“Kurzemes sirds” muižas - vienā dienā Kuldīgas virzienā

 


Vienas vai divu dienu ceļojums pa Kurzemes Kuldīgas un Talsu apkārtnes muižām. Iztrūkst dažu muižu fotoattēli, jo apsekotas tika daudz vairāk, bet šīs labāk iekļaujas konkrētajā maršrutā. Maršruts ir skaisti izbraucams vienā dienā, bet to var arī pagarināt uz divām dienām Talsu muižu virzienā. To arī darīšu. Maršrutā akcentēta piļu un muižu dažādība vēsturiskā, arhitektoniskā un aristokrātiskā daudzveidībā. Tā papildināta ar stāstiem un leģendām. Tās apceļojot noteikti jāplāno laiks parku apskatei un citiem tūrisma objektiem, kas  arī ir interesanti, un ceļotāju intereses ir tik dažādas. Šis nav zinātnisks raksts  un nepretendē uz nisi scientificum. Informācija gūta interneta avotos. Rakstā izmantotas autora fotogrāfijas un atsevišķu objektu publicitātes foto. Maršruts - Blīdenes, Skrundas, Kazdangas, Rokaižu, Aizputes, Lažas-Padures, Apriķu, Maras, Alsungas, Ēdoles, Īvandes, Pelču, Snēpeles muižas.

Blīdenes jaunā pils (Mazblīdenes) (Klein-Blieden)  jeb jaunā Blīdenes muižas dzīvojamā ēka celta pēc grāfa Mēdema pavēles no 1829. līdz 1830.gadam. Kungu mājas projekta autors, iespējams arhitekts Johans Georgs Ādams Berlics (1753—1837). Viņš arī projektējis Mežotnes, Kazdangas, Elejas, Durbes un citas kungu mājas vai pilis. 1843.gadā par muižas īpašnieku kļūst firsts Oto fon Līvens. Pēc tēva nāves, sasniedzis pilngadību, par muižas īpašnieku kļūst Leo fon Līvens. No viņa muižu mantojusi meita Marija, precējusies ar Oto fon Vālu no Igaunijas. Viņu īpašumā muiža palikusi līdz agrārajai reformai 1920.gadā. Patreiz muiža pamesta un izpostīta.

Pilsblīdenes pils - muižas kungu dzīvojamā ēka, klasicisma stila pils, celta 19. gadsimta 20. gados. Pilsblīdenes muižas centra galvenās saimniecības ēkas bija simetriski izkārtotas ap pagalmu. Attālāk bija izvietots dzirnavu saimniecības komplekss, doktorāts, siltumnīcas, brūzis. Sākotnējais pils īpašnieks bija grāfs Žanno Mēdema (1763 -1838), tas pats kurš bijis arī Krievijas impērijas vēstnieks Amērikā no 1796 līdz 1808.gadam. pēc viņa nāves mantinieki 1843. gadā Pilsblīdenes muižas kompleksu pārdeva firstam Oto Līvenam. No 1924. gada ēkas tika iznomātas brāļiem Ciņiem. 1932. gadā pils kopā ar parku tika nodota Tautas labklājības ministrijai. 1959. gadā pilī izcēlās ugunsgrēks. Pēc ugunsgrēka 1961. gadā pilī atvēra veco ļaužu pansionātu. 1986. gadā pilī atkal izceļās ugunsgrēks. Kopš tā brīža pils stāv tukša un izpostīta.Interesants Imanta Lancmaņa veidots apraksts šeit.



Skrundas pils ir raksturīgs arhitektūras klasicisma stila modelis – simetrisks, proporcionāls, harmonisks un vienkāršs. Muiža kompozicionāli līdzīga iepriekš skatītajai Blīdenes, ka arī Durbes, Laidu, Padures, Pastendes, Lēnu, Mežotnes, Svitenes, Vircavas, Elejas muižu kungu mājas. To dēvē arī par Mežotnes pils miniatūrkopiju – tās arhitektūras un vizuālo aprišu dēļ, kas Latvijas vēsturnieka Artura Heniņa pētījumos, tostarp izdevumā „Ventas sakta” skaidrots ar muižas celtniecībā izmantoto J.G.Ā Berlica Mežotnes muižas kungu mājas projektu. Proti, laika periodā, kad grāfs Žanno Mēdems gatavojās celt Elejas pili, piesaistot itāļu arhitektu Džakomo Kvarengi, Elejas grāfa no Berlīnes ataicinātais arhitekts un būvdarbu vadītājs Berlics pasteidzās izpalīdzēt Mežotnes īpašniekam Frīdriham fon Līvenam, Mežotnei nokopēdams Elejai domāto projektu. Skrundas pils tapa desmit gadus pēc Johana Berlica nāves, un vēsturnieka A. Heniņa vārdiem runājot, Latvijas arhitektūras vēsturē tā iezīmē klasicisma saulrieta pēdējo staru. Skrundas pilī šobrīd ir viesnīca un restorāns. Neliela ekspozīcija veltīta muižas vēsturei un vienā akvārijā var aplūkot unikālu dzīvnieku Ventastega Couronian, kas aizvēsturiskos laikos dzīvojis šajās vietās. Kas tas ir, uzziniet paši!

(Skrundas muižas publicitātes foto)

(Skrundas muižas publicitātes foto)

Kazdangas muižas pils celta 1800. - 1804.gadam klasicisma stilā, arhitekts Johans Georgs Ādams Berlics. Līdz 1920.gadam tā piederēja baronu fon Manteifeļu dzimtai. Kazdangas pils ir mazliet līdzīga Elejas un Mežotnes pilīm, tas noticis tādēļ, ka arhitekts J.G. Berlics Kazdangas un Mežotnes piļu celtniecībā izmantojis slavenā itāļu izcelsmes arhitekta Džokomo Kvarengi (1744 -1817) Elejas pilij izstrādāto projektu, to nedaudz pārveidojot. Atšķirībā no Mežotnes pils, Kazdangas pils ir lielāka, ar stāvāku jumtu un galveno fasādi rotā vairāk kolonnu. Kazdangas pils galvenās fasādi rotā ritmiski sakārtota pusloka arku rinda, virs kuras otrajā stāvā kā galvenais akcents ir pacelts sešu kolonnu portiks – pārsegta telpa aiz kolonnām.  Manteifeļi bija bagāti un ietekmīgi, viņi gadu gaitā attīstīja Kazdangā dīķsaimniecību, izdaiļoja apkārtni, veicināja augļkopību. Atšķirībā no daudziem citiem baltvācu baroniem - Karls Vilhelms fon Manteifelis ļoti aizrāvās ar liberālisma idejām un veica demokrātiskus pārkārtojumus muižā. Barons labprāt atbalstīja māksliniekus, līdz 1905.gadam gandrīz katru vasaru pilī dzīvoja un viņa viesmīlību baudīja latviešu gleznotāji Jānis Valters un Vilhelms Purvītis, kā arī lietuviešu gleznotājs Petrs Kalpakas. 1905.gada revolūcijas laikā muižas kungu māju nodedzināja, un muižas īpašnieki no 1907.- 1914.gadam to atjaunoja pēc vācu arhitekta Paula Šulces - Naumburga projekta. No 1930.gada šeit tika izvietots Kazdangas lauksaimniecības tehnikums, vēlāk profesionālā vidusskola, kura 2009.gadā tika slēgta. Tagad šeit ir pils muzejs un tūristu info centrs. Muižas teritorijā ietilpst arī 196 ha plašais Kazdangas parks, kurš šobrīd ir viens no lielākajiem un dendroloģiski bagātākajiem muižu parkiem. Nobeigumā kāds sirsnīgs stāsts - Barons Mateifelis drīz pēc pils uzbūvēšanas iestādījis uz balkona izturīgu Alpu puķi vīrceli jeb lināriju (Linaria cumbolaria), kuru nosaucis par savu laimes puķi. Laimes puķe vēl tagad aug uz balkona un pils pakāpieniem, pierādot barona teikto, ka tā augs tik ilgi, kamēr pils pastāvēs. Kontaktpersona Ilze Holštroma, Kazdangas pils muzeja vadītāja, tālr. +371 28616717 ,e-pasts:muzejs@kazdanga.lv




Rokaižu muiža (Rokaischen) piederējusi baronu Hānu dzimtai. 1846. gadā Rokaižu muižas krodzinieka Treilanda ģimenē dzimis ievērojamais latviešu folklorists, rakstnieks, dzejnieks Fricis Brīvzemneks (1846. -1907.). Rokaižu gatves galā ir piemineklis, kur soda ekspedīcija pakāra skolotāju Juri Zinbergu – vienu no galvenajiem 1905. gada nemieru organizētājiem. Kopš 1946. gada kungu mājā darbojas veco ļaužu pansionāts “Rokaiži”. 2019.gada pansionāta iemītniece Olga Utkina , kurai tolaik bija 94 gadi atceras :” Rokaižu muiža senāk piederēja baronu Hānu dzimtai. Barona mazmeita Ketiņa arī mācījās ģimnāzijā un dažreiz mani pavizināja ar līnijdrošku,” bērnības atmiņas apsūbē pēdējās. Ēka apskatāma no ārpuses.

Aizputes pils Livonijas bruņinieku ordeņa valsts laikā Aizputes pils un tai piederošās zemes bija Kuldīgas komtura īpašums. 1341.gadā pils pildīja labības krātuves funkcijas. Taču pirmais dzīvojamais korpuss, domājams, uzcelts tikai 14. un 15. gadsimta mijā. Arī pirmais dokuments, kurā nepārprotami nosaukta ordeņa Aizputes pils, ir 1397.gada 1. augustā “mūsu ordeņa pilī, sauktā Aizpute, Kurzemē” (in castro ordinis nostri Hasenpute dicto in Curonia) rakstītā lēņa grāmata. Vēl 1939. gadā šeit bija trūcīgo pilsētnieku bezmaksas dzīvojamās telpas, muzeja telpas, kā arī spirta un degvīna noliktava. Diemžēl mūsdienās varam runāt vien par pilsdrupām.



Domājams, ka 18. gadsimta vidū ap 1760.-1762.gadu tika izveidots Aizputes jaunais pilsmuižas centrs tagadējās Skolas ielas rajonā. Par to liecina fakti, ka: 1760. gadā Cīravas, Kalvenes, Remešu, Aizpures un Aizputes pilsmuižas īpašniece Bēra atraitne, dzimusi Jūlianna Eleonora fon Bīlova (1714.–1782.), maksāja 9.000 florēnu par ķieģeļiem, kas vesti no Kabiles „Aizputes būvei”, un 1761. gadā, sadalot īpašumus starp meitām.  Baronese noteikusi, ka vecākās meitas pienākums ir izmaksāt jaunākajai, kas bija saņēmusi Aizputes pilsmuižu, 1.000 dālderus „Aizputes būvs” pabeigšanai. Pret Tebru vērstais fasādes ieejas priekšas kolonu portiks un klasicisma stila frontons, līdz mūsdienām nav saglabājušies. Tas pats sakāms par Tebras stāvajā kraujā izveidotajām terasēm. Daudziem vecākās paaudzes bijušiem un esošiem aizputniekiem šī ēka pazīstama kā Aizputes vidusskola, arī ģimnāzija. Mūsdienās tā ir pašvaldības īpašums, kurā izvietots Aizputes novadpētniecības muzejs ar Tūrisma informācijas punktu un citas sabiedriskas organizācijas. www.aizputesmuzejs.lv

Lažas - Padures muižas pils celta 1871. gadā, kad ierīkots arī parks ar mākslīgi izraktu dīķi. Parkā aug vairākas reti sastopamu koku sugas. Pēc pirmās brīvvalsts agrārās reformas 1920. gadā muižas zeme tika sadalīta zemniekiem – Latvijas brīvības cīnītājiem, bet muiža palikusi bez saimnieka. 1929. gadā to piešķīra skolas ierīkošanai. 1969. gadā tika izveidota speciālā internātskola. 2017. gadā tika veikta esošā dīķa krasta tīrīšana un izveidota publiskā slidotava uz muižas parka dīķa (ziemas sezona), kas vakaros tiek izgaismota. Skaista no ārpuses īpaši rudenī.



Apriķu muižas (Apprikken) apbūves baroka ansamblis veidojies pie Alokstes upes 18. gadsimta sākumā. Kungu māja būvēta laikā līdz 1742. gadam, bet tās astoņstūru tornis neogotikas formās uzbūvēts 19. gs. Galvenās fasādes frontonā ir smilšakmenī kalts cilnis ar militārās atribūtikas ieskautiem baronu Osten-Zakenu un Korfu alianses ģerboņiem, bet dārza fasādes frontonā attēlots fon Brinkenu ģerbonis. Ēkas iekštelpās redzami bagātīgās 18. gadsimta apdares fragmenti: rokoko krāsnis ar apgleznotiem podiņiem, durvju vērtnes un parketa grīdas.Lielākā daļa pārējo ēku – kūts, brūzis, dzirnavas – tika uzbūvētas 19. gs. otrajā pusē, un tanī pat laikā tiek ierīkots arī neliels ainavu parks. Apriķu muiža kopš 16.gs. piederēja fon Osten – Sakenu dzimtai, bet no 1790. – 1852. gadam tā bijusi fon Kroftu dzimtas īpašums. 20. gs. sākumā muižas īpašnieks ir Karls Gustavs Mannerheims (1867. – 1951.), kas vēlāk kļuva par Somijas valsts prezidentu (1944.1946.), un zināms kā leģendārās Mannerheima līnijas – fortifikācijas sistēmas Ziemas kara laikā autors. Pašreiz muižā atrodas Apriķu muzejs, kur tiek pētīta Mannerheima biogrāfija un viena no ekspozīcijām stāsta par pirma latviešu dzejnieka Neredzīgā Indriķa (1783.-1828.) mūžu.  Kontaktpersona Aina Cērmane, tālr.+371 29184684.

Maras muižas saimnieki ir Verners Hartingers un Ilga Pranča-Hartingere, kas kopš 2004.gada, kad iegādājās muižu to saveduši tādā kārtībā, ka ieejot kungu mājā tu nokļūsti kā 19.gadsimta beigās  un sajūties kā tā laika ģimenes loceklis. Mājīgi, sirsnīgi un ar pietāti pret kultūras mantojumu. Maras muiža dokumentos minēta jau 16. gadsimtā, bet kungu māja  1905. gada revolūcijā nodedzināta. Pēc tam tika uzsākti tās atjaunošanas darbi, kas tomēr līdz 1925. gadam, kad muiža kļuva par Latvijas valsts, vēlāk Saeimas deputāta Pētera Zvaguļa īpašumu, netika pabeigti. Turpmākajos gados šeit atradās Basu ciema padome, aptieka, kultūras nams un pat izveidoti astoņi kolhoznieku dzīvokļi. Saglabājušies skaisti  kokgriezumi verandā, var aplūkot to laiku kamīnu un krāsni ar iemūrētu kafijas kannas sildāmo, arī sienas gleznojumu fragmentus. Parks ap muižu visos gadalaikos ir skaists un īpaši jau tad, kad laika apstākļi ļauj nesteidzīgi pastaigāt pa to, pasēdēt, palasīt grāmatu, padomāt un doties tālāk. Neliels viesu skaits var palikt arī pa nakti. Saimniece ar prieku pagatavos gardu maltīti vai izceps ābolu pīrāgu un interesantas sarunas ar viņu ir garantētas. Iepriekš gan apmeklējumu saskaņot ar īpašnieci Ilgu (tālr. +371 26376974) vai https://www.marasmanor.info 





Alsungas Livonijas ordeņa pils kā četrstūraina nocietināta būve ar iekšējo pagalmu ir būvēta 1372. gadā. No senās pils līdz mūsu dienām saglabājusies daļa no austrumu korpusa pagrabiem, dienvidu korpuss, kā arī divi nocietinājumu torņi. Pils ir unikāla Latvijā un ārpus Latvijas ar to, ka tā ir viena no retajām viduslaiku pilīm, kas daļēji ir saglabājusies līdz mūsdienām savā vēsturiskajā veidolā, jo visbiežāk Latvijā mūsdienās varam aplūkot tikai viduslaiku pils drupas. Tās komplekss ir celts pakāpeniski no 14. līdz 18.gadsimtam un vairākkārt pārbūvēts. Dienvidu korpusa ēkā ir daudzi kultūrvēsturiski vērtīgi objekti, kā arī vieni no senākajiem oriģinālajiem interjeriem Kurzemē. Ir apskatāma ekspozīcija par Alsungas pils vēsturi. Īpašajā piedāvājumā ir vēstuļu rakstīšana ar spalvu un tinti, suitu sievu, suitu vīru vai suitu dūdenieku uzstāšanās, pils torņa telpu īre laulību ceremonijai vai citiem īpašiem svētkiem. Ekskursijas un citas nodarbes iepriekš pieteikt pa tālruni:+371 26425015, +371 26699509 vai https://www.facebook.com/visitAlsunga/



Ēdoles viduslaiku pils uz pakalna ezera krastā no vienas puses un grāvi no otras celta grūti pieejamā vietā. Tās celtniecība sākta 1264. gada sākumā, tā piederēja Kurzemes bīskapam, bet 1561. gadā to nopirka Ulrihs fon Bērs (1532–1585 ) no Hannoveras. Laika gaitā pils vairākkārt pārbūvēta, taču arī mūsdienās tā saglabājusi savu īpašo senatnīgo auru. Pils veidota kā slēgta četrstūra veida būve ar iekšējo pagalmu. Kaut arī pārbūvēta, tā saglabājusi savu noslēgto viduslaiku raksturu – tai ir biezas sienas, dubultpagrabs, velvēts pārsegums un krusta aile. No kādreizējiem priekšpils nocietinājumiem nekas nav saglabājies, bet pati pils, kaut vairākkārt cietusi karos un ugunsgrēkos, tomēr allaž tikusi atjaunota un pārbūvēta. Pašreizējo izskatu pils ieguva 19. gadsimta 30. gados, kad tai tika izveidotas neogotiskas fasādes. Vienlaikus pils pagalmā vārtiem priekšā uzcēla piebūvi, ko balsta smagas akmens kolonnas un velves. Zinātāji pilī saskatīs daudzas sākotnējās pils daļas, kas saglabājušas pirmatnējo veidolu vai vēlākajās pārbūvēs ir tikai nedaudz pārveidotas. Virs pils galvenajiem vārtiem atrodas fon Bēru dzimtas ģērbonis. Mūsdienās pils ir zināma ne tikai kā vēsturisks objekts ar laikmetīgām vērtībām un leģendām apvītu atmosfēru, bet arī kā viesnīca, restorāns, koncertu, izstāžu, dažādu pasākumu un kāzu norises vieta. Ēdoles pils un pagalms iemūžināti leģendārajā latviešu mākslas filmā "Emīla nedarbi". Tālrunis informācijai +371 63321251. https://edolespils.lv/lv/


(Ēdoles pils publicitātes foto)  

Īvandes (Lielīvandes) muižas pils celta 18.gs. sākumā. Šajā ēkā saglabājušās 18.gs. beigu kāpņu margas ar rotājumiem un iekšdurvju vērtnes. 1853.gadā Lielīvandi nopirka barons Heikings un 1860.gadā viņa valdīšanas laikā uzcelta Lielīvandes muižas jaunā pils ar kolonnām parka pusē. Muižas arhitektūru veido arī saimniecības ēkas, grupētas stingrā simetrijā. Klēts un staļļi celti priekšējā pagalma abās malās. No kādreizējām septiņām ēkām, kas veidoja muižas ansambli, palikušas četras. Jaunā pils kalpojusi vācu un latviešu vajadzībām vairāk kā 150 gadus. Blakus pilij ierīkots parks ar dīķu sistēmu 6,9 ha platībā. Parks veidots austrumos un ziemeļos no centrālās ēkas. Tajā aug daudz vietējo kļavu, melnalkšņu, bērzu, ozolu, liepu, gobu, kā arī retāku sugu koki. Parkam pāri majestātiski slejas Baltijā lielākā Eiropas baltegle, tās garums 36 m, stumbra diametrs 120 cm. Īvandes pagastam secen nav gājis 1905.gads, kad 12.decembrī tiek dedzināta Lielīvandes pils. Īvandnieki nav klausījuši aicinājumam pili nepostīt, bet ņēmuši dažādas mantas, sagriezuši pēļus un tā purinājuši, ka koki alejā vēl ilgi bijuši pilni spalvām. Kad pils sākusi degt, 60 bruņoti vīri stāvējuši ap liesmām un tikai muižas kalpotājiem ļāvuši glābt savu mantu. Ugunsgrēka laikā gājuši bojā daudz dokumentu, tāpēc arī vēsturiskās ziņas par Īvandi ir tik skopas. Tagad muižas viesiem pieejama TERASE ar skatu uz parku īpaši nesteidzīgām sarunām vai klusuma un miera baudīšanai malkojot vietējo tējas, kā arī lapene un piknika vieta.  Iepriekš vienojoties var pasūtīt baronu Heikingu zupu. Dabas mīļotājiem - iespēja doties mežonīgā pārgājienā gar muižas noslēpumaini snaudušajiem dīķiem. Tuvāka informācija pie muižas saimnieces Anitas (+371 2942 75 66) vai https://www.ivandesmuiza.lv/



Pelču muižas (vācu: Pelzen) apbūve galvenokārt veidojusies 19. gadsimta beigās, kad uzcelta kučiera māja, kalpu māja, ledus pagrabs. Pati Pelču pils celta jūgendstila arhitektūrā no 1903. līdz 1904. gadam pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa (1878.-1919.) projekta. Būvniecībai kokmateriāli cirsti Snēpeles mežos, ķieģeļi gatavoti Kaltiķu ķieģeļu ceplī, ārējās apdares flīzes un cements vests no Kēningsbergas līdz Ventspils ostai ar kuģi. Katrs ķieģelis bijis ietīts labas kvalitātes papīrā. Veidojumi virs  un zem logiem, bareljefi (bruņinieku galvas), kāpņu kokgriezumi – viss darināts uz vietas. Visi būvdarbi veikti bez speciālās tehnikas palīdzības.Ūdeni no parka esošā pakavveida dīķa sūknēja ar trieces palīdzību, ar citu sūkni pili apgādāja ar avota ūdeni.  Šodien saglabājies ledus pagrabs ar klētiņu virsbūvē, zirgu puišu dzīvojamā māja (1873), kas tagad Pelču pagasta padome, zirgu stallis, vagara māja (19. gs. beigās celta), kas tagad sociālā māja vienai ģimenei, magazīna, divas kalpu mājas, no kurām viena ir valsts, bet otra — privātīpašums, dzirnavas.  1902. gadā parka rekonstrukcijas projektu izstrādāja tā laika Rīgas parku direktors Georgs Kūfalts (1853-1938). Pastaigām un izjādēm parkā ierīkoti dabīgas grunts klājuma lokveida celiņi. Tajos izmantots 19. gs. Anglijā ražotais trīs riteņu dāmu velosipēds, kurš šobrīd glabājas Kuldīgas pilsētas muzejā.  No 19.gs. beigām līdz 1920. gadam Pelču muižas īpašnieki bija firstu fon Līvenu dzimtas pārstāvji. 1922. gadā Pelču pils ēka pielāgota skolas vajadzībām. 1976.gadā šeit uzņemta "Rīgas kinostudijas" mākslas filma "Nāve zem burām". Apskatāma no ārpuses.




Snēpeles muižas pils bijusi vācu barona Hāna medību pils. Pilī saglabājušies mākslinieciski augstvērtīgi objekti - fasādes dekoratīvā apdare, lieveņa margas un durvju komplekts, trīs krāsnis. Celtnes abās pusēs ir kolonnām rotāti portiki. Saglabājušās 19.gadsimta durvju vērtnes. Pirmā stāvā izvietota zāle, baroneses guļamistaba ar palīgtelpām un piecas caurstaigājamas istabas. Otrā stāvā barona medību viesu atpūtas telpas - katrai lielākajai telpai klāt neliela guļamistaba. Pagrabstāvā bijusi virtuve ar palīgtelpām. Ēdieni uz otrā stāva ēdamzāli nogādāti ar liftu. Ap muižas ēkām izveidots neliels parks, kur vienkopus stādītas arī Eiropas baltegles. No pils parādes pagalma, kur tagad redzams asfaltēts celiņš, ziemeļrietumu virzienā pāri ceļam stiepjas ap puskilometru gara liepu aleja uz baronu kapiem. Kopš 1924.gada ēkā atrodas Snēpeles skola. Snēpeles muižas ēkā ir iekārtota gleznotāja  Indriķa Zeberiņa (1882.-1969.) piemiņas istaba. Pirmās darba gaitas šeit sācis ievērojamais latviešu kordiriģents un pedagogs, viens no latviešu profesionālās mūzikas aizsācejiem Ernests Vīgners (1850 -1933), kurš no 1869. Līdz 1873. gadam strādājis kā tautskolotājs. 



Tālāk ceļš uz Rīgu vai turpinājums 2.dienai ir jau padomā!  Pa nakti var palikt Virkas muižā Kuldīgā – šobrīd tā ir viesnīca, kur kādreiz atradusies baronu Firksu 16. gadsimtā no koka celtais kungu nams. Renovēts muižas augšstāvs, atklājot senās koka konstrukcijas, kas ilgi slēpušās aiz dažādo laiku pieskāriena, ko muiža pārdzīvojusi. Dizains ir paša muižas īpašnieka radīts, tādēļ var apgalvot, ka ir piestrādāts pie katras sīkākās detaļas, lai mūsu viesi justos īpaši un, pats galvenais, komfortabli. Vairāk info www.virkasmuiza.lv.



Nakšņošana vienkāršākos apstākļos iespējama arī Padures muižā ( https://www.paduremanor.com/)  



vai citās Kuldīgas  un tās apkārtnes naktsmītnēs. Paldies www.visitkuldiga.lv par atbalstu projektam "Muižnieka muižu metrika". 









Komentāri