paplašinājis. Kompleksā ietilpst 20 ha liels parks, kalpu māja, vešūzis, kapela, dīķis, Hānu dzimtas kapi un citi ievērības cienīgi objekti. Ar muižu saistās dažādas leģendas un nostāsti. Muižā apskatāma kolekcionāra Valda Jēkabsona unikālā zvanu kolekcija, kuru kungs uzdāvinājis Jelgavas pašvaldībai. Zvanu kolekcija apskatāma brīvdienās, taču tikai ar iepriekšēju pieteikšanos (Ingūna t. +371 26611468) grupām līdz 10 cilvēkiem.

 Šis ir tāds vienas dienas izbrauciens, kas ļoti labi paver iespēju iepazīties ar Zemgales plašumiem un vēsturiskajām liecībām. Var tikai pievērt acis un iedomāties, kā šeit cilvēki dzīvoja 150-200 gadus atpakaļ. Manā dienas kārtībā ir arī citu muižu apmeklējumi. Gaidiet ziņas un sekojiet: Facebook – Armands Muižnieks vai Instagram - @armandslatviaguide .Visas fotogrāfijas ir autora.