Cēsu pilis un muižas vienā dienā



Tā nu ir sanācis, ka vispirms aprakstu par šo maršrutu "Cēsu puses pilis un muižas" sagatavoju krievu valodā saviem krieviski runājošajiem draugiem. Un tas ir saprotams, jo Sigulda, Turaida, Cēsis ir tie tūrisma galamērķi, kurus ārvalstu tūristi apmeklē biežāk. Tomēr, man pašam likās, ka būtu interesanti paskatīties mazliet plašāk un apmeklēt arī mazāk zināmās muižas. Skatāmies, kas no tā sanāca. Bet, labāk, jau pašiem iesēsties mašīnā un izbraukt “ar vējiņu.” Informācija ņemta no dažādiem interneta avotiem un nepretendē uz solum verum, autora fotogrāfijas no ceļojumiem dažādos gadalaikos.

Maršruts: Rīga – Lielstraupe – Ungurmuiža – Raiskums – Auciems – Cēsis – Jāņa muiža - Veismaņu muiža- Veselavas muiža – Drabešu muiža– Āraišu ezerpils - Kārļamuiža - Rīga

Liestraupes pils (Schloß Gross-Roop) ir viena no viduslaiku pilīm Latvijā, kas ar pārbūvēm saglabājusies līdz mūsdienām. Tā ir vienīgā pils Latvijā, kas vienā korpusā apvienota ar baznīcu. Pils tika veidota kā Rīgas arhibīskapa vasaļa pils, par tās būvniecības laiku tiek uzskatīts 1263. gads. Dokumentos pils pirmo reizi pieminēta 1310. gadā, kad to bija aplencis lietuviešu karaspēks. Pils ir viena no retajiem īpašumiem Latvijā, kas vienas dzimtas rokās atradusies vairākus simtus gadu, jo jau kopš 13. gadsimta otrās puses tā piederējusi baronu fon Rozenu dzimtai, kas ar īsiem pārtraukumiem šeit saimniekoja līdz pat 1939. gadam.  17. gs. karos pils bieži postīta un degusi un pat kādu brīdi atradās drupu stāvoklī. Zūdot tās militārajai nozīmei pili pārbūvē par muižas ēku. Pēdējo reizi tā atjaunota pēc tās nodedzināšanas 1905. gadā, rekonstruējot vecās detaļas, ievērojot vēsturisko patiesību un saglabājot tikai šai celtnei raksturīgo noskaņu. Pils atjaunošanas darbi tika veikti vācbaltiešu arhitekta Vilhelma Bokslafa (1858—1945) vadībā laikā no 1906. līdz 1909. gadam. Paveiktie darbi pilī kļuva par pirmajiem zinātniskās restaurācijas piemēriem Latvijas muižu arhitektūrā. Padomju varas gados, no 1949. līdz 1959. gadam muižas pilī atradās un darbojās Lielstraupes mašīnu traktoru stacijas pārvalde. Šajā laikā pilī tika ierīkotas arī mācību telpas un traktoristu kopmītnes, bet bijušajā muižas stallī atradās darbnīcas. No 1963. līdz 2018.gadam pili apsaimniekoja medicīnas iestādes, un par Straupes narkoloģisko slimnīcu Latvijā mēdza teikt, ka te “ārstē pat sienas”. Tagad pils ir atvērta apskatei un apmeklētājiem tā piedāvā ceļojumu cauri gadsimtiem kopā ar orientēšanos pils labirintos. Pilī ir 27 kāpnes, vairāk nekā 300 pakāpienu, interjeru grezno ozolkoka kāpnes, dažādas pagājušā gadsimta sākuma glazētu podiņu krāsnis, kā arī paveras nedaudz noslēpumainas slimnīcu ainas. Par samaksu iespējama pils iekštelpu apskate. Informācija pa tālruni +371 29464946.





Ungurmuižu (Herrenhaus Orellen/Gut Orellen) 1728. gadā muižu nopirka landrāts Johans Baltazars fon Kampenhauzens (1689.-1758.), kas uzsāka plašus pārbūves darbus. Veco muižas kungu ēku pārbūvēja par mūsdienās redzamo, atstājot no vecās ēkas tikai pamatus. 1750.—1762. gadā Limbažu krāsotāju meistars Georgs Dītrihs Hinšs veica iekštelpu sienu apgleznošanu. Uz sienām attēlotās puķes, putni, eksotiskas dabas ainas no ēkas bijušā īpašnieka barona Kampenhauzena karagājieniem un ceļojumiem ārzemēs mākslinieks zīmējis no barona nostāstiem. Tikai 1732. gadā fon Kampenhauzens beidzot ievācās jaunajā muižā. Lielāki vai mazāki remonti un pārkārtojumi muižas ēkās notikuši gandrīz nepārtraukti un jau 1747. gadā sāka pārbūvēt arī pirms piecpadsmit gadiem celto kungu māju. Muižas kungu ēkas frontonā esošo pulksteni 1751. gadā pasūtīja Valmieras pulksteņmeistaram Filipam Meckem. Nozīmīgas pārmaiņas muižas kungu ēka piedzīvoja Ernsta Osvalda fon Kampenhauzena laikā, kurš Ungurmuižu mantoja 1841. gadā. Pirmā pasaules kara laikā revolucionāri noskaņotie Krievijas armijas karavīri 1917. gadā izdemolēja kungu māju, kuru līdzekļu trūkuma dēļ Kampenhauzeni vairs neatjaunoja un neapdzīvoja.  Kampenhauzenu dzimtas īpašumā muiža bija līdz 1920. gada agrārajai reformai, pēc tam Kampenhauzeniem piederēja vienīgi muižas kungu mājas komplekss. Pēc vācbaltiešu aizbraukšanas ēkas 1939. gadā pārņēma Latvijas valsts. No 1953. līdz 1989. gadam pilī darbojas Kūduma pamatskola, 1959.-1961. gadā uz sabrukšanas robežas esošajā kungu mājas ēkā tika veikti liela apjoma remontdarbi. Neskatoties uz to, ka remontdarbu laikā izmainīja kungu mājas iekšējo plānojumu un aizkrāsoja daļu unikālo sienu gleznojumu, skolas ierīkošana tajā uzskatāma par pagriezienu ceļā uz Ungurmuižas kompleksa saglabāšanu. Sakarā ar Gaujas nacionālā parka dibināšanu 1974. gada 1. februārī Ungurmuižas ēku komplekss nonāca Vidzemes zonas pieminekļu inspektores Daces Puķītes rūpju lokā. Viņas vadībā notika kungu mājas sienu gleznojumu restaurācija un kapličas glābšanas darbi, bet 1977. gadā atjaunoja Tējas namiņu. Runājot par kapenēm - 1712. gadā barons apprecējās ar vēlākās Krievijas ķeizarienes Katrīnas I galmadāmu Margarētu Liliengrēnu (1679-1733). Pēc sievas nāves 1736. gadā otro reizi apprecējās ar Helēnu Juliānu fon Štrēlbornu (1703-1775), kura ari noorganizēja sava vīra mirstīgo atlieku atvešanu no Pēterburgas, kur barons mira uz dzimtas kapenēm. Par Ungurmuižas parka projekta autoru uzskata vācu dārznieku Heiseru, kurš 1733.gada 9. jūlijā ieradās Ungurmuižā, kur pavadīja vienu dienu, sniedzot konsultāciju par parka izvietošanu. Parks ir tā vērts, lai pa to pastaigātos nesteidzīgi un, ja iepriekš sarunā var iedzert tēju Tējas namiņā, tur tā garšo īpaši. Savukārt bērnus gaida stāsts par Bērniem celto namiņu. Par pasākumiem muižā informācija mājas lapā: www.ungurmuiza.lv






Raiskuma muižas ansamblis celts XIX gs. otrajā pusē eklektisma stilā. Muižas pils celta laikā no 1894. līdz 1897.gadam pēc arhitekta Oto Reinholda fon Zīversa projekta bagātīgās eklektiskās formās ar terasēm un lokveida kāpnēm vērstām pret parku un Raiskuma ezeru. Sākotnēji 18. gadsimtā muiža piederēja J.K.fon Šrēderam (Jh. Christopher von Schroeder). No 1842.gada tās īpašnieks ir Otto fon Fēgezaks (Otto von Vegesask) un dēls Karls un dzimtas īpašumā tā paliek līdz 20.gs. sākumam. Muižas ēku celtniecībā un apsaimniekošanā būtisks bija arī vietējo latviešu ieguldījums. Ir saglabājušies pieraksti, kas liecina, ka būvdarbus veikuši izcili vietējie Cēsu un muižas amatnieki. Līdz mūsdienām saglabājušās ap 20 Raiskuma muižai piederīgo ēku, no kurām vairākām ir laimējies saglabāt oriģinālo fasādi. Tāda, piemēram, ir klēts, kuras fasādes atdzīvina gaiši krāsoti stūru rusti, dzega un iluzoro logu apmales. Paņēmiens veidot šāds logus bijis ļoti populārs. Līdzīgi stūru rusti ir arī bijušajai dārznieka mājai, tagadējiem “Briežiem”, kuriem dots nosaukums pēc tās kādreizējā īpašnieka, pulkveža Brieža uzvārda. Baroni fon Fegezaki bija apzinīgi muižas saimnieki, kuri gādāja par ciema ļaužu izglītību un ierīkoja pirmo skolu šai pusē. Skolas ēkas aprises vēl šobaltdien saskatāmas “Kalēju” mājā. Otrajā pasaules kara laikā iekārtota vācu kara tiesa, bet padomju armija ierīkoja kara slimnīcu. Vēlāk iekārtota internātskola, kurā dzīvoja ar poliomielītu slimojuši bērni. 1965. Gadā uzcēla jaunu skolu un kungu mājā palika dzīvot skolas darbinieki. Vairākas no muižas saimniecības ēkām ir kļuvušas par dzīvojamām mājām vai iestādēm.  Piemēram, ap bijušo laidaru izvietojusies pagastmāja, viesu nams, kā arī Raiskuma labumu darītava, kuras saimnieki ar prieku uzņems ikkatru Raiskuma viesi, uzaicinot nobaudīt glāzi vietējā alus, kas gatavots pēc senas receptes un kam dots zīmīgs nosaukums “Raiskumietis”.




Auciema nosaukumam skanējuma ziņā vistuvākais somugru vārds ir igauņu haud – kaps. Tāpat kā Raiskuma nosaukums, tas varētu norādīt uz senu nonāvēšanu vai miršanu šajā vietā, vai arī kaut kādā ziņā ievērojamas senas kapsētas esamību. Muižas komplekss izvietojies pie Auciema ezera. Kungu māja klasicisma stilā celta 19. gadsimtā, pārbūvēta 19. un 20. gadsimta mijā.  Piederēja baronam F. fon Sīversam. Tā ir vienstāva garena būvapjoma ēka, celta klasicisma stilā. Galvenā ieeja - ar asimetriski galvenajā fasādē izvietotu lieveni ar portiku, kuru rotā koka kolonnas uz akmens bāzēm. Sienu konstrukcija oriģināla - nesošās korpusa guļbūves sienas no ārpuses apšūtas ar ķieģeļiem, atstājot vēdināšanai gaisa šķīrējkārtu, apmestas. Apmetumā veidots dekoratīvs stūru rustojums. Zelmiņi darināti pildrežģu tehnikā. Saglabājušās oriģinālas pildiņu durvis ar metālkalumiem. Ēkai aizmugures fasādē piebūvēta virtuve. Padomju okupācijas laikā kungu mājā atradies klubs, vēlāk izvietoti dzīvokļi. Īpatnēja laukakmeņu mūra klēts, uzcelta 1851. gadā. Tās vaļējo klētspriekšu rotājušas kungu mājai līdzīgas koka kolonnas. Klēts avārijas stāvoklī. Parkā veidotas garas alejas, koku grupu stādījumi. Parku caurvij neliela upīte, kuru šķērso vairāki velvēti akmens tiltiņi. Muiža renovēta 2010.gadā un šobrīd pilda Tautas nama funkcijas – tajā atrodas trenažieru zāle, notiek pasākumi, kā arī ir iespējams sarunāt naktsmītnes (tālr.26620422).


                                            

Cēsu viduslaiku pils nozīmīgums apmēram 800 gadu pastāvēšanas laikā mainījies tikpat ievērojami, cik tās ārējais veidols. Ap 1214.gadu celtā pils sākotnēji kalpoja par Zobenbrāļu ordeņa bruņinieku dzīvesvietu, bet sava nākamā saimnieka – Vācu ordeņa – valdīšanas laikā iemantoja Livonijas varenākā cietokšņa slavu. Pilī rezidēja Vācu ordeņa Livonijas zemes mestri, šeit uz ikgadējām sanāksmēm pulcējās ordeņa augstākie pavēlnieki, ritēja normāla pils dzīve. Cēsīs atradās ordeņa arhīvs un bibliotēka, kanceleja ar skriptoriju, kā arī mestra monētu kaltuve. Pils ievērojami cieta 1577.gadā, kad cara Ivana Bargā armijas uzbrukuma laikā, 300 pilī glābiņu meklējušie ļaudis izdarīja pašnāvību, uzspridzinoties ar šaujampulveri. Strauji attīstoties kara tehnikai, senais cietoksnis zaudēja savu militāro nozīmi, taču pili kā dzīvesvietu turpināja izmantot līdz pat 17. gadsimta nogalei. Pēc Lielā Ziemeļu kara pils tika pilnībā pamesta likteņa varā. Pilsetnieki biezos mūra akmenus izmantoja savu maju būvniecibai. Šodien Cēsu pils ir viens no īpašākajiem kultūras tūrisma galamērķiem Latvijā, kas ar savu neatkārtojamo pievilcību spēj piesaistīt ceļotājus no visas pasaules. Pirms aptuveni gadsimta Cēsu policijā esot reģistrēts neparasts stāstījums, kas vijas ar pilī paslēptajiem dārgumiem un to sargiem. Proti, Svētā Jāņa baznīcā atrasts jauns puisis, kurš nav slēpis, ka vēlējies no baznīcas pazemes pagrabiem nokļūt Cēsu pilī un paņemt zeltu. Jaunais cilvēks klāstījis, ka ielīdis pilī no pilsdrupu puses un nokļuvis istabā, kurā ieraudzījis lielu lādi un rakstāmgaldu ar atvilktnēm. Vienā no tām gulējusi zelta nauda. Tiklīdz puisis sniedzies pēc kāda naudas gabala, viņam virsū līdusi čūska ar pīles galvu un spīdošām acīm. Toreiz viņš nobijies un aizbēdzis, bet attapies Svētā Jāņa dievnamā. Pēcāk nolēmis vēlreiz doties pēc zelta, bet marodiera gaitas beigušās policijas iecirknī. Viduslaiku pils ir ne tikai populars apskates objekts, bet vasara un svētku dienās viduslaiku tērpos ģērbti cilvēki ļauj ieskatīties tā laika notikumos. Savukārt pils torņos mūsdienu tehnoloģijas ļauj vieglāk saprast seno laiku notikumus. Tie, kam jānosvin kāds notikums vai jubileja pils darbinieki uzrīkos īstas dzīres. Informācija šeit




Cēsu Jaunā pils ir viena no nedaudzajām 18. gadsimta pilsmuižas kungu dzīvojamām mājām Latvijā, kura iecelta viduslaiku pils nocietinājumu sistēmā – torņa un vārtu aizsardzības ēkas vietā. Tās vēsture mērāma turpat piecu gadsimtu garumā. Precīzs Jaunās pils būvniecības gads nav zināms. Tā celta ap 1761. gadu, kad pilsmuiža piederēja fon Volfu dzimtai. 1777. gadā īpašumu par 96 000 dālderiem no barona Karla Adama fon Volfa (Wolf) nopirka majors, vēlāk grāfs Karls Eberhards fon Zīverss (Sievers, 1745.–1821.). Grāfu Zīversu dzimta pilsmuižā saimniekoja piecās paaudzēs līdz pat Latvijas Republikas agrārajai reformai 1920. gadā. Šajā laikā attīstījās muižas saimniecība un izveidojās mūsdienās redzamais pilsmuižas vēsturiskā centra komplekss. Ievērojamākās pārbūves Jaunajā pilī notikušas 1820.–1830. un 1840.–1850. gados grāfa Karla Gustava fon Zīversa (Sievers, 1772–1856) laikā, kad paaugstināja masīvo viduslaiku nocietinājuma torni ar diviem diametrā mazākiem stāviem un papildināja ēkas 18. gs. barokālo apjomu ar balkoniem un kolonām tās galvenajās fasādēs.  Jaunās pils Lademahera tornis, dekorēts ar smailloka arkādēm un ailām, ir uzskatāms par vienu no pirmajiem neogotikas piemēriem Latvijas muižu arhitektūrā. Savukārt iekštelpās dominē agrīnajam klasicismam un bīdermeiera stila laikmetam raksturīgās 19. gadsimta pirmās puses interjera apdares. Grāfu Zīversu dzimta Jaunajā pilī dzīvoja līdz Pirmajam pasaules karam. 1919. gadā pēc Cēsu kaujām Latvijas Brīvības cīņu laikā ēkā izvietojās Ziemeļlatvijas Civilpārvalde. Tajā laikā bojā gāja pils interjera priekšmeti, to skaitā arī bagātā grāfu Zīversu bibliotēka. 1922. gadā ēku savā rīcībā pārņēma Latvijas armija un līdz 1940. gadam te atradās Latvijas armijas 8. Daugavpils kājnieku pulka štābs un virsnieku klubs. Pēc Otrā pasaules kara ēkā tika izvietoti dzīvokļi, bet kopš 1949. gada Jaunajā pilī iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs



Jāņmuiža (Johannenhof) (Priekuļos) kā Cēsu pils muižas sastāvdaļa parādījās Vidzemes muižu arklu revīziju dokumentos 1757. gadā. 1777. gadā Cēsu pilsmuižas īpašnieks Kārlis Ādams Volfs uz septiņu Līvu pagasta zemnieku māju bāzes izveidoja atsevišķu Jāņa muižu, ko norakstīja mūža lietošanā savai sievai Regīnai, dzimušai fon Rautenfeldei. Tomēr, tajā pašā gadā viņš Cēsu pilsmuižu pārdeva Kārlim Eberhardam fon Zīversam. Jāņmuižu vēlāk iznomāja vairākiem nomniekiem, līdz 1912. gadā to iegādājās latviešu tirgotājs un Cēsu luterāņu baznīcas draudzes priekšnieks Andrejs Kampe (1867–1919), kuru Latvijas brīvības cīņu laikā boļševiki nošāva par to, ka viņš, būdams Cēsu baznīcas draudzes priekšnieks, neļāva baznīcā rīkot mītiņus. 1920.gada zemes reformas rezultātā no Jāņa muižas atdalīja vairākas saimniecības, bet muižas centrs 150 ha kopplatībā nokļuva pēdējā nomnieka dēla Andreja Kampes (1905–1942) īpašumā.  Andrejs Kampe bija Latvijas diplomāts, Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas darbinieks (1927-1940), Līgumu departamenta direktors. PSRS laikā deportēts no Latvijas, kur viņam izpildīja nāvessodu. Pēc Otrā pasaules kara, 1946.gadā uz Jāņmuižu pārcēla Priekuļu lauksaimniecības mehanizācijas skolu (vēlāko Jāņmuižas Profesionālo vidusskolu). 2004. gadā bijušajā kungu mājā atklāts Jāņmuižas Profesionālās vidusskolas vēstures muzejs.  2011.gadā skolu pārcēla uz Priekuļiem un līdz šai dienai ēkas ir pamestas, neapkurinātas un tās mēģina pārdot. Kungu māja, lai arī nekopta, pašlaik ir apdzīvota. Agrākā muižas centra teritorija sadalīta starp bijušā īpašnieka Andreja Kampes radiniekiem, kuri dzīvo Vācijā un Austrijā.



Veismaņu muižā Veismaņu muižas kompleksa apskate (www.pilis.lv). Nejauši sastapta vietējā gide informē mūs par muižas vēsturi un nākotnes plāniem. Uzzinām, ka 17. gs. muižas komplekss sastāvēja no koka ēkām, pašreizējā apbūve veidojusies vien 18. gs. 2. pusē. Kompleksā ir saimniecības ēkas – klētis, stallis, siernīca un putnu māja. Jau sākotnēji muižā bijuši augļu un sakņu dārzi, izveidoti dīķi. Līdz ar īpašnieku maiņu muižai vairākkārt mainīti nosaukumi – tā saukta gan par Tulmēnu, gan Lodes muižu. 18. gs. tā piederēja valstij un tika pievienota Priekuļu muižai. 1770. gadā Katrīna II šo īpašumu piešķīra ģenerālim Otto fon Veismanim-Veisenšteinam un tā ieguva Veismaņu muižas nosaukumu, savukārt padomju laikā tā pildījusi gan kantora, gan pienotavas funkcijas. Šobrīd muižā ar 24 istabām uzsākti atjaunošanas darbi. Īpasnieks Teterovskis t.29218699 Oto Ādolfs Veismanis fon Veisenšteins (vācu: Otto Adolf Weißmann von Weissenstein, 1726—1773) bija vācbaltiešu izcelsmes Krievijas impērijas ģenerālmajors (1770). Veismaņu muižas (Weißenstein, no 1770) un Dzērbenes muižas (no 1771) īpašnieks. Teritorijā daudzas pussagruvušas kādreizējās muižas saimniecības ēkas.




Veselavas muiža – 1744.gadā Krievijas imperatore Elizabete Petrovna – Veselavu ar vēl 3 šejienes muižām, uzdāvināja ģenerālleitnantam kņazam Ņikatam Trubeskojam (1699. -1767.). Pēc vairāku īpašnieku maiņas Veselavas muiža 1797. gadā nonāk slepenpadomnieka baronam Baltazaram fon Kampenfauzena rokās. 1801. gadā muižas mantoja viņa dēls barons Kristofs Johans fon Kampenhauzens. Vēlāk pārējiem dinastijas pēctečiem Kristofam, Teofīlam, Baltazaram un Aurēlijam.  Veselavas muiža ir ļoti skaista un leģendām apvīta vieta Vidzemes sirdī. Senā ēka atrodas uz ovālas saliņas, un to ieskaujošie ūdeņi rada īpašu noskaņu, it sevišķi vasarā. Tā kā muiža šeit pastāvējusi jau vairākus simtus gadu, tai netrūkst arī baisu un traģisku stāstu no dzimtbūšanas laikiem. Veselavā mājo baltā dāma jeb pianiste, kura bijusi kāda jauna meitene, kas nav vēlējusies precēt muižas baronu. Viņa parādoties pirms lieliem pasākumiem un spēlējot klavieres, ko dzīves laikā labi pratusi. Plašāks raksts par muižu portālā "Delfi"





Drabešu muiža – (Drobbusch) ir bijuši vairāki īpašnieki. Sākotnēji tā piederējusi fon Ketleru dzimtai. 17. gadsimta sākumā Zviedru - Poļu kara laikā muižu piesavinājies kāds poļu virsnieks Drobišs. No viņa uzvārda tā arī ieguvusi savu nosaukumu. Mūsdienu Drabešu muižas komplekss veidots 19. gadsimta sākumā, nomainot 18. gadsimtā celtās koka ēkas. Pils galvenā fasāde darināta klasicisma stilā ar četru kolonnu portiku. Pili nodedzināja 1905. gadā, vēlāk tā tika atjaunota. Vismazāk pārbūvēta ir klēts ēka, kura pēc speciālistu domām ir viena no vecākajām kompleksa ēkām. Līdzās Drabešu muižas kompleksam atrodas bijušās muižas parks. Muižu ar tai piederošajām Āraišu dzirnavām savieno skaista aleja, kuras vienu galu veido ozoli, bet otru – lapegles. Kā liecina piemiņas plāksnes pie muižas dzīvojamās ēkas, tad šeit no 1925. līdz 1928.gadam par skolotāju strādājis Aleksandrs Čaks. Darbs nav bijis viegls, jo bijis jāstrādā ar bērniem, kuriem atņemti vecākiem. Šeit Čaks sāk nopietni dzejot, un drīzi vien dzejas kaislība viņu pārņem pilnīgi. Savus pārziņa ienākumus viņš izlieto, izdodams nelielas savu dzeju grāmatiņas. Šeit arī tapis veltījums kādai no meitenēm - "Miglā asaro logs..."




Esot šajā pusē, protams, ka arī jāapmeklē Āraišu ezerpils (9. gadsimts) rekonstrukcija. Āraišu arheoloģiskais parks piedāvā iespējas uzzināt, kā dzīvojuši, ko ēduši senie iedzīvotāji, kā ģērbušies, kāpēc ir nogrimusi ezerpils un kā tā no jauna augšāmcelta. Arheoloģiskā parka piedāvātās ekskursijas un programmas aicina iejusties dažādu gadsimtu cilvēku ikdienas dzīvē un svētkos.  Vairāk infromācijas par pili šeit




Kārļumuiža (Kārļa muiža)– netālu no Cēsīm, 18. gadsimta otrajā pusē izveidojās kā patstāvīga administratīvi saimnieciska vienība – Kārļu muiža (Gute Karlsruh). No 1747. līdz 1755. gadam tā piederēja grāfam Aleksejam Bestuževam-Rjuminam (Бестужев-Рюмин, 1693–1766). 1755. gadā to iegādājās Johans Gotlībs fon Volfs. 1777. gadā muižu nopirka galma padomnieks Karls Eberhards fon Zīverss (Karl Eberhard von Sievers). Zīversi pārbūvēja ne tikai galveno mājvietu Cēsīs, bet 18. gadsimta 80. gados izveidoja sava laika prasībām atbilstošu barokālu muižas centra ansambli arī Kārļumuižā un pēc viņa brāļa Pētera Kristiāna fon Zīversa (Peter Christian von Sievers) iniciatīvas, iekārtojot pastaigu celiņus, takas un romantiskas atpūtas vietas, izveido romantisku ainavu parku. Apkārtnes skaistuma iedvesmots Vidzemes landrāts Vilhelms Frīdrihs fon Ungerns-Šternbergs jau 1796. gadā ieteica iekārtot kādu ērtu māju, kur daudzie ceļotāji varētu pārnakšņot un par samaksu saņemt pārtiku. Eberhards fon Zīverss Kārļu pusmuižu pārdevis Andželai Marijai Pīrsonei, dzim. Trompovskai (Trompowsky). Jaunās īpašnieces vīrs Džeims Pīrsons (James Pierson of Balmadis) bagātais angļu komersants no Skotijas. Uz Vidzemi vinu atveda komerciālas intereses. Rīgā Džeimss Pīrsons, kopīgi ar turīgākajiem vietējiem tirgotājiem, izveidoja tirdzniecības namu „Pierson, Huhn, Trompowsky & Wale”, kas nodarbojās ar dažādu preču (kokmateriāli, alus, vasks, kaņepes u.c.) eksportu, galvenokārt uz Angliju. 1804. gada 16. jūlijā Džeims Pīrsons 63 gadu vecumā Kārļos nomira. Divus gadus vēlāk – 1806. gada 26. februārī – atraitne muižu ieķīlāja ģimenes draugam un kādreizējam darījumu partnerim – Rīgas Lielās Ģildes vecākajam, tirgotājam un baņķierim Bernhardam Kristianam Kleinam(Klein), bet 1819. gada 1. novembrī Kārļus nopirka Krievijas armijas pulkvedis grāfs Jozefs fon Koškuls (Joseph von Koskull). Viņa vienīgā meita un mantiniece Elizabete, apprecējās ar īsteno slepenpadomnieku, grāfu Emanuelu von Zīversu. Pēc Jozefa Koskula nāves, Kārļumuiža 1863. gadā atkal nonāca grāfu Zīversu ģimenes īpašumā. Deviņpadsmitajā gadsimtā muižas centra ēku ansambli papildināja jaunas celtnes. Pirmās nopietnās pārbūves, uzsākot dzīvi Kārļos, veica grāfs Jozefs fon Koškuls. Kā liecina 1834. gada muižas karte, šajā laikā centra ēku kompleksam pievienojušies jauni staļļi, lopu kūtis, krogs, dārznieka māja, ūdensdzirnavas. Nedaudz atstatus iekārtota īpašnieku apbedījumu vieta – kapliča. 19. gadsimta otrajā pusē ansambļa attīstība turpinājās: būvēja gan jaunas saimniecības ēkas, gan mājas apkalpojošā personāla un kalpu dzīvokļiem. 19.gadsimta otrā pusē Kārļos izveidoja pomoloģisko dārzu un dārznieku meistaru skolu. Tā bija pirmā dārzkopības skola visā Baltijā ar savu kokaudzētavu. Par tās vērtību liecina Latvijas laika zemkopības ministra J. Birzinieka teiktais, jo „Kārļumuižas pomoliģiskais dārzs bija plaši pazīstams agrākajā Krievijā un arī tagad Kārļos ir plašākā koku audzētava Latvijā šķirņu dažādības un skaita ziņā. Būtu vēlams to iegūt valsts īpašumā, uzlabot un atdzīvināt agrāko slavu, kas pavērstu iespējas augļu koku eksportam.” Kārļumuižas vēsture turpinās ar viesnīcas “Kārļamuiža” iekārtošanu senajā muižas kalpu mājā (ērberģī). Tā celta grāfa Jozefa Vilhelma fon Koškula saimniekošanas laikā, 19. gadsimta vidū, pilnībā rekonstruēta 2006. gadā.  Mūsdienās šeit iekārtota lieliska restorānu zāle un plaši numuri ar atsevišķām virtuvēm un guļamistabām. Viesnīca nodrošina augstas kvalitātes servisu un viesmīlību, padarot to par vienu no interesantākajām naktsmītnēm Cēsu un Siguldas apkārtnē. Vieta piemērota klusuma un dabas skaistuma cienītajiem, blakus Amatas upe un pastaigu tekas. Tās priecē gan pašmāju, gan ārvalstu ceļotājus. Vairāk informācijas un rezervācijas šeit






Šo maršrutu var skaisti izbraukt vienā skaistā pavasara, vasaras vai rudens dienā. Un, ja pareizi saplāno, vēl var paspēt paēst un uzspēlēt piemēram dambreti  Cēsu viduslaiku pilī! 

Komentāri