Dzelteno tulpju ceļš. Zemgale

 


Katrs gadalaiks un gada mēnesis nāk ar saviem dabas sagatavotajiem tradicionālajiem brīnumiem. Katru gadu jau simtiem un reizēm pat tūkstošiem gadu garumā. Kādam maijs ir ievu balto ziedu ķekaru vai vizbuļu ziedēšanas mēnesis. Man tas ir meža tulpju ziedēšanas mēnesis. To dzeltenās saules pielietie ziedi vecajos muižu parkos sauktin sauc :” Kāp mašīnā un brauc!”. Un es braucu. Un es aicinu ik vienu to darīt - kopā ar otro pusīti, ģimeni vai draugiem. Ievērojot COVID 19 ierobežojumus un parkos netraucējot to īpašniekus, citus apmeklētājus un dzīvās radības (vardes, ezīšus, zalkšus utt). Iet pa celiņiem un necensties uzgulties tulpei, lai taisot selfiju tā iesprūstu deguna nāsī. Lai arī citiem ir ko sajust gan ar acīm, gan degunu, gan aizverot acis to vieglo dabas pieskārienu. Meža tulpju smarža...tā ir neaizmirstama. Mans ieteiktais maršruts šoreiz ved uz Zemgali. Tur klimats ir maigāks un vietas iepazītas. Kādā muižā tās nav tik daudz, citās no to daudzuma galva griežas....Dodamies ceļā! Aprakstiem izmantoti dažādi interneta resursi. Autora fotogrāfijas.

Jelgava  - Bramberģe – Zaļenieku muiža – Vilce - Blankenfelde – Eleja – Lielvircava - Lielplatone – Vircava

Jelgavas pils ir lielākā apjoma ziņā pils Baltijas valstīs. Tā ir ievērojamā Krievijas galma arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli (1700 -1777) agrīnā perioda ievērojamākais darbs un viens no retajiem arhitektūras pieminekļiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Lielākā baroka pils Baltijas valstīs, kādreizējā Kurzemes un Zemgales hercogu rezidence, Kurzemes guberņas administratīvais centrs, šodien Latvijas Lauksaimniecības Universitātes galvenā mītne. Pils celta 13. gs. Livonijas ordeņa pils vietā. 1738. gadā pēc Frančesko Bartolomeo Rastrelli projekta sāk būvēt jauno pili. Celtniecība noritēja divos posmos (1738. – 1740. gads; 1763. – 1771. gads). 1798. gada martā pēc Krievijas imperatora lūguma Jelgavas pilī apmetās Francijas karalis Ludvigs XVIII ar galmu, bet, mainoties politiskajai situācijai, 1800. gada beigās franču emigranti bija spiesti Krieviju atstāt. Otro reizi Francijas karalis inkognito kā Lilles grāfs uzturējās pilī no 1804. gada beigām līdz 1807. gada rudenim. 1805. gadā Ziemeļu korpuss izdega atkārtoti. Pils vairākkārt degusi. Lielākie postījumi bijuši II pasaules karā, pēc   kura pils ir praktiski no jaunu uzbūvēta, maksimāli saglabājot iepriekšējo formu, izmēru un ārējo izskatu. Iekštelpas piemērotas augstskolas vajadzībām. Parks nav liels un arī tulpes ar grūtībām atrodamas. Bet fotosesijai labs fons.






Bramberģes muiža izveidota 16.gadsimta otrajā pusē, sadalot sīkākās vienībās lielo Terventes (Terpentīnes) muižu, kuru izlēņoja Heikingu dzimtai. 17. gadsimta 1. pusē uzbūvēta esošā kungu māja un 17. gadsimta vidū vārtu tornis. 17. gadsimta vidū muiža piederēja Kurzemes hercoga Jēkaba sievai Luīzei Šarlotei, līdz ar to tā pastāv kā kroņa īpašums līdz 20.gadsimta sākumam. Sākotnēji tā ir bijusi hercogistes īpašumā, bet, pēc tās likvidēšanas, kļūst par Krievijas kroņa muižu. Regulāri mainās nomnieki. Pēc 1909. gada to nomāja tautsaimnieks profesors K.Balodis un filozofs profesors J.Zālīte. 20. gadsimta 20.-30. gados Bramberģes muižas pilī atradās pagasta valde un pasta nodaļa. Kādu laiku muižā bijusi arī skola un dzīvokļi. Padomju okupācijas laikā muižas kompleksā atradās aptieka un kopmītnes. 1980-jos gados Bramberģes muižas komplekss piederēja kolhozam "Nākotne". Patreiz tas, kas palicis pāri no muižas un parks ir privātīpašums. Dzelteno meža tulpju paradīze. Saimnieki izplāvuši parkā celiņus, respektēsim to un pārvietosimies pa tiem.






Zaļenieku muiža – tajā jūtams zināms elegantums un dabiskums, un tam ir savs vēsturisks pamatojums. Tagad redzamās pils celtniecība sākās 1768. gadā, kad pēc hercoga Ernsta Johana Bīrona rīkojuma tiek piešķirti 200 000 ķieģeļu jaunas dzīvojamās ēkas celtniecībai Zaļajā muižā. Būvdarbi turpinājās līdz 1775. gadam. Jaunuzceltā pils bija hercoga un viņa dēla Pētera iemīļota medību rezidence un kā tāda saglabājās līdz 1795. gadam, kad Kurzemes hercogisti pievienoja Krievijai. Pēc Kurzemes hercogistes pievienošanas Krievijai 1795. gadā, imperators Pāvils I (1754–1801) Zaļo muižu 1800. gadā uzdāvināja savas sievas Marijas Fjodorovnas brālim – krievu armijas kavalērijas ģenerālim Virtembergas hercogam Aleksandram Karlam Frīdriham (1771–1833). Viņa saimniekošanas laikā pilī tika veiktas plašas izmaiņas iekštelpu apdarē un plānojumā -  tika izbūvēta kāpņutelpa, zālē uzstādīts kamīns, apgleznoti vairāku telpu griesti, uzstādītas jaunas krāsnis ar glazētiem podiņiem un ornamentālu reljefu dzegu. Zaļenieku pils ir izcila ar to, ka tās fasādes laika gaitā nav izmainītas. Šobrīd skolā atrodas Zaļenieku arodvidusskola, šķiet, ka skolas audzēkņu radītajā troksnī spokoties uzdrošinātos vien kāds līdz citai dimensijai novests skolotājs. Taču muižas naktssardze, ierodoties darbā, vienmēr sasveicinās ar kādu neredzamu būtni un no rīta aizejot atsveicinās. Interesanti, ka muižas pētnieki nav uzdūrušies nevienai traģiskai nāvei, kas varētu būt pamats šim mītam.








Vilces muižu cēlis barons Kristofs Dītrihs fon Mēdems ar sievu, grāfa Keizerlinga meitu Annu fon Keizerlingu. Pateicoties šīm laulībām, līdz pat šodienai Vilces muižas ieejas portālu rotā Mēdemu - Keizerlingu alianses ģerbonis, kurš ir viens no vērtīgākajiem šāda tipa 18. gs. mākslas pieminekļiem Latvijā. Muiža tika pārbūvēta 19. gadsimtā, kad tā kļuva par Johana Frīdriha Vilhelma fon Hāna īpašumu. Pēc agrārās reformas, kad to saimniekiem bija jāpamet savas muižas, 1921. gadā ēkā tika iekārtota Vilces pamatskola, kas darbojas arī mūsdienās. Muižā šobrīd izveidots arī tūrisma informācijas punkts. Ap muižu izveidots parks un dažādu garumu pastaigu takas vijas dažādos virzienos. Kā stāsta leģenda, Vilces baronam paticis staigāt gan pa tuvējo parku, gan Vilces upītes krastiem līdz Zemgaļu (Vilces) pilskalam un Zaķu pļavai. Barons vērojis upē peldošās mežapīles, ieklausījies upes čalošanā un putnu balsīs, ļāvies  pārdomām un izbaudīja mieru. Tagad šī taka nosaukta par Barona taku. Bet, ja kājas negrib doties nekur tālu, tad laucē tiešām zied dzeltenās meža tulpes, bet azartiskākajiem iesaku iemēģināt roku disku golfā, kas turpat pie muižas ēkas iekārtots.







Blankenfeldes muiža atrodas pie pašas Lietuvas robežas esošajā Vilces pagastā. Tās pirmsākums ir 1462. gadā, kad Livonijas ordeņa mestrs izlēņoja zemi starp Platones un Svētes upēm Klausam fon Medemam, kurš bija pirmais senās Lejassaksijas zemes pārstāvis Kurzemē.Nākamos gadsimtos mainījušies muižas īpašnieki, tā piederējusi fon Butleru, fon Manteifelu-Scegu, fon Kenigsfelsu un fon Hanu dzimtām. 1743. gadā Ernsts Johans fon Butlers, kurš vadīja Jelgavas un Rundāles piļu būvniecību, uzsāk celt baroka stilā Kungu māju, kas savā būtībā saglabājusies līdz mūsdienām. 18. gadsimta beigās, kad modē nāca klasicisms, Andreas fon Kenigsfelss to pārbūvēja, saglabājot velvētos pagrabus un anfilādes principus, daļēji izmainot interjerus. Pārbūves notikušas arī 19. gadsimtā fon Hānu laikā. Jau 18. gadsimtā muižu neatņemama sastāvdaļa bija dārzi. Muižas 12 hektārus lielajā parkā vēl aug vecie koki: liepas, oši, ozoli, baltegles, balzāmegles un citi svešzemju koki. Īpašs būs laiks, kad ziedēs viens no Blankenfeldes simboliem – plūškoki. Spožākā epizode muižas vēsturē saistās ar 1804. un 1805. gadiem, kad šeit uzturējās trimdā esošais, nākamais Francijas karalis Luijs XVIII. Šobrīd muiža ir privātīpašums un tās apmeklējumu labāk saskaņot ar īpašniekiem un ieejai parkā ir simboliska samaksa. Parks ir interesants īpaši ģimenēm ar bērniem, jo tur ir neliela taka ar šķēršļiem, kurus bērni pārvar ar sajūsmu. Labi audzinātais bīgls Buberts sasveicinās ar visiem.






No kādreiz tik skaistās, varenās Elejas muižas apskatāmas pamestas ēkas un drupas, kas liecina par kādreizējo mērogu. Pēc Johana Frīdriha fon Mēdema nāves 1785. gadā Elejas muižu mantoja jaunākais dēls Kristofs Johans Frīdrihs fon Mēdems (saukts arī par Žanno Mēdemu), kurš pēc Kurzemes hercogistes inkorporācijas Krievijas impērijā ieguva Eleju kā dzimtmuižu. Jaunības gadus pavadījis dienestā Prūsijā un Krievijā, 1801. gadā Žanno sāk pievērsties Elejai. 1799. gadā Žanno apprecas ar Pāvila I favorīta Pētera fon der Pālena meitu Mariju Elīzabeti Luizi. Viņam nepieciešama arī stāvoklim atbilstoša rezidence, tāpēc 1806. - 1810. gadā  pēc arhitekta Džakomo Kvarengi (1744 -1817) meta Elejā uzcēla jaunu kungu māju reprezentatīvā klasicisma stilā. Šī paša arhitekta pojektētās Mežotnes pils un Kazdangas pils celtas pēc ļoti līdzīga projekta un sniedz liecību par to, kāda kādreiz bijusi Elejas pils. Pils kompleksu papildina divas saimniecības ēkas, vienā no kurām dzīvojuši kalpotāji un pils viesi, otra izmantota kā noliktava, taču tajā atradies arī teātris. Vēl dienot Berlīnē, 1794. gadā Žanno Medems raksta brālim, lai tas parūpējas par jaunu koku stādiem angļu parka ierīkošanai. Parka centrālo aleju noslēdz Tējas paviljons, kurš atjaunots 2015. gadā ar ES atbalstu un tas noteikti ir apskates vērts. Elejas pilij ir savs spoks - mednieces melnā tērpā izskatā.  Kā stāsta leģenda Elejas muižas saimnieka, grāfa Paula Petera fon Medema sešpadsmitgadīgā meita, grāfiene Dagmāra fon Medema bijusi iemīlējusies kādā puisī, kurš nav bijis no muižnieku vidus. Tas nepatika tēvam. Kad viņas tēvs kompānijā, kurā bija arī šis puisis, devās medībās, jauniete gribējusi līdzi, taču tā vietā ieslēgta muižā. Tad viņa lēkusi pa logu, neveiksmīgi nokritusi un nositusies. Tēvs aiz bēdām licis aizmūrēt liktenīgo pils logu. Bet joprojām meitas spoks melnā mednieces tērpā parādoties Elejas muižas parkā - vai nu ar lākturīti rokās, vai traucoties zirgā, lai panāktu mīļoto. Lai kā arī nebūtu pils parks ir gana skaists, lai to apmeklētu.




Lielvircavas muižas (Groβ-Würzau) vecā muižas kungu māja celta laika posmā no 1803. līdz 1808. gadam, to būvējis barons Dionisijs fon Klopmans. Klopmanu dzimta šeit valdījusi 400 gadus. 1822. gadā muižu nopērk Dītrihs fon Grothuss un 1829. gadā atdāvina to meitai Adelheidei, kura apprecas ar baronu Vilhelmu fon Hānu. Tā par muižas īpašniekiem kļūst Hānu dzimta, kuras dažādi pārstāvji tur dzīvojuši līdz pat agrārajai reformai. Blakus kungu mājai neliels ainavisks parks un pussabrukušās saimniecības ēkas drupās un apkārtnē skaisti plūškoki.  




Lielplatones muižas parks ir tulpju un neaizmirstulīšu paradīze. Bet noteikti ir vērts apiet muižas ēku un ielūkoties caur logiem atjaunotajā vešūzī, kur var redzēt vešerienes darba vietu un priekšmetus, kas tika izmantoti veļas un drēbju mazgāšanai. Parkā atrodas kapenes. Šī leģendām un teikām apvītā vieta ļauj ielūkoties vēstures un senu nostāstu pasaulē, savukārt tās skaistā un enerģiski spēcīgā daba palīdz uzlādēties ikdienas steigā sagurušai dvēselei.  19. gadsimtā muiža piederējusi baronu Hānu dzimtai. Kungu māja celta no 1845. līdz 1860. gadam. Sākotnējo ēkas projektu izstrādājis Kurzemes guberņas arhitekts E. J. A. Štrauss, bet no 1859. līdz 1860. gadam nezināms arhitekts to paplašinājis. Ar muižu saistītas dažādas leģendas un nostāsti.





Vircavas muižas apbūves ansamblis veidojies sākot ar 16.gadsimta 2.pusi, kad pārsvarā celtas koka un kleķa ēkas. 18.gadsimta 2.pusē sākta jauna reprezentatīva muižas ansambļa būvniecība. 1769.gadā sāk jaunās pils celtniecību, ko pabeidz 1785.gadā. 1770.-80.gados būvētas arī citas ēkas - pils virtuve, staļļi, staļļmeistara ēka un Kavalieru māja. Visas ēkas celtas pēc Severīna Jensena projekta smagnējā klasicisma stilā, ar viņam raksturīgu fasāžu apdares principu pielietojumu - plastiski reljefā apdare apvienota ar iluzoru krāsojumu. Tā saglabājusies uz pils fasādes fragmentiem. Pastāv hipotēze, ka Ketlera laikā būvētās pils vecās daļas, iekļautas Kavalieru mājas cokolstāvā. I Pasaules kara laikā pils sagrauta, bet stallis 1920.-30.gados pārbūvēts par Tautas namu. No pils saglabājies ziemeļaustrumu korpuss un virtuve kā atsevišķa ēka. Vispilnīgāk no kompleksa ēkām saglabājusies Kavalieru māja, kurā mūsdienās darbojas Vircavas vidusskola. Vircavas muižas parks ir veidots kā baroka stila dārzs ar ūdens parteru, ko veido piecu dīķu sistēma. 20.gadsimta sākumā caur parku izbūvēts ceļš, tā daļēji izpostot savdabīgo parka plānojumu.




Dodamies ceļā!






Komentāri