Liestraupes pils (Schloß
Gross-Roop) ir viena no viduslaiku
pilīm Latvijā, kas ar pārbūvēm saglabājusies līdz mūsdienām. Tā ir vienīgā pils
Latvijā, kas vienā korpusā apvienota ar baznīcu. Pils tika veidota kā Rīgas
arhibīskapa vasaļa pils, par tās būvniecības laiku tiek uzskatīts 1263. gads.
Dokumentos pils pirmo reizi pieminēta 1310. gadā, kad to bija aplencis
lietuviešu karaspēks. Pils ir viena no retajiem īpašumiem Latvijā, kas vienas
dzimtas rokās atradusies vairākus simtus gadu, jo jau kopš 13. gadsimta otrās
puses tā piederējusi baronu fon Rozenu dzimtai, kas ar īsiem pārtraukumiem šeit
saimniekoja līdz pat 1939. gadam. 17.
gs. karos pils bieži postīta un degusi un pat kādu brīdi atradās drupu
stāvoklī. Zūdot tās militārajai nozīmei pili pārbūvē par muižas ēku. Pēdējo
reizi tā atjaunota pēc tās nodedzināšanas 1905. gadā, rekonstruējot vecās
detaļas, ievērojot vēsturisko patiesību un saglabājot tikai šai celtnei
raksturīgo noskaņu. Pils atjaunošanas darbi tika veikti vācbaltiešu arhitekta
Vilhelma Bokslafa (1858—1945) vadībā laikā no 1906. līdz 1909. gadam. Paveiktie
darbi pilī kļuva par pirmajiem zinātniskās restaurācijas piemēriem Latvijas
muižu arhitektūrā. Padomju varas gados, no 1949. līdz 1959. gadam muižas pilī
atradās un darbojās Lielstraupes mašīnu traktoru stacijas pārvalde. Šajā laikā
pilī tika ierīkotas arī mācību telpas un traktoristu kopmītnes, bet bijušajā
muižas stallī atradās darbnīcas. No 1963. līdz 2018.gadam pili apsaimniekoja
medicīnas iestādes, un par Straupes narkoloģisko slimnīcu Latvijā mēdza teikt,
ka te “ārstē pat sienas”. Tagad pils ir atvērta apskatei un apmeklētājiem tā
piedāvā ceļojumu cauri gadsimtiem kopā ar orientēšanos pils labirintos. Pilī ir
27 kāpnes, vairāk nekā 300 pakāpienu, interjeru grezno ozolkoka kāpnes, dažādas
pagājušā gadsimta sākuma glazētu podiņu krāsnis, kā arī paveras nedaudz
noslēpumainas slimnīcu ainas. Par samaksu iespējama pils iekštelpu apskate.
Informācija pa tālruni +371 29464946.
Ungurmuižu (Herrenhaus Orellen/Gut Orellen) 1728. gadā muižu nopirka landrāts Johans Baltazars fon Kampenhauzens (1689.-1758.), kas uzsāka plašus pārbūves darbus. Veco muižas kungu ēku pārbūvēja par mūsdienās redzamo, atstājot no vecās ēkas tikai pamatus. 1750.—1762. gadā Limbažu krāsotāju meistars Georgs Dītrihs Hinšs veica iekštelpu sienu apgleznošanu. Uz sienām attēlotās puķes, putni, eksotiskas dabas ainas no ēkas bijušā īpašnieka barona Kampenhauzena karagājieniem un ceļojumiem ārzemēs mākslinieks zīmējis no barona nostāstiem. Tikai 1732. gadā fon Kampenhauzens beidzot ievācās jaunajā muižā. Lielāki vai mazāki remonti un pārkārtojumi muižas ēkās notikuši gandrīz nepārtraukti un jau 1747. gadā sāka pārbūvēt arī pirms piecpadsmit gadiem celto kungu māju. Muižas kungu ēkas frontonā esošo pulksteni 1751. gadā pasūtīja Valmieras pulksteņmeistaram Filipam Meckem. Nozīmīgas pārmaiņas muižas kungu ēka piedzīvoja Ernsta Osvalda fon Kampenhauzena laikā, kurš Ungurmuižu mantoja 1841. gadā. Pirmā pasaules kara laikā revolucionāri noskaņotie Krievijas armijas karavīri 1917. gadā izdemolēja kungu māju, kuru līdzekļu trūkuma dēļ Kampenhauzeni vairs neatjaunoja un neapdzīvoja. Kampenhauzenu dzimtas īpašumā muiža bija līdz 1920. gada agrārajai reformai, pēc tam Kampenhauzeniem piederēja vienīgi muižas kungu mājas komplekss. Pēc vācbaltiešu aizbraukšanas ēkas 1939. gadā pārņēma Latvijas valsts. No 1953. līdz 1989. gadam pilī darbojas Kūduma pamatskola, 1959.-1961. gadā uz sabrukšanas robežas esošajā kungu mājas ēkā tika veikti liela apjoma remontdarbi. Neskatoties uz to, ka remontdarbu laikā izmainīja kungu mājas iekšējo plānojumu un aizkrāsoja daļu unikālo sienu gleznojumu, skolas ierīkošana tajā uzskatāma par pagriezienu ceļā uz Ungurmuižas kompleksa saglabāšanu. Sakarā ar Gaujas nacionālā parka dibināšanu 1974. gada 1. februārī Ungurmuižas ēku komplekss nonāca Vidzemes zonas pieminekļu inspektores Daces Puķītes rūpju lokā. Viņas vadībā notika kungu mājas sienu gleznojumu restaurācija un kapličas glābšanas darbi, bet 1977. gadā atjaunoja Tējas namiņu. Runājot par kapenēm - 1712. gadā barons apprecējās ar vēlākās Krievijas ķeizarienes Katrīnas I galmadāmu Margarētu Liliengrēnu (1679-1733). Pēc sievas nāves 1736. gadā otro reizi apprecējās ar Helēnu Juliānu fon Štrēlbornu (1703-1775), kura ari noorganizēja sava vīra mirstīgo atlieku atvešanu no Pēterburgas, kur barons mira uz dzimtas kapenēm. Par Ungurmuižas parka projekta autoru uzskata vācu dārznieku Heiseru, kurš 1733.gada 9. jūlijā ieradās Ungurmuižā, kur pavadīja vienu dienu, sniedzot konsultāciju par parka izvietošanu. Parks ir tā vērts, lai pa to pastaigātos nesteidzīgi un, ja iepriekš sarunā var iedzert tēju Tējas namiņā, tur tā garšo īpaši. Savukārt bērnus gaida stāsts par Bērniem celto namiņu. Par pasākumiem muižā informācija mājas lapā: www.ungurmuiza.lv
Auciema nosaukumam skanējuma ziņā vistuvākais somugru vārds ir igauņu haud – kaps. Tāpat kā Raiskuma nosaukums, tas varētu norādīt uz senu nonāvēšanu vai miršanu šajā vietā, vai arī kaut kādā ziņā ievērojamas senas kapsētas esamību. Muižas komplekss izvietojies pie Auciema ezera. Kungu māja klasicisma stilā celta 19. gadsimtā, pārbūvēta 19. un 20. gadsimta mijā. Piederēja baronam F. fon Sīversam. Tā ir vienstāva garena būvapjoma ēka, celta klasicisma stilā. Galvenā ieeja - ar asimetriski galvenajā fasādē izvietotu lieveni ar portiku, kuru rotā koka kolonnas uz akmens bāzēm. Sienu konstrukcija oriģināla - nesošās korpusa guļbūves sienas no ārpuses apšūtas ar ķieģeļiem, atstājot vēdināšanai gaisa šķīrējkārtu, apmestas. Apmetumā veidots dekoratīvs stūru rustojums. Zelmiņi darināti pildrežģu tehnikā. Saglabājušās oriģinālas pildiņu durvis ar metālkalumiem. Ēkai aizmugures fasādē piebūvēta virtuve. Padomju okupācijas laikā kungu mājā atradies klubs, vēlāk izvietoti dzīvokļi. Īpatnēja laukakmeņu mūra klēts, uzcelta 1851. gadā. Tās vaļējo klētspriekšu rotājušas kungu mājai līdzīgas koka kolonnas. Klēts avārijas stāvoklī. Parkā veidotas garas alejas, koku grupu stādījumi. Parku caurvij neliela upīte, kuru šķērso vairāki velvēti akmens tiltiņi. Muiža renovēta 2010.gadā un šobrīd pilda Tautas nama funkcijas – tajā atrodas trenažieru zāle, notiek pasākumi, kā arī ir iespējams sarunāt naktsmītnes (tālr.26620422).
Cēsu viduslaiku pils nozīmīgums
apmēram 800 gadu pastāvēšanas laikā mainījies tikpat ievērojami, cik tās
ārējais veidols. Ap 1214.gadu celtā pils sākotnēji kalpoja par Zobenbrāļu
ordeņa bruņinieku dzīvesvietu, bet sava nākamā saimnieka – Vācu ordeņa –
valdīšanas laikā iemantoja Livonijas varenākā cietokšņa slavu. Pilī rezidēja
Vācu ordeņa Livonijas zemes mestri, šeit uz ikgadējām sanāksmēm pulcējās ordeņa
augstākie pavēlnieki, ritēja normāla pils dzīve. Cēsīs atradās ordeņa arhīvs un
bibliotēka, kanceleja ar skriptoriju, kā arī mestra monētu kaltuve. Pils
ievērojami cieta 1577.gadā, kad cara Ivana Bargā armijas uzbrukuma laikā, 300
pilī glābiņu meklējušie ļaudis izdarīja pašnāvību, uzspridzinoties ar šaujampulveri.
Strauji attīstoties kara tehnikai, senais cietoksnis zaudēja savu militāro
nozīmi, taču pili kā dzīvesvietu turpināja izmantot līdz pat 17. gadsimta
nogalei. Pēc Lielā Ziemeļu kara pils tika pilnībā pamesta likteņa varā.
Pilsetnieki biezos mūra akmenus izmantoja savu maju būvniecibai. Šodien Cēsu
pils ir viens no īpašākajiem kultūras tūrisma galamērķiem Latvijā, kas ar savu
neatkārtojamo pievilcību spēj piesaistīt ceļotājus no visas pasaules. Pirms
aptuveni gadsimta Cēsu policijā esot reģistrēts neparasts stāstījums, kas vijas
ar pilī paslēptajiem dārgumiem un to sargiem. Proti, Svētā Jāņa baznīcā atrasts
jauns puisis, kurš nav slēpis, ka vēlējies no baznīcas pazemes pagrabiem nokļūt
Cēsu pilī un paņemt zeltu. Jaunais cilvēks klāstījis, ka ielīdis pilī no
pilsdrupu puses un nokļuvis istabā, kurā ieraudzījis lielu lādi un rakstāmgaldu
ar atvilktnēm. Vienā no tām gulējusi zelta nauda. Tiklīdz puisis sniedzies pēc
kāda naudas gabala, viņam virsū līdusi čūska ar pīles galvu un spīdošām acīm.
Toreiz viņš nobijies un aizbēdzis, bet attapies Svētā Jāņa dievnamā. Pēcāk
nolēmis vēlreiz doties pēc zelta, bet marodiera gaitas beigušās policijas
iecirknī. Viduslaiku pils ir ne tikai populars apskates objekts, bet vasara un
svētku dienās viduslaiku tērpos ģērbti cilvēki ļauj ieskatīties tā laika
notikumos. Savukārt pils torņos mūsdienu tehnoloģijas ļauj vieglāk saprast seno
laiku notikumus. Tie, kam jānosvin kāds notikums vai jubileja pils darbinieki
uzrīkos īstas dzīres. Informācija šeit.
Jāņmuiža (Johannenhof) (Priekuļos)
kā Cēsu pils muižas sastāvdaļa parādījās Vidzemes muižu arklu revīziju
dokumentos 1757. gadā. 1777. gadā Cēsu pilsmuižas īpašnieks Kārlis Ādams Volfs
uz septiņu Līvu pagasta zemnieku māju bāzes izveidoja atsevišķu Jāņa muižu, ko
norakstīja mūža lietošanā savai sievai Regīnai, dzimušai fon Rautenfeldei.
Tomēr, tajā pašā gadā viņš Cēsu pilsmuižu pārdeva Kārlim Eberhardam fon
Zīversam. Jāņmuižu vēlāk iznomāja vairākiem nomniekiem, līdz 1912. gadā to
iegādājās latviešu tirgotājs un Cēsu luterāņu baznīcas draudzes priekšnieks
Andrejs Kampe (1867–1919), kuru Latvijas brīvības cīņu laikā boļševiki nošāva
par to, ka viņš, būdams Cēsu baznīcas draudzes priekšnieks, neļāva baznīcā
rīkot mītiņus. 1920.gada zemes reformas rezultātā no Jāņa muižas atdalīja
vairākas saimniecības, bet muižas centrs 150 ha kopplatībā nokļuva pēdējā
nomnieka dēla Andreja Kampes (1905–1942) īpašumā. Andrejs Kampe bija Latvijas diplomāts,
Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas darbinieks (1927-1940), Līgumu
departamenta direktors. PSRS laikā deportēts no Latvijas, kur viņam izpildīja
nāvessodu. Pēc Otrā pasaules kara, 1946.gadā uz Jāņmuižu pārcēla Priekuļu
lauksaimniecības mehanizācijas skolu (vēlāko Jāņmuižas Profesionālo
vidusskolu). 2004. gadā bijušajā kungu mājā atklāts Jāņmuižas Profesionālās
vidusskolas vēstures muzejs. 2011.gadā
skolu pārcēla uz Priekuļiem un līdz šai dienai ēkas ir pamestas, neapkurinātas
un tās mēģina pārdot. Kungu māja, lai arī nekopta, pašlaik ir apdzīvota. Agrākā
muižas centra teritorija sadalīta starp bijušā īpašnieka Andreja Kampes
radiniekiem, kuri dzīvo Vācijā un Austrijā.
Veismaņu muižā Veismaņu muižas kompleksa apskate (www.pilis.lv). Nejauši sastapta vietējā gide
informē mūs par muižas vēsturi un nākotnes plāniem. Uzzinām, ka 17. gs. muižas
komplekss sastāvēja no koka ēkām, pašreizējā apbūve veidojusies vien 18. gs. 2.
pusē. Kompleksā ir saimniecības ēkas – klētis, stallis, siernīca un putnu māja.
Jau sākotnēji muižā bijuši augļu un sakņu dārzi, izveidoti dīķi. Līdz ar
īpašnieku maiņu muižai vairākkārt mainīti nosaukumi – tā saukta gan par Tulmēnu,
gan Lodes muižu. 18. gs. tā piederēja valstij un tika pievienota Priekuļu
muižai. 1770. gadā Katrīna II šo īpašumu piešķīra ģenerālim Otto fon
Veismanim-Veisenšteinam un tā ieguva Veismaņu muižas nosaukumu, savukārt
padomju laikā tā pildījusi gan kantora, gan pienotavas funkcijas. Šobrīd muižā
ar 24 istabām uzsākti atjaunošanas darbi. Īpasnieks Teterovskis t.29218699 Oto
Ādolfs Veismanis fon Veisenšteins (vācu: Otto Adolf Weißmann von Weissenstein,
1726—1773) bija vācbaltiešu izcelsmes Krievijas impērijas ģenerālmajors (1770).
Veismaņu muižas (Weißenstein, no 1770) un Dzērbenes muižas (no 1771) īpašnieks. Teritorijā daudzas pussagruvušas kādreizējās muižas saimniecības ēkas.
Veselavas muiža – 1744.gadā Krievijas imperatore Elizabete Petrovna – Veselavu ar vēl 3 šejienes muižām, uzdāvināja ģenerālleitnantam kņazam Ņikatam Trubeskojam (1699. -1767.). Pēc vairāku īpašnieku maiņas Veselavas muiža 1797. gadā nonāk slepenpadomnieka baronam Baltazaram fon Kampenfauzena rokās. 1801. gadā muižas mantoja viņa dēls barons Kristofs Johans fon Kampenhauzens. Vēlāk pārējiem dinastijas pēctečiem Kristofam, Teofīlam, Baltazaram un Aurēlijam. Veselavas muiža ir ļoti skaista un leģendām apvīta vieta Vidzemes sirdī. Senā ēka atrodas uz ovālas saliņas, un to ieskaujošie ūdeņi rada īpašu noskaņu, it sevišķi vasarā. Tā kā muiža šeit pastāvējusi jau vairākus simtus gadu, tai netrūkst arī baisu un traģisku stāstu no dzimtbūšanas laikiem. Veselavā mājo baltā dāma jeb pianiste, kura bijusi kāda jauna meitene, kas nav vēlējusies precēt muižas baronu. Viņa parādoties pirms lieliem pasākumiem un spēlējot klavieres, ko dzīves laikā labi pratusi. Plašāks raksts par muižu portālā "Delfi".
Drabešu muiža – (Drobbusch) ir bijuši vairāki īpašnieki. Sākotnēji tā piederējusi fon Ketleru dzimtai. 17. gadsimta sākumā Zviedru - Poļu kara laikā muižu piesavinājies kāds poļu virsnieks Drobišs. No viņa uzvārda tā arī ieguvusi savu nosaukumu. Mūsdienu Drabešu muižas komplekss veidots 19. gadsimta sākumā, nomainot 18. gadsimtā celtās koka ēkas. Pils galvenā fasāde darināta klasicisma stilā ar četru kolonnu portiku. Pili nodedzināja 1905. gadā, vēlāk tā tika atjaunota. Vismazāk pārbūvēta ir klēts ēka, kura pēc speciālistu domām ir viena no vecākajām kompleksa ēkām. Līdzās Drabešu muižas kompleksam atrodas bijušās muižas parks. Muižu ar tai piederošajām Āraišu dzirnavām savieno skaista aleja, kuras vienu galu veido ozoli, bet otru – lapegles. Kā liecina piemiņas plāksnes pie muižas dzīvojamās ēkas, tad šeit no 1925. līdz 1928.gadam par skolotāju strādājis Aleksandrs Čaks. Darbs nav bijis viegls, jo bijis jāstrādā ar bērniem, kuriem atņemti vecākiem. Šeit Čaks sāk nopietni dzejot, un drīzi vien dzejas kaislība viņu pārņem pilnīgi. Savus pārziņa ienākumus viņš izlieto, izdodams nelielas savu dzeju grāmatiņas. Šeit arī tapis veltījums kādai no meitenēm - "Miglā asaro logs..."
Komentāri
Ierakstīt komentāru