Zemgales pilis un muižas vienā dienā Bauskas virzienā

Zemgales līdzenumi ir bijuši pateicīgi lauksaimniecības un muižu saimniecību attīstībai gadsimtu garumā. Arī piļu izmēri, arhitektūras formas, parku un dārzu izmēri un izskats ir bijis iespaidīgs. Bauskas pils, Rundāles pils, Mežotnes pils ir tās par kurām vairāk runā un raksta, bet savs skaistums, šarms un stāsti ir arī citām bijušajām muižām un to ēkām, kas saglabājušās tajā skaitā tepat - Bauskas apkārtnē. Un Lielupe, saplūstot Mūsas un Mēmeles upēm, lēni, nesteidzīgi nes savus ūdeņus starp dolomīta augstkrastiem un palieņu pļavām uz jūru. Vitauts Ļūdens veltījis šim skaistu dzejoli: 

“...Nes Mēmeli viņa kā martu

pavasaros manos,

rudeņu neskartu,

pilnu ar atmošanos.

 

Nes Mūsu kā Jāņudienu,

kā svētumu un kā grēku

gar jāņuzālēm un sienu,

pilnu ar klusuma spēku,

 

lej Mēmeli kopā ar Mūsu

un nočuksti buramvārdus,

un straume zem debesu rūsas

sadzird Lielupes vārdu...”.

Informācija aprakstiem ņemta no dažādiem interneta avotiem un nepretendē uz zinātniski pierādītiem faktiem. Izmantotas autora fotogrāfijas no ceļojumiem dažādos laikos. Šoreiz vienas dienas maršruts: Iecavas muižas parks  – Codes muižas kungu māja – Bērzmuiža - Garozas muižas parks – Mežotnes pils – Mežotnes pilskalns - Derpeles muižas kungu māja - Bauskas pils – Kaucminde – Bornsminde – Jumpravmuiža – Dzimtmisas muiža. 

Iecavas (Lieliecavas) muižu 1795. gadā no ķeizarienes Katrīnas II dzimtīpašumā “uz mūžīgiem laikiem” ieguva grāfs Pēteris fon der Pālens (1745-1826). Staigājot pa parku, kas iekārtots Iecavas upītes krastos, prātā nāk Iecavā dzimušā rakstnieka Arnolda Apses (1914 – 1983) romānā “Lepnā Zemgales bajāru cilts” rakstītais: “Man taču ir tās pašas asinis, kas te visiem citiem. Grāfi Pāleni nav ne krievi, ne vācieši. Mans vectēvs nav bijis nekāds von Pālen, bet kalpa dēls Pālēns. Zaldātu ķērāji viņu nodevuši dienestā uz divdesmit pieciem gadiem. Milzīgā auguma dēļ viņš iedalīts ķeizarienes gvardē. Iemācījies lasīt un rakstīt, un ar ķeizara gādību ticis oficieru skolā. Vēlāk, kad jau bija oficieris, bieži kavējis ķeizarienei laiku, kad viņai nenācis miegs. Pavadījis ķeizarieni arī ceļojumos, sevišķi, kad viņa ceļojusi bez ķeizara. Par to visu ķeizariene viņu iecēlusi grāfa kārtā un sadāvinājusi visas tās muižas…” Viņam savā laikā piederējušas arī Kaucmindes un Tērvetes muižas. Iecava jau kopš seniem laikiem ir bijusi rosīga vieta. Jau hercoga Jēkaba laikā 17. gadsimtā pilsētiņa kļuva par vietējās rūpniecības centru: te bija vara, darvas, kaļķu, ķieģeļu un ogļu cepļi, dolomīta lauztuves, papīra dzirnavas, linu un vienkrāsainas vadmalas austuve, mucinieku darbnīcas. Netālajā Dzelzāmurā darbojās dzelzs ceplis, enkuru un naglu kaltuve, lielgabalu lietuve, dzelzs virpotava. Te ražoja lielgabalus, no kuriem mūsdienās divi redzami pašā Iecavas centrā. Arī – lielgabala lodes, kuģa naglas, katlus. Vēlāk, jau pieminētā grāfa fon der Pālena laikos, uzcēla gan skolu, gan slimnīcu. Līdz mūsdienām muižas parkā saglabājušies trīs sargu namiņi, līdzīgi tiem, kādi ir Anglijas parkos. Angļu ainavu stila parks stiepjas uz austrumiem no lielceļa līdz pat bijušajam pils centram un veidots 18. gadsimta beigās vienlaikus ar muižas kompleksa izbūvi. Stādi tam esot vesti no Vācijas, Itālijas un Francijas. Tāpat līdz mūsdienām no pils kompleksa saglabājusies arhitekta Leo Reinīra projektētā grāfa bibliotēkas ēka (pie tās ieejas šoziem sēdēja plīša žurkulēns)  un zirgu stallis. Pavisam nesen bijusī bibliotēkas ēka pārbūvēta par mūsdienīgu kultūras un vides objektu – ēkā iekārtota Iecavas mūzikas un mākslas skola.   

Codes muižas kompleksa ar kungu namu celtniecība sākusies 18. gs. 40-tajos gados, kad muižā saimniekoja Ulrihs fon Bēks. Muižas galvenā ēka saglabājusi savu sākotnējo apjomu kā vienstāva koka guļbūve. Muižas ēkā saglabājusies zāles griestu rokoko apdare un kokgriezumiem rotātas durvis.  Ar savu vienkāršību un reizē kultūras vēstures mantojuma nozīmīgumu, tā aicina baudīt mierīgu un rimtu lauku idillisku noskaņu. Ko piedāvā muiža var iepazīties šeit. 

Bērzmuižas nosaukuma izcelsme ir neskaidra, un kā var lasīt avotos no vācu valodas Bershof latviskots kā Bērzmuiža. Tomēr ar bērziem kā kokiem šī vieta nav saistāma. Arī blakus esošajā parkā bērzi nedominē. Kā versija (no  Nicka fon Bēra atbildes autoram, tas gan neapstiprinās) apskatāms pieņēmums, ka, lai gan pašreiz esošie dokumenti to nenorāda, īpašums reiz piederējis Bēru dzimtai (vācu: von Baehr vai von Bähr). Bēriem Zemgalē piederējuši vairāki īpašumi un tiem nosaukumos ir atsauce uz dzimtu, piemēram: Bērvircavas muiža (vācu: Behrs Würzau). 1661. gadā hercogs Jēkabs to izlēņoja pulkvedim Johanam Lībekam, 1710. gadā hercogs Frīdrihs Vilhems par īpašiem nopelniem muižu piešķīra ģenerālim Kārlim Ēvaldam fon Rennem (Carl Ewald Roenne 1663-1716). Pēdējais muižas īpašnieks bija Pauls fon Renne (1857—1925), kurš pilnvaroja to pārraudzīt savam brālēna dēlam Aleksandram fon Rennem (1882—1945). 1918. gadā muižu izīrēja Jānim Ceplītim, bet 1920. gadā to pārņēma valsts. Pēc agrārās reformas 1921. gadā muižas kungu mājā iekārtoja Codes-Bērzu 6. klasīgo pamatskolu. Vēlāk tās nosaukumi bija Codes-Bērzmuižas pilnā pamatskola, Codes—Bērzu pamatskola, Bērzu tautskola, Bērzu septiņgadīgā skola, Bērzu astoņgadīgā skola, Bērzu nepilnā vidusskola, Bērzu deviņgadīgā skola, Bērzu pamatskola. 1925. gadā apstiprināja arhitekta Paula Kundziņa (1888 -1983) pārbūves projektu ēkas piemērošanai skolas vajadzībām, ko nerealizēja finansējuma trūkuma dēļ. Muižas kalpu mājā tika ierīkotas dzīvojamās telpas skolotājiem, no tā arī veidojies lokāli lietotais un īpašumu dokumentos atrodamais nosaukums — Skolotāju māja. Pēc Otrā pasaules kara kungu mājas ēkā tika veikti remontdarbi (1957), aizstājot kārniņu jumtu pret šīfera jumtu, zaudējot jumta izbūves. Iekštelpās likvidējot anfilādes plānojumu un izveidojot gaiteni otrajā stāvā, tādā veidā telpas piemērojot skolas funkcijai. Līdzīgs priekšlikums bija arī arhitektam P. Kundziņam (1888 -1983) viņa sākotnējā pārbūves projektā. Skolas vajadzībām izveidota arī neliela zāle. Pašreizējais šīfera jumta segums skolai uzlikts pēc 1977. gada. Bijusī muižas kalpu mājai tiek izbūvēts paplašināts 2. stāvs. 1977. gada ziemā skolas ēkai nodeg 3. stāva dienvidu daļa ar vēsturiskajām jumta konstrukcijām, pēc negadījuma skola pameta telpas un tika pārcelta uz Vecskolām pie Mežotnes (Kolhoza Strēlnieks kultūras namu). 1984. gadā ēkā ierīkoja 13 dzīvokļus, pārbūves rezultātā nojauca ampīra stila glazētu podiņu krāsni. 2017. gadā ēka atradās avārijas stāvoklī un Bauskas novada dome to pārdeva izsolē. Šobrīd privātīpašums. Vairāk par fon Rennes (von Roennes) dzimtu lasiet šeit.

Ja laiks ir labs, tad netālu atrodas Garozas muižas parks, kuram tuvumā ir saglabājusies smēde un kalēja māja. Pati muižas ēka aizgājusi nebūtībā, un ķieģeļi izmantoti Bruknas muižas atjaunošanai. 

Pa ceļam uz  Bausku Mežotnes pils ar parku. Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes inkorporācijas Krievijas impērijā 1795. gadā ķeizariene Katrīna II hercogu Mežotnes muižu nodeva mūža lietošanā savu mazbērnu audzinātājai Šarlotei fon Līvenai (1742—1828), bet ķeizars Pāvils I Mežotnes muižu padarīja par Līvenu dzimtas īpašumu un 1799. gadā viņiem piešķīra mantojamu grāfu titulu. Šarlote fon Līvena pils ēkas celtniecību uzsāka 1797. gadā pēc itāļu arhitekta Džakomo Kvarengi (1744-1817) projekta, celtniecību vadīja no Berlīnes atbraukušais vācu arhitekts Johans Georgs Ādams Berlics (1753 -1837). Celtniecības darbus pabeidza 1802. gadā, bet iekšējās apdares darbi turpinājās līdz 1817. gadam. Muižas kungu māju apņem angļu stila ainavu parks ar plašu lauku ēkas priekšā. Lielupes krastā bija paviljons, no kura saglabājušies vienīgi pamati. Šajā skaistajā vietā dzimusi viena no visu laiku izcilākajām un savdabīgākajām personībām Eiropas politiskajā, sabiedriskajā un kultūras dzīvē, Kurzemes prinča Pētera Bīrona sieva Anna Šarlote Doroteja fon Mēdema (1761-1821). Pēc 1920. gada agrārās reformas pēdējais muižas īpašnieks Anatols Līvens (1872 - 1937) to atstāja un no 1921. gada līdz 1944. gadam muižas centrā atradās lauksaimniecības skola. Mežones muižas zemi sadalīja 110 jaunsaimniecībās ar kopējo platību 1696 ha. Otrā Pasaules kara laikā pie Mežotnes tika forsēta Lielupe un kauju gaitā muižas ēkas daļēji sagrāva. Pēc kara bijušajā muižas centrā 1946. gadā izveidota Latvijas lauksaimniecības selekcijas un izmēģinājumu stacija, kungu mājā atradās administrācijas telpas un darbinieku dzīvokļi. 1958. gada beigās sākās restaurēšana, kas ieilga līdz 2001. gadam. 1996. gadā Mežotnes pils tika nodota Valsts nekustamo īpašumu aģentūrai, kura pili ir iznomājusi. Tur atrodas viesnīca un restorāns. Vasarā pāri Lielupei var pāriet pa pontontiltu kājniekiem un aizstaigāt līdz otrā krastā esošajam Mežotnes pilskalnam no kura paveras skaists skats uz Lielupi un atjaunoto Mežotnes luterāņu baznīcu.

Pāri upei Lielupes otrā krastā slejas Mežotnes pilskalns (9.-13.gadsimts). Vasarā uz to var aiziet sausām kājām, šķērsojot Lielupi pa pontontiltu. Pilskalns tika ierīkots uz zemesraga Lielupes krastā, papildus aizsargāts ar 8 metrus augstu valni, kas nostiprināts ar māla slāni, un plašu aizsarggrāvi. Pēc pētnieku domām, visai izturīga un iespaidīga ir vaļņa konstrukcija – no grāvja apakšas līdz vaļņa virspusei izveidota gandrīz taisna 11 metrus augsta siena. Bez tam, vaļņa virspusē atradās aizsardzībai piemērota koka ēka, kuras pamati bija nostiprināti ar akmeņiem. Lai labāk pasargātu ēku no aizdedzināšanas, tās ārējā siena bija apmesta ar māla apmetumu, bet jumts pārklāts ar velēnām. Iebraucamais ceļš pilī gar vārtiem un torni bijis izlikts ar akmeņiem. Grāmatā "Bauska - vietas un laika grāmata" (1990) tiek minēts ar Mežotnes pilskalnu saistīts stāsts no vēstures:“Ar Mežotni saistās dramatiskas cīņās pagātnē. Bīskaps uzaicināja Zemgales valdnieku Viesturu iestāties Svētās Marijas valstī, bet lepnais latviešu ķēniņš nebija ar mieru pakļauties svešzemniekiem. Tad krustneši uzsāka sarunas ar zemgaļu novada vecākajiem. Izdevās pierunāt ap 300 mežotniešus kristīties. Vāci kļuva drošāki un apmetās tuvējā Vīna kalnā – 500 metrus no pilskalna. Nosaukums radies vēlāk, kad hercogistes laikā te audzēja vīnogas, un Mežotni pasludināja par sēļu bīskapa Bernharda rezidenci. Bīskapam pašam gan bija bail apmesties Mežotnē. Kad Viesturs uzzināja par mežotniešu nodevību, viņš aplenca pili. Kaujā krita Viestura māsasdēls. Zemgales valdnieka zemessargi apkrāva pili ar žagaru kūļiem, lai izkvēpinātu svešienācējus kopā ar padevīgajiem latviešiem. Krustneši laidās lapās, bet mežotnieši lūdza Viesturam piedošanu un jauno ticību nomazgāja Lielupē”.

Derpeles muižas kungu māja celta ap 1840.gadu vēlā klasicisma stilā. Nosaukums cēlies no zemes īpašnieku uzvārda. 1774. gadā tiesības uz zemi šeit ieguva Kristofers Luters Derpers. Pēc agrārās reformas muiža nonāca valsts īpašumā un ēkā iekārtoja veco ļaužu pansionātu, zemi sadalīja jaunsaimniekiem. Tagad tā pieder Codes pagasta padomei un tajā iekārtots pansionāts "Derpele".  Muižai apkārt jauki iekopts parks ar soliņiem, daudz puķēm, dīķi un dažādiem vides objektiem.

Bauskas pils  atrodas gleznainā vietā uz zemes strēles, kur saplūst Mūsas un Mēmeles upes un veidojas Lielupe. Bauskas pils ansamblis sastāv no divām daļām. Vecākā daļa – Livonijas ordeņa pils celta 15. gadsimta vidū, taču no tās līdz mūsdienām saglabājušās tikai drupas un labiekārtots skatu tornis. Jaunākā pils ansambļa daļa ir Kurzemes hercogu Ketleru rezidence, un tā būvēta 16. gadsimta beigās. Pat, ja muzejs ir slēgts, pils pagalms ir tā vērts, lai uz mirkli šeit aizkavētos. Kāda leģenda stāsta, ka vienu stūri pilij nekādi nevarēja uzmūrēt – tikko uzlijis lietus, tas nogruvis. Mūrnieki nosprieduši, ka pili apsēdis velns un gribot dzīvu dvēseli. Nolēmuši, ka iemūrēšot to, kurš no rīta pirmais ies pusceltajai pilij garām. Pirmais nācis suns. To tad arī noķēruši un iemūrējuši sienā. Velns par šādu rīcību saskaities, izlēcis no pils mūra un izgaisis kā dūmi. Bet pils stūris kopš tā laika vairs neesot gruvis. Cita leģenda vēsta par pils pagrabos noglabātajām zviedru dārglietām un naudu. Tās noglabātas dzelzs lādē kādā no pils pagrabiem. Kalpus , kuri lādi stiepuši, Gustavs Ādolfs II licis nogalināt. Pagrabs bijis it kā noburts, tiklīdz kāds gāja pa kāpnēm lejup, nodzisa uguns – ne tikai sveces gaisma, kuru varēja nopūst vējš, bet arī lukturis. Tumsā kļuva baigi, un pat vislielākie pārdrošnieki griezās atpakaļ. Vairāk informācijas par pili un ko tur darīt šeit. 

Kaucmindes pirmsākumi tiek saistīti ar 1469. gadu, kad ordeņa mestrs Johans fon Mangdens-Osthofs (...-1469) izlēņojis Andreasam Ksaveram zemes gabalu, kas atrodas pašreizējās muižas zemēs. 1527. gadā mestrs Volters fon Pletenbergs izlēņoja vēlākās Kauces muižas zemes gabalu, kas saukts Ibittenland, Tomasam Benekenam. 17. gs. Kaucminde pievienota Īslīcei un līdz 18. gs. beigām šiem īpašumiem pievienoja Ezeres, Dzirkalnes un Jauno muižu. 18. gadsimta beigās Kaucminde kļuva par galveno muižu. No 16. gadsimta sākuma līdz 1753. gadam Kaucmindes un pārējo muižu īpašnieki bija fon Šultes dzimta. 1753. gadā Īslīci un Kaucmindi nopirka E. J. fon Šepings. 18. gadsimta vidū viņa meita apprecējās ar Krievijas armijas majoru baronu Pēteri fon der Pālenu (1745-1826) un līdz 1920. gadam agrārreformai muiža bija fon Pālena dzimtas īpašums. Pils kopā ar stalli un klēti būvēta ap 1780. gadu agrīnā klasicisma stilā, domājams, pēc arhitekta Severīna Jensena (1723-1809) projekta. Laidars un kalpotāju ēkas uzbūvētas kompleksa vienā malā pie ceļa. Pili ar apkārtējām ēkām vienotā pusloka būvapjomā apvienoja 1909.-1912. gadā pēc arhitekta Leo Reinīra projekta, uzbūvējot caurbrauktuves starp ēkām. 20. gadsimta 20.-30. gados pilī izvietota mājturības skola. Saglabājusies sākotnējā interjeru apdare laika zoba sagrauzta - sienu paneļi, durvis, griestu dzegas, kāpnes. Pie pils ir bijuši divi dārzi: viens regulārais dārzs, ko veidojis dārznieks K. Savickis 1780.gados, bet otrs ir ainavu parks, kas veidots laika posmā no 19. gs. sākuma līdz 19. gs. vidum un aptver Kauces upītes gravu. Apskatāma tikai no ārpuses, jo tā ir pamesta, neapsaimniekota un atrodas uz iznīcības robežas. Vairāk par muižu no vietējās avīzes lasiet šeit. 

Bornsmindes muižas pirmais īpašnieks bija Josts fon Heidens, kuram 1462. gadā to izlēņoja Livonijas ordeņa mestrs J.O. fon Mengdens. Bornsminde ir viena no nedaudzajām muižām Latvijā un vienīgā Bauskas apkārtnē, kas vairāk nekā četrus gadsimtus - no 15. gadsimta beigām līdz pat Latvijas Republikas agrārreformai 1920. gadā – atradusies vienas dzimtas - fon Šepingu īpašumā. Kaut arī stipri noplukusi un pārbūvju izkropļota, tā tomēr joprojām lepojas ar iespaidīgu divstāvu korpusu un staltu neogotisku torni. Ēka tapusi Fridriha Vilhelma Šepinga laikā starp 1760. un 1783. gadu pēc itāļu arhitekta Pjetro Pončini projekta, taču jau 19. gadsimta sākumā ievērojami pārbūvēta neogotikas stilā ar trīsstāvu torni, kas saglabājies līdz mūsdienām. Parādes pagalma abās malās uzbūvēja kalpu ērbērģus, bet noslēgumā kūti un tālāk staļļus. Ap 1880. gadu kungu māja tika vēlreiz pārbūvēta, iegūstot tolaik modē nākušo neogotisko izskatu. 1962. gadā to pārbūvēja pēdējo reizi un ēka ieguva pašreizējo izskatu. 20. gadsimta 50. un 60. gados ēkā izvietotas Valsts Saulaines lauksaimniecības tehnikuma kopmītnes. No 1967. līdz 1992. gada vidum muižā bija tuberkulozes slimnīca. Šobrīd privātīpašums. Apkārt brīvi pieejams parks ar skaistu aleju un netālu tek Lielupe, no kurienes paveras skats uz otra krastā esošo stāvkrastu un Jumpravmuižas parku. Kā nozīmīgu faktu var minēt to, ka no Šepingu dzimtas saglabājušās relikvijas Bauskas Sv. Gara luterāņu baznīcā -  saglabājusies Johana Dītriha fon Šepinga un viņa sievas Katrīnas kapaplāksne (1592), kā arī Frīdriha Vilhelma fon Šepinga dāvātais greznais, baltais sols 1770.gadā, bet Frīdriha Rūdolfa atraitne 1699.gadā dāvinājusi Sv.Gara baznīcai baroka stila altāri.

Jumpravmuiža - 18. gadsimta beigās -19. gadsimta sākumā izveidotais parks apvieno dabas doto un cilvēku roku veidoto - mākslīgās pilsdrupas augstajā dolomīta klinšu upes krastā, alas, gravas un strautus. Parka ūdenskritumu kaskādes kopējais augstums pārsniedz 1,5 m. Parkā Lielupes klinšainajā krastā joprojām saglabājušās mākslīgās pilsdrupas ir vienīgās Latvijā. Tās būvētas 18.gadsimta beigās un to galvenais uzdevums bija raisīt asociācijas ar bruņinieku laika romantiku. Parka gravā pie strauta atrodas bijusī kapela, kas kalpojusi arī kā romantisks vientuļnieka namiņš, bet dziļāk parkā pakalns ar muižas īpašnieku Līdinghauzenu-Volfu ģimenes kapiem, kurus kādreiz rotāja akmenī kalts sarkofāgs. Kapela – lūgšanu namiņš Jumpravmuižas parkā celta 19.gs. beigās kā romantiska ainavu parka arhitektūras elements. Šobrīd Jumpravmuižas parks ir apmeklējams par samaksu, iepriekš vienojoties ar īpašniekiem. Ja ceļojat nesteidzoties, tad var ieplānot izjādes ar zirgiem vai poniju. Tālrunis +371 25415570.

Misas (Dzimtmisas) muiža atradās pašā Pūtelenes centrā (tagad starp Iecavu un Baldoni, šosejas Rīga - Bauska 35.km), ko vēlāk pārdēvēja par Dzimtmisas muižu. Precīzu datu par Dzimtmisas muižas kungu mājas celtniecību nav. Tā ir tipiska koka guļbūves celtne ar stāvu, divslīpju kārniņu jumtu, kolonnām, skatu laukumu, dīķi, parku. Tas ir savdabīgs gotisks mezonīns ar diviem simetriskiem dzeguļotiem torņiem un atiku starp tiem. Tādas celtnes Latvijā ir saglabājušās tikai nedaudzas. Dīķis un skatu laukums saglabājies arī šodien. Muižas bagātību vērtēja pēc zemnieku daudzuma un apstrādātās zemes platības. Visiem vietējiem zemniekiem vajadzēja iet strādāt pie muižas īpašnieka. Arī nodevas bija jāmaksā. Uz muižu vajadzēja vest sviestu, olas, gaļu, graudus u.c. produktus.  Kā pēdējie Dzimtmisas muižas īpašnieki ir zināmi barons Reicholds ar sievu un 3 bērniem. Dēls - pazudis bez vēsts, bet meita Marija Reicholde (1880 - 1936) precējusies ar poli Koenigstalderu. Dzīvojusi Polijā, kur mirusi, atvesta cinka zārkā un apglabāta Stīveru kapos. Muižā palika dzīvot Marijas meita Benita. Lai saimniekotu muižā, pabeidza vācu lauksaimniecības skolu Igaunijā. Benitas laikā iestādītās priedītes, kuras aug vēl šodien. Kungu mājas priekšā skolas laikā izveidots basketbola laukums, lai gan vēl viens atrodas ēkas otrā pusē. Šobrīd privātīpašums un notiek remontdarbi. Vairāk info par kungu mājas skolas laiku šeit.   

Šis ir viens no maršrutiem Zemgalē Bauskas pusē, izmēģināts un interesants, bet ir arī citi varianti par kuriem informācija būs citreiz.