Divas dienas ziemā pa Ziemeļvidzemes - Smiltenes un Alūksnes muižām

                                                  
Ar muižu apceļošanu ir tā kā ar jebko citu, kas "iekrīt sirdī", ja aizraujas "ievelk" aizvien dziļāk! Arī šoreiz, neskatoties uz to, ka ir ziema, dienas īsas, bet muižas un pilis vilina, vilina. Ziema ir tas laiks, kad varbūt nesanāk labas fotogrāfijas, bet noteikti daudz labāk var ieraudzīt to, ko vasarā kautrīgi slēpj lapu biezokņi. Muižu parki tas ir atsevišķs stāsts. Divās dienās pieveikti ap 550 km ar nakšņošanu Alūksnē. Pat ziemas laikā vakara pastaiga vienā no Latvijas izgaismotākajām vai pat gaišākajām pilsētām Ziemassvētku noskaņā, eņģeļiem rotāta pat pie nelieliem mīnusiem, ir īpaša. "Muižnieka muižu metrikas" ekspedīcijas pirmā diena: Veselavas muiža, Smiltenes pils pilsdrupas un Kalnamuiža, Mēra muiža, Lobērģa muiža, Aumeisteru muiža, Grundzāles muižas drupas, Gaujienas pils, Zvārtavas muižas pils, Bormaņu jeb Trapenes muiža, Jaunlaicenes muiža, Romeškalna muiža, Ziemeru muiža. Otrā ekspedīcijas diena - Alūksnes Livonijas ordeņa pilsdrupas, Alūksnes Vecā pils, Alūksnes Jaunā pils, Helēnas pils, Lāzberģa pils drupas, Ērmaņu muiža, Mālupes muiža, Jaunannas medību pils, Litenes muiža, Stāmerienas pils, Kalnienas pils, Beļavas muiža. Informatīvais pamats ņemts no dažādiem interneta resursiem un noteikti nepretendē uz autentiskumu. 

Veselavas muiža vairāk piederas tā kā Cēsu puses muižu vai citu tūrisma objektu apskatei, bet tā ir pa ceļam uz Latvijas ziemeļiem un parasti tai tiek nepelnīti pabraukts garām. 1744. gadā imperatore Elizabete Petrovna (1709-1762) Veselavu kopā ar 3 citām muižām uzdāvināja ģenerālleitenantam kņazam Ņikitam Trubeckojam (1699-1767).  Viņš savukārt 1760.gadā muižu atdeva savai meitai Annai Nariškinai (1730-1820).  Vēlāk muiža nonāk Krievijas Impērijas slepenpadomnieka barona Baltazara fon Kampenhauzena rokās, un vēlāk to manto dinastijas pēcteči Kristofs Johans, Teofils, Baltazars un Aurēlijs. Teofils starp citu apprecējās Šobrīd tajā darbojas muzejs, tā atvērta apmeklētājiem.

Smiltenes Rīgas arhibīskapa pils drupas - pils celta 1370.gadā, bet nopostīta 16.,17. gadsimta karos. Šobrīd apskatāmas drupas.

Blakus esošās Kalnamuižas ēkas celtas no 1767.-1771. gadam. Tajā laikā muižas īpašnieks bija Vidzemes ģenerālgubernators Georgs fon Brauns (1698-1792). 1893.gadā muižu nopirka firsta Līvena māte, lai to uzdāvinātu savam dēlam Paulam Līvenam. Ar šo laiku sākās firsta Paula Līvena valdīšanas gadi, kad Smiltene ļoti strauji attīstījās. 1899.gada Pauls Pēterburgas Politehniskajā institūtā ieguva ceļabūves inženiera diplomu un ieradās Smiltenē uz patstāvīgu dzīvi. Viņš savu muižas zemi sadalīja atsevišķos zemes gabalos un iznomāja Smiltenes iedzīvotājiem mūža rentē. 1903.gada 14.septembrī, atklājot Smiltenes slimnīcu, viņš esot teicis:'Es neesmu te uzcēlis fabriku, kas man nestu pelņu, es neesmu te uzcēlis ēku priekam,- es esmu uzcēlis ēku, kurā Jūs visi nāksiet, līdznesdami savas sāpes. Lai Dievs dod, ka Jūs visi aizietu no šejienes smaidīdami, tomēr būs daudzi, kas ienāks paši, bet kurus iznesīs piederīgie un draugi." 1922.gadā Latvijas valsts pārņēma muižas īpašumu un ierīkoja lauksaimniecības mācību iestādi. Līdz pat šai dienai muižas ēkās saimnieko Smiltenes tehnikums, kurā izglītību iegūst jaunieši no visas Latvijas.

Tagadējo Mēra muižas kungu māju tās īpašnieks Jākobs Hekers cēlis neorenesanses stilā 1907.gadā, iespaidojoties no vēlā vācu manierisma. Tai ir glezniecisks siluets un celtnes būvapjomu veido divi ar stāviem zelmiņiem rotāti nevienāda lieluma flīģeļi, augsts kārniņu jumta segums ar masīvu kvadrātisku torni un jumta izbūvēm. Pilij bijuši grezni interjeri, no kā saglabājušās durvis, koka apšuvuma paneļi un griestu apdare kokā. Šobrīd tā ir Smiltenes muzeja filiāle. 

Lobērģa muižai "uzdūros" nejauši, garāmbraucot. Celta 1803.gadā un tā saistīta ar Fēgezaku dzimtu. Šobrīd privātīpašums, jumts ir, logi ir, simtgadīgi koki apkārt un interesanta U veida kūts un vecā klēts. Šajā muižā dzimis viens no ievērojamākajiem  vācbaltiešu rakstniekiem, vēsturnieks, dzejnieks, žurnālists un tulkotājs - Zigfrīds fon Fēgezaks (1888-1974). Viņš ir vairāk nekā 30 romānu, ceļojumu aprakstu un rakstu krājumu autors. Tulkojis no krievu valodas rakstniekus Gogoli, Nabokovu, Turgeņevu. Interesantas ir rakstnieka Oļģerta Rozīša (1912-1984) atmiņas par muižu :"Loberģu muiža, maza muižiņa, salīdzinot ar citām Vidzemes muižām, piederēja Feizaku (Vegesack) ģimenei. Viņi bija divi brāļi, viens Manfreds Rīgā bankas direktors un kādu laiku arī Saeimas deputāts vācu frakcijā, otrs ārsts, bet nelabojams dzērājs. Bieži viņu satiku izmīdītajās koka kāpnēs agrākajā kungu mājā, kur otrā stāvā bija arī pasta kantoris. Agrārā reforma Feizakiem bija atstājusi neatsavināmo daļu ar bijušo pārvaldnieku māju par mitekli. Tā saucamā „pils” bija piešķirta publiskām vajadzībām. Bieži, kad nācu, pāri izbraukātajam rundēlim uz pastu vai kooperatīvu veikalu, kas mitinājās kungu mājas otrā galā, tai telpā, kas agrāk bija bijusi muižnieka kabinets, man likās, ka pa to pašu logu, pa kuru es bērnībā biju vērojis veco freileni lokāmies ap puķu dobēm, mani pavada ziņkārīgi bērnu skati. Dažkārt redzēju bālu, sērīga izskata bērniņu ēnas dārzā aiz žoga, kas tagad nodalīja neatsavināmo daļu no atsavinātās. Feizaku ģimene, pretstatā citiem vācu muižniekiem, paturēja sev to, ko viņiem atstāja, spītīgi turējās pie tā, kas viņiem vēstures un likuma ļauts. Izkopa savu saimniecību un labi satika ar jaunajiem kaimiņiem un agrākajiem kalpiem. Dzērājs dakters, kad bija skaidrāks, ārstēja pagasta slimos, bieži par velti."

Aumeisteru muiža - laikam jau šīs dienas pārsteigums. Atjaunota gan ir tikai tā saucamā "preileņu māja", bet muižas pils Latvijas ziemeļos ar savu apjomu un arhitektonisko risinājumu, liek aizrauties elpai "Wow". Terase un balustrāde ar skatu uz ezeru, pils priekšā pieminekļi Ādolfam Henriham fon Vulfam (1765-1843) un Kristīnei Katrinai fon Vulfai (1776-1845), kuriem acīmredzot ir bijusi saistība ar masoniem, par ko liecina ciļņi uz piemiņas zīmēm viņu 1793.gadā celtās pils priekšā. Redzētais mudina iedziļināties tā laika notikumos un likteņos. Apkārtnē izvietotas arī citas bijušās muižas ēkas un vecu koku aleja. 1737.gadā ar ķeizarienes Annas Joanovnas atļauju muižu nopērk majors Johans fon Vulfs, kas kļūst par vienu no Vidzemes guberņas bagātākajiem muižniekiem. Līdz agrārajai reformai 1920.gadā Vulfu dzimta šo Ziemeļvidzemes dārgumu neizlaiž no savām rokām. 

No 1848. līdz 1850.gadam Jūliuss fon Vulfs pabeidza būvēt lepno Gaujienas pili ar 52 istabām vēlīnā klasicisma stilā, ko vēlāk papildināja ar sešu kolonnu portiku. Tuvāko zemnieku mājas humora dēļ nosauca Eiropas lielpilsētu vārdos - Berlīne, Londona, Visbādene, Parīze u.c. Vasarās viņš devās uz Gaujienu, bet ziemā atgriezās pie ģimenes Vācijā. Barons bijis interesants un ļoti izskatīgs tiem laikiem vīrietis. Un viņa dzīves ceļš interesants, bet traģisks. Cherche la femme! Viņa staltais augums un elegantā uzvedība sabiedrībā likusi notrīsēt daudzu dāmu sirdīm. Katru gadu vēlā rudenī barons devies uz Visbādeni, kur bijis fon Vulfu īpašums, lai piedalītos medībās. Tā tas notika arī 1858.gadā, bet savirpuļoja notikumi, kas beidzās traģiski. Kāda Visbādenes barona pilī notika dzīres, kuru laikā Jūliuss iemīlējās pils īpašnieka sievā. Gadās. Aizkaitinātais vīrs Jūliusu izsauca uz divkauju. Pēc toreizējiem Vācijas likumiem divkauja pretinieki nedrīkstēja viens otru nogalināt, bet gan tikai ievainot. Juliuss von Vulfs Visbādenē divkaujā nošāva savu sāncensi. Vietējā tiesa par to viņam piesprieda vairākus gadus cietumā, taču viņš aizbēga un atgriezās Gaujienas pilī. 13 gadus vēlāk tomēr izlēmis atgriezties Visbādenē, kur viņu atpazina abi kādreiz nošautā barona dēli un nošāva 1872.gada 10.janvārī medību laikā. Jūliusa fon Vulfa atraitne Šarlote fon Vulfa uzbūvēja kapliču pie Gaujienas muižas, kur arī tika apglabātas vīra mirstīgās atliekas. Pēc vairāk nekā 30 gadiem 78 gadu vecumā izbeidzās arī Šarlotes dzīves gaitas. Bērni viņu apglabāja blakus vīram ģimenes kapsēta Gaujienā. Gaujienas kapliča mūsdienās ir sliktā stāvoklī, bet kolonāde no turienes 20.gadsimta 60-tajos gados pārvesta uz Alūksni un uzstādīta blakus Alūksnes Jaunajai pilij. Pēdējos 98 gadus Gaujienas pils ēkā atradās skola, kurā mācījies viens no latviešu izcilākajiem dzejniekiem. Akadēmiķis Jānis Stradiņš viņu nosaucis par 'lielu dāvanu mazai tautai", dzejnieks Imants Ziedonis - par "tautas sirdsapziņu", par "piemērīšanas vertikāli", dzejnieks Jānis Peters atzinis, ka viņš kā "pārjūtīgs seismogrāfs reģistrē apakšzemes grūdienus, brīdinot zemes iemītniekus jau iepriekš" - Ojārs Vācietis (1933- 1983).

1862.gadā Grundzāles muiža nonāk Emīla fon Volfa dēla Ādolfa Bogdana (1860-1910)  īpašumā, kurš 1893. gadā Romā apprecas ar Donnu Angelu Lanti. Viņiem piedzimst meita Marija Kristīne, kas pēc tēva nāves 1910.gadā mantoja gan Aumeisteru, gan Raunas, gan Tehelfer (Igaunijā) un Grundzāles muižas. Viņa tur arī saimniekoja līdz 1919.gadam.   

Zvārtavas pils - man tā bija atgriešanās tālā pagātnē, kad tur tika svinētas kāzas (ne manējās), bet atceros kā interesantu, labi sakoptu vietu un , protams, māksliniecisku. Celta 1881.gadā un tajā saglabājušies neogotikas interjera paraugi. Starp abām galvenās ieejas durvīm uz grīdas akmenī iemūžināts uzraksts latīņu valodā "Hic habitat Felicitas, Nihil mali intret" (latv. val. Te mājo laimība, nekas ļauns neienāk). Priekšpagalma vienā malā atrodas 19.gs pirmajā pusē celta klēts un tajā pašā laikā būvēts stallis un magazīna. Pils parkā pie ezera bijis vešūzis un putnu māja. Agrāk starp daudzajām saimniecības ēkām bijis arī krogs, ko muižas pēdējais barons pārtaisījis par pansionātu vai kā toreiz sauca nabagmāju, kurā dzīvojuši veci, darba nespējīgi muižas kalpi. 2012.gadā Zvārtavas pilī uzņemta filma "Mona" ar aktrisi Kristīni Beļicku galvenajā lomā. Tā ir mūsdienīga pasaka pieaugušajiem, kas stāsta par kaisli, iekāri un mūžseno sievietes neizprotamību. Jāsaka, ka šī vieta  pēc sajūtām ir mazliet "moniska".

No Vidzemes šosejas Līzespasta, kur krustcelēs joprojām stāv vecā zirgu pasta stacija, uz Bormaņu muižu ved piecus kilometrus gara lapegļu gatve, kas ir viena no garākajām Latvijā. Bormaņu jeb Trapenes muiža bijusi barona Voldemāra fon Vulfa medību pils. Pie ēkas skatāms piemineklis dzejniekam, rakstniekam, sabiedriskajam darbiniekam Linardam Laicenam, kurš muižā strādājis par dārznieka mācekli un palīgu no 1900. līdz 1903.gadam. Izrādās, ka bez savas daiļrades, arī tulkojis tajā skaitā "Tūkstots un vienas nakts pasakas". Traģiska dzīves nogale un novadnieks Ojārs Vācietis Laicenam veltījis dzejoli "Piemineklis", kas beidzas ar šādām rindām:

"Neskumsti — prot dziesmas rudens vēji —

Arī tās, ko tu vēl nepaspēji.

Esi laimīgs, — tevi nespiež čuguns,

Piemineklis tev no dzīvas lāpu uguns."

 Netālu no pils atrodas mājas "Fazāni", kurās agrāk bijusi barona fazānu audzētava. Šobrīd tur ir senlietu muzejs. 

Jaunlaicenes muiža no 18.gs. beigās līdz 19.gs pirmajā pusē celtajām ēkām 16 saglabājušās līdz mūsdienām. Jaunlaicene ir  bijusi viena no skaistākajām Vidzemes lauku muižām. Tā piederējusi fon Volfu dzimtai. Johans Gotlībs II muižu veidojis kā omulīgu ģimenes māju, bez ārišķīgas greznības, pretim mājas logiem izveidojot "gabaliņu no pilsētas". Muižkunga dzīvojamā mājā šobrīd atrodas muzejs ar informāciju par Volfu dzimtas detalizētu izpēti, muižu apsaimniekošanu tajos, senajos laikos un vietējiem iedzīvotājiem - malēniešiem. Šī muzeja ekspozīcija ir interesanta gan lieliem, gan maziem, jo iepazīšanās notiek caur spēlēm.  Šeit viena no teikām, ko man izdevās atrast:"No Jaunlaicenes kroga gar baronu kapiem ceļš veda uz «Kundziņiem», kur 19.gadsimta sākumā bija meiteņu skola. Tajā strādāja Simsona tētiņš, kurš bija arī teicējs hernhūtiešu saiešanas namos. Kādā vakarā viņš tā pavairāk bija iedzēris alu krogā un gājis uz meiteņu skolu. Kad Simsona tētiņš ticis pretim kapiem, viņam pretī braukusi melna kariete ar četriem melniem zirgiem. Kungs pieturējis, izliecies no karietes un aicinājis braukt līdzi. Tētiņš atbildējis, ka viņam jāiet uz otru pusi. Tad kungs izkāpis no karietes un teicis, lai nāk ar viņu lauzties. Simsona tētiņš palicis bāls no bailēm, novilcis svārkus, salocījis un nolicis grāvmalā. Tad saspļāvis saujās un teicis: «Nu, Dieviņ, nāc man par palīgu!» Kā šo vārdus pateicis, tā kungs un kariete ar zirgiem pazuduši. Pēc tam Simsona tētiņš saiešanas namos stāstījis, ka krogā iet nevajag un arī alkoholu lietot nevajag, jo tad visādi mošķi sākot rādīties." 

Romeškalna muiža (tur labāk nebraukt, jo īpašnieks ļoti nelaipns. Pats ar viņu tikos, izrunājāmies un ar viņa atļauju publicēju šo ziņu)!

Ziemeru muižas vēsture aizsākās 1550.gadā, kad  tās īpašnieks Johans Felbergs par 100 dālderiem  pārdevis savu muižu svainim brīvzemniekam Albertam Zeimeram (Albreht Seimer). Tālāk laiku pa laikam mainījās īpašnieki - Langenbergs, Ārens, Cernovskis, Vazinskis, Grīpenhīls, Brants, Johans Gotlībs fon Volfs, Plūme, bet 2003. gadā muižas kungu māju un ūdenstorni nopirka Dita Balčus ar ģimeni. Šī laikam ir tā muiža pie kuras tagadnes un nākotnes gribas vairāk pakavēties. Īpašniece ir  režisore, producente, aktīva, ticīga, interesanta sieviete, kura muižu parāda tā, ka negribas doties projām. Un tur ir ko redzēt. Dažādu laiku kakofonija mijas ar baronu nostāstiem ar Lili Marlēn un Ljubov Orlovas tēliem, mūsdienu ceļojumu piezīmēm un muižai piederīgām garšām. Paldies par briežu gaļas boršču- tas bija izcils. Vairāk var uzzināt noklausoties mūsu interviju "MMM" (MMM -Muižnieka muižu metrika). Viesi tur tiek vienmēr gaidīti, lai atpūstos, uzspēlētu teātri, paēstu vai iemēģinātu muižnieku cisas. Iepriekš gan jāzvana pa tālruni 26003578.

Nakšņoju Alūksnes viesnīcā "Benevilla", kas atrodas ģeogrāfiski labā vietā pilsētas centrā, ir auto stāvvieta viesnīcas viesiem, izcilas brokastis un ēdieni veselīgi un...stilīgi. Alūksnē un tās apkārtnē ir tūrisma mītņu izvēle, bet īpaši jau uz brīvdienām jārezervē savlaicīgi. 

2.ekspedīcijas diena 

Tepat Alūksnes centrā pāri ezera ūdens klajumam uz salas atrodas Livonijas ordeņa pilsdrupas (naktī tiek izgaismotas).  

Alūksnes Vecā pils, kurā šobrīd mājo mūzikas skola ir atjaunota, gribas teikt, jauki, ka piemērota mūsdienu prasībām, bet ļauj iztēloties tās pagātni. Ezermalas jeb Vecā pils ir viena no Alūksnes muižas ēku kompleksa daļām, kas atrodas Alūksnes ezera krastā. Muižas mūra dzīvojamā māja būvēta no 1793. līdz 1794. gadam klasicisma stilā un līdz mūsdienām saglabājusies vismazāk pārbūvēta. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, 1932. gadā, Vecās pils ēkā tika ierīkota slimnīca, kuras direktors no 1938. līdz 1944. gadam bija  ķirurga-ortopēda Kristapa Keggi tēvs ārsts Jānis Keggi (1906-1979).

                                        

 Izejot cauri parkam, var jau pa gabalu ieraudzīt Alūksnes Jauno pili, kurā šobrīd atrodas dabas muzejs ar vienu no lielākajām mirdzošo minerālu kolekcijām Eiropā, saucas "Vides labirinti". Alūksnes Jaunā pils celta 19. gs. otrajā pusē pēc barona Aleksandra Jozefa fon Fītinghofa pasūtījuma un ir viens no ievērojamākajiem vēlās Tjūdoru neogotikas arhitektūras pieminekļiem Latvijā. Pils galvenā fasāde vērsta pret ziemeļiem – ar skatu uz Alūksnes ezeru. Virs pils ieejas redzams Fītinghofu dzimtas ģerbonis. Pils iekštelpas sevī slēpj dažādu arhitektūras stilu mākslinieciskos sienu un griestu gleznojumus. 

Alūksnes pils parka attālākajā nomalē ezera krasta atrodas Helēnas jeb Jaunalūksnes pils. To barons Arnolds fon Fitinghofs 19.gs. nogalē cēlis savai vedeklai Helēnai kā vasaras muižu. Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā pili savā īpašumā iegādājās Alūksnes pareizticīgo draudze, nopērkot to no barona. Šobrīd tajā atrodas Alūksnes mežniecība, bet ēka ir gana kolorīta, lai to apskatītu no ārpuses. 

Piebraucot pie Lāzberģa muižas, no pagalma taisījās izripot mašīna. Piegāju pie tās, lai pajautātu atļauju nofotografēt muižu. Izrādās pats saimnieks, atbilstoši lauku apstākļiem , bet labi ģērbts, parunājām par muižu dzīvi, kāda tā te bijusi agrāk, un kā viņš iekārtojis savus 20 ha fantastiski skaistā vietā pie Alūksnes ezera. Pils ēka sākta būvēt 1821.gadā  barona Johana Gotlība fon Volfa laikā, taču pabeigta stipri vēlāk 1860.gadā. Latvijas brīvvalsts laikā muižas pils telpas izmantotas saviesīgiem pasākumiem, tajā skaitā teātra izrādēm. 1936.gadā "Malienas ziņas" raksta:"Lāzberģa Kultūras veicināšanas biedrība "Vēsma" sarīko Mārkalnes pag. Lāzberģa muižas plašajās telpās 31.decembrī teātra izrādi, uzvedot K.Tumiļa 3 cēlienu komēdiju "Laimīgā laulība". Pēc tam Vecā gada pavadīšanu un Jaunā sagaidīšanu ar dejām un rotaļām. Sākums plkst.19, beigas plkst.4 rītā."

Ērmaņu muižā ziemas klusumā lauka malā sagaidīja stirnas. Pati vieta ir klusa, uz mieru aicinoša, mudinoša līdzsvara meklējumos. Kā lasīju kādā intervijā ar muižas īpašnieku Uģi Prauliņu - tā ir vieta, kur smelties spēkus. Interviju ar komponistu var izlasīt šeit.  Pēc Ziemeļu kara (1700-1721) Ērmaņu muižu līdz ar visu Marienburgas pilsnovadu Krievijas imperatore Elizabete uzdāvināja grāfam Voroncovam, kurš 1780. gadā Marienburgas pilsnovadu pārdod Krievijas impērijas slepenpadomniekam baronam Otto Hermanim fon Fītinghofam Šēlam. Ērmaņu muižas kungu māja visticamāk uzbūvēta apmēram 1823. gadā. Ērmaņu muiža ir viens no izcilākajiem 19.gadsimta sākuma koka arhitektūras pieminekļiem Latvijā. Ērmaņu muižas kungu māju par kungu māju varētu saukt nosacīti. Spriežot pēc plānojuma arhitektoniskā risinājuma un apdares liecībām, šī ēka sākotnēji nav bijusi domāta kā dzīvojamā ēka, bet paredzēta atpūtai un izpriecām. Arī šobrīd šī nav tikai vieta, kur tiek komponēta mūzika, šeit reizēm notiek koncerti, izstādes un ar kultūras mantojuma saglabāšanu saistīti pasākumi.

Mālupes muižas kompleksā saglabājušās četras kompleksa ēkas, parks ar dīķi un diviem tiltiņiem. Muižas preileņu namā atrodas pagasta padome, kungu mājā bibliotēka un dzīvokļi. Kungu māja būvēta 1851.gadā, tās fasādes galā var redzēt piebūvi ar zemāku jumtiņu, tajā agrāk atradies vietējais cietums. Stallis pārbūvēts un tajā atrodas saieta nams. 

Dodoties uz Jaunannas muižas medību pili, ja ceļabiedri ir bērni var uztaisīt nelielu apstāšanos pie bebru takas, kas atrodas pa ceļam. Uzcelta 20.gs sākumā pils piesaista ar  tēstu laukakmeņu ārsienām. Medību pili "Mežtekas" būvējis Aksels fon Delvigs ap 1904.gadu, 1936.gadā pili apsaimniekoja Meža departaments, jo uz pils torņa ir bijis uzbūvēts ugunsnovērošanas tornis. Šobrīd ēka salīdzinoši labi saglabājusies, bet tukša.

1820.gadā par Litenes muižas īpašnieku kļuva fon Volfu dzimta, kuras saimniekošanas laikā notika galveno muižas ēku celtniecība un parka labiekārtošana, tajā skaitā joprojām pie muižas cieši pieguļošā liepu aleja. Pils celta Pededzes upes ainaviskajā stāvkrastā analoģiski Volfu dzimtas mājai Jaunlaicenē. Tā ir klasicisma stila ēka ar rizalītu un trijstūra frontonu centrālajā daļā, kas vēlāk pārbūvēta. Kopš 1920-tajiem gadiem pilī ierīkota skola. Tuvākajā apkārtnē vairākas muižas apbūves ēkas - kalpu mājas, vešūzis (tagad sporta zale), klēts, (tagad - kultūras nams), stallis, šķūnis u.c. Muiža kādu laiku piederējusi arī ģenerālfeldmaršalim Burhardam fon Miniham (1683-1767). 

                                        

Piebraucot pie Stāmerienas pils, jau pa gabalu redzamas logos degošās gaismiņas un parkā skan atbilstoša mūzika (ne šlāgeri, ne bumsi-bumsi), apejot apkārt pilij , rodas vēlme tajā ieiet un to arī vajag darīt. Katrā telpā valda atmosfēra, kas veicina radošumu. Tā vien gribas paņemt krāsu paleti un sākt zīmēt, vai izvelkot zīmuli pierakstīt vārdus, kas paši rodas galvā. Pilnībā saprotu kāpēc Latvijā un Stāmerienā pavadītais laiks rakstnieku  Džuzepi Tomazi di Lampedūzu iedvesmojis, kā rezultātā radusies iecere romānam “Gepards”. Romāns “Gepards” stāsta par kādreiz dižu itāļu dzimtu gadsimtu mijā, kad sensenās vērtības tiek strauji nomainītas pret citām un pa varas gaiteņiem soļo jauni ļaudis. Reizē tas ir stāsts par sicīliešiem — mazu, lepnu tautu, kas daudzus gadsimtus pavadījusi citu tautu ēnā. Lielus panākumus arī guvusi šī romāna ekranizētā versija. Kinorežisora Lukīno Viskonti 1963. gadā uzņemtā filma ar tādu pašu nosaukumu “Gepards”. Itāļu rakstnieks Latvijā nonāk pateicoties Stāmerienas muižas īpašniecei Aleksandrai fon Volfai, ar kuru iepazīstas Londonā, bet 1932.gadā Rīgā Vissvētākās Marijas pasludināšanas pareizticīgo baznīcā salaulājās. Pils celta 1830. gados, taču 1905.gada revolūcijai sākoties, Stāmeriena bija nozīmīgs nemiernieku centrs, un šo cīņu laikā revolucionāri pili nodedzināja. Tā tika atjaunota 1908.gadā, iegūstot jaunu izskatu – pārbūvēšanas darbu rezultātā, pils ieguva neoklasicisma un jūgendstila iezīmes. Šobrīd pils atvērta apmeklētājiem, to var izstaigāt gandrīz visas telpas un uzkāpt pils tornī. Apskati var turpināt pastaigājoties pa parku un, ja nav jāsteidzas, apkārtnē atrodas divi ainaviski ezeri. 

Kalnienas pils plānoto pārbūvi izjauca landrāta, barona Fridriha fon Volfa nāve 1884.gadā.  1904.gadā pils sadzīvisku iemeslu dēļ dega, tāpēc tika pārbūvēta pēc arhitekta Vilhelma Bokslafa (1858-1945) plāna un ieguva klasicisma stila iezīmes. Ap 1930.gadu muižā dzīvojušas divas muižkundzes Volfu dzimtas radinieces, bet ap 1938.gadu pili atpērk pagasts skolas vajadzībām.  Labi saglabājusies no sarkaniem ķieģeļiem celta oranžērija, stallis ar ratnīcu, vešūzis, uz manēžas pamatiem uzcelts tautas nams. Pils priekšā ābeļu dārzs un milzīgas tūjas, parks aizaudzis, un tajā saglabājies 8 stūru rotondas pamats un akmenī kaltas kāpnes. No Kalnienas nāk cilvēks, kura vārds aizskanējis tālāk Latvijā un aiz tās robežām- profesors Ēvalds Ezerietis (1913-2013), kurš 1958.gada 30.martā veicis pirmo sirds operāciju Latvijā. Pils ir privātīpašums un iekonservēts.  

Beļavas muižas centrālā ēka - pils celta ap 1750.gadu un ir viena no vecākajām šāda veida ēkām, kas saglabājusies līdz mūsu dienām. 19.gadsimtā muižai uzbūvēts mansarda jumts un 1920.gadā ēka piemērota skolas vajadzībām. Telpās saglabājušies interjera apdares elementi - krāsaina marmora plātņu grīdas segums vestibilā, koka kāpnes, durvis, iebūvēti sienas skapji un paneļi. Parkā atrodas divi dīķi. Pie viena no tiem ir piemineklis barona iemīļotajam zirgam. Tuvākajā apkārtnē vēl saglabājušās vairākas muižas saimniecības ēkas un pagrabs. Šobrīd skola slēgta. 

Ar šo tad arī beidzas mana Vidzemes pirmā divu dienu ekspedīcija. Ir viela pārdomām, ir nepieciešams laiks, lai iedziļinātos vēsturiskajās personās un notikumos. Būšu pateicīgs par komentāriem un papildinājumiem, jo zinu, ka ir cilvēki, kuri ir veltījuši savu dzīvi muižu pētījumiem. Vai es pats tik dziļi "rakšu"- nezinu, bet process aizrauj!