Ceļojums uz Andalūziju nebija
manos plānos, bet liktenis bija lēmis citādi, un mēnesi pirms izlidošanas
nopirktās aviobiļetes nenoteiktības apstākļos (COVID 19 ierobežojumi) tika arī
izmantotas. 16.novembrī iekāpu lidmašīnā un lidojuma galamērķis bija Malaga. Tā
kā pāris gadus nebija lidots un visādi stāsti par lidostu pārbaudēm salasīti, ierašanās
Rīgas lidostā mazliet piesardzīgi ar taksometru jau bija izaicinājums. Iesēsties
taksometrā, kuram salons ar caurspīdīgu plastikātu atdalīts no vadītāja, lika
nedaudz saspringt. Bet atcerējos Londonu. Lielbritānijā ar tādiem jau sen
pārvietojas, protams, ka glaunākiem un stilīgākiem. Pārbaudot lidojumu sarakstu,
rīta lidojumu blīvums lika aizdomāties, ka jādodas uz lidostu savlaicīgi, lai
nebūtu jāstāv rindā. Ierados 2 stundas līdz izlidošanai, ne tā kā pirms
COVID-19 vienu stundu. Tas attaisnojās un visas kontroles tika ātri nokārtotas.
Tradicionālā rīta kafija, bet ... audzinot raksturu, un zinot to, ka Malagas
lidostā ir jānokārto automašīnas noma, nenopirku manu ceļojumu tradicionālo
atribūtu viskija pudeli. Tā ir vairākas reizes noderējusi gremošanas darbības regulēšanai
svešā valstī un dezinfekcijai. Bet šajā ceļojumā ne viens, ne otrs nebija
nepieciešams. Pēc gandrīz četru stundu lidojuma Malaga sagaidīja ar iepriekš
aizpildītās Spānijas COVID 19 formas QR koda skanēšanu un pases pārbaudi.
Nekavējieties lidostā pēc ielidošanas, ja paņemta nomā automašīna. Pa “zaļo
koridoru” nonākot ielidošanas zālē, devos meklēt Malagacars auto nomu. Viņu mājas
lapā, ļoti detalizēti bija aprakstīts, kā atrast kontaktpersonu un autobusu,
kurš nogādās uz nomas punkta atrašanās vietu, jo auto noma neatrodas pašā
lidostā. Jāskatās uzmanīgi, jo maza auguma spāņu meitene aktīvi vicināja rokas
kaut ko citiem iebraucējiem stāstot, bet zīmīte ar uzņēmuma nosaukumu bija
iespiesta padusē. Nu nekas, sēdos autobusā, bet liels bija pārsteigums, kad pie
nomas punkta jau bija izveidojusies rinda. Un aiz manis, tā ātri vien veidojās
vēl garāka. Tā kā paņemta bija “Full pack”, ko arī iesaku citiem, lai nebūtu
uztraukumi, ja kaut kas ar mašīnu notiek, lai gan braukšanas kultūra un apstākļi
ir ļoti labi un saprotami. Uzreiz jāsaka, ka attālumi Andalūzijā nav šķērslis,
pēc izmēriem tā ir nedaudz lielāka par Latviju. Bet par to rakstīšu arī mazliet
vēlāk.
1.diena Malaga
Tā ka līdz iebraukšanai viesnīcā vēl bija laiks, gribējās redzēt jūru un devos uz nelielu dabas liegumu pilsētas nomalē, kur pēc aprakstiem varētu būt flamingo. Parasti tūristi uztraucas par automašīnas parkošanās noteikumiem, kur maksāt, kā maksāt, cik maksāt.... arī ar to nebija problēmu. Tepat Viļņā ar autostāvvietām pilsētā ir sarežģītāk, jo viss rakstīts lietuviešu valodā, un apmaksa tikai ar monētām...Cik monētu ir jūsu kabatā? Spānijā apmaksa notiek ar kredītkarti. Vienkārši. Flamingo nebija, bet dabas skait un citi bridējputni un ne tikai tie bija novērojami. Satiktā vietējā iedzīvotāja, kurai rokās bija fotoaparāts ar nopietnu teleobjektīvu, paskaidroja, ka flamingo šeit esot bijuši pirms divām nedēļām, bet tagad, lai tos redzētu jādodas Lagio de Pjedro. Pjedro vai Pedro vēlāk šis viens burts nospēlēja lomu, jo flamingo vietā, nokļuvu mednieku ķēdes tuvumā, kuri nemaz nekautrējoties 150-200 m no mašīnas šāva paipalas. Nofotografējoties Vidusjūras krastā un salasot gliemežvākus, laiks doties uz viesnīcu. Spānijā publiskajās telpās šobrīd visur tiek lietotas sejas maskas. Jāpierod pie tā, ka varētu būt jāuzgaida vairākas minūtes, kamēr uzņemošā dienesta darbiniece pabeigs sarunu ar kādu no sev tuvāk stāvošajiem, bet tā noteikti nav nelaipnības izpausme, tā ir tradīcija. Citādi viss laipni un arī par papildus samaksu 15 eiro diennaktī stāvvieta viesnīcas autostāvvietā. Tas ir labs risinājums, jo visās publiskajās autostāvvietās cena ir līdzīga. Nu laiks doties iepazīt Malagu un nopirkt kādu spāņu vīnu....Malaga ir sena pilsēta to dibinājuši feniķieši jau 8. gadsimtā pirms mūsu ēras. Atrašanās vietas dēļ pilsētai bijusi svarīga loma gan feniķiešu valdīšanas laikos, gan Romas impērijā, gan laikos, kad Malagu un visu Andalūziju pārvaldīja arābi. Katrs no šiem periodiem pilsētas arhitektūrā atstājis liecības, ļaujot savām acīm ieraudzīt pilsētas vēsturi. Šobrīd ostas pilsēta ar nelielu vēsturisko centru un vēršu arēna, nekad nebiju tās redzējis, atradās tieši blakus viesnīcai, tāpat kā cietoksnis un skaistas terases ar dārziem. Zied bugenvillijas, kokos sārtojas apelsīni, un dažādi citi dienvidu augi. Ļoti iepatikās koks, ko vietējie sauc par ceiba. Pieauguša ozola izmērā, novembrī bez lapām, dzeloņiem uz stumbra un zariem, bet dažādu krāsu ziediem. Ļoti skaisti. Kaut kur no bērnības uzpeld atmiņā vecāku lenšu magnetofonā dzirdētā Katerīnas Valentes dziedātā "Malaguena salerosa"... un es netieku no tās vaļā...
" Burvīgā Malagēna (Aurēlija),
Es gribētu noskūpstīt tavas lūpas,
Es gribētu noskūpstīt tavas lūpas,
Burvīgā Malagēna (Aurēlija),
Un saukt tevi, burvīgā (hermosa)".
Malagas cietoksni kalna galā neapmeklēju, jo iepriekš bija lasīts, ka citur būs iespaidīgāk, paklausīju. Tomēr skats uz pilsētu, jūru, ostu, vēršu arēnu no skatu laukuma bija tā vērts, lai uzkāptu kalnā. Nu jau laiks vakariņām un Malagas centrā starp daudzajām suvenīru bodītēm, baznīcām, bodegām utt. var atrast katrs sev garšīgu vietu. Tas, ko iesaka zinātāji, ir restorāns “El Pimpo”. Nu, latviešiem ne tikai dēļ nosaukuma, bet dēļ tā, ka tā īpašnieks ir Antonio Banderas. Nav viņš mans iecienītākais aktieris, tāpēc šai vietai pagāju garām. Kādā no vecpilsētas laukumiem, kur apkārt restorāni, starp cietoksni Alkazaba no amfiteātra puses un sefardu muzeju uzmanību piesaistīja piemineklis. Apskatot tuvāk un atrodot informāciju interneta izrādās tas ir veltīts vienam no ebreju dzejniekiem un filozofiem Solomonam ibn Gabirolam, kas pazīstams arī kā Zālamans ben Jūda un Šlomo. Viņš bija 11. gadsimta Andalūzijas dzejnieks un ebreju filozofs, dzimis Malagā un kuru ietekmējis neoplatonisms. Viņš publicējis vairāk nekā 100 dzejoļus, kā arī Bībeles ekseģēzes (antīko un teoloģisko tekstu skaidrojumi), filozofijas, ētikas un satīras darbus. Viens no viņa atzinumiem, ka, iespējams, sievietes ir radītas mājsaimniecības darbu veikšanai. Lai nu paliek. Andalūzija ir zeme, kur tiek pieminēti sefardi. Sefardi ebreji ir ebreju tautas daļa, kas vēsturiski izveidojās musulmaņu iekarotajā Ibērijas pussalā un pašlaik veido ap 16% no visiem pasaules ebrejiem.
Viens no tūristu apmeklētajiem objektiem ir katedrāle, kas iesaukta par "La Manquita" jeb dāmu vienroci. Andalūzijas renesanses stilā celtais Malagas galvenais dievnams palicis tikai ar vienu torni, jo otrs tā arī nekad nav uzcelts naudas trūkuma dēļ. Malagā atrodas pati mazākā baznīca pasaulē – Svētās Ungārijas Elizabetes (Santa Isabel de Hungria) kapela, tā ir nepilnus divus kvadrātmetrus liela. Vecpilsētas suvenīru veikaliņos uzmanību piesaistīja izstrādājumi no korķa koka mizas. No tiem taisa gan roku aproces, somas, makus, auskarus un daudz ko citu arī vēdekļus, bez kuriem vasarā Spānijā visticamāk grūti iztikt karstuma dēļ.
Esot Andalūzijā, noteikti jāredz Granāda, kas slavena ar unikālo Alhambras pili — cietoksni, kas 2007. gadā tika atzīts par vienu no 12 Spānijas dārgumiem. Turpat Heneralifes dārzi, kas ir tikpat unikāli kā Alhambra un ir īpašs mauru viduslaiku karalisko rezidenču paraugs. Ķerot sajūtas pie sevis savā meldiņā dungoju:
"Granada, tierra soñada por mí Mi cantar se vuelve gitano cuando es para ti Mi cantar hecho de fantasía Mi cantar, flor de melancolía Que hoy te vengo a dar...". Granada
Dēļ šī vien bija vērts braukt apmēram
100 km no Malagas, toties atpakaļ ceļš ved gar mazajiem piejūras zvejnieku ciemiem
un apstājos nelielā kūrortpilsētiņā Almunecar. Uz tuvākās ielas jūrai ārpus
vasaras sezonas par auto stāvēšanu nav jāmaksā. Izstaigājot nelielu līkumu un
nofotografējoties ar skaistām pludmales zonas palmām, laiks pusdienām.....Ko
ēst, nebija jautājums, bija skaidrs, ka jāņem jūras veltes. Ne tas, ka ļoti
liela izvēle, bet gribējās pamēģināt visu, tāpēc izvēle apstājās uz Mixed Fried Fish (kalmārs, baltā zivs (var
būt dažādas) skumbrija, garneles, ančovsi, utml.) ar baltvīnu kopā jūras
krastā. Burvīgi. Starp citu zivis spāņu valodā saucas “pescado”.
Pēc vēsturisko pilsētu apceļošanas,
jūras gaisa ievilkšanas plaušās, laiks doties Andalūzijas vidienē. Apmēram
mēnesi iepriekš tika iegādātas ieejas biļetes vienā no Eiropas dabas parkiem un
konkrēti dabas taka kalnos Caminito del Ray. Daudz par to dzirdēts, jo daudz tā
tiek pieminēta. Skaista mājas lapa, saprotama sistēma un ātri norēķini. Tāpēc
nebija ne mazākās aizdomas par to, ka tomēr varētu būt kādas aizķeršanās.
Savlaicīgi ierodoties pie ieejas parkā, uz biļetēm ir norādīts konkrēts laiks,
ieraudzīju divas rindas. Aprunājos ar blakus stāvošajiem vāciešiem, izskatījās,
ka viss labi. Godīgi nostāvot vienā no tām izrādās, ka tomēr sakas apmeklētāju
šķirošana, segregācija, ja gribat... Pēkšņi noskaidrojās, ka ir pastaiga ar
gidu un bez gida, vēl lielāku jucekli ieviesa darbiniece, kura sāka šķirot abas
rindas spāņu un angļu valodās runājošajos. Tas jau nenotiek tā organizēti,
mazāk tolerantie sūta izstumtos uz rindas galu, tie pretojas un ap sauli sāk
vilkties mākoņi. Atlika elpot un gaidīt notikumus, un pēc kādām 30 minūtēm (jāņem vērā, ka līdz atvēršanai arī līdzīgs
laiks jau tika nostāvēts) tiešām varēja doties iekšā trasē mazliet tālāk tur pat uz vietas saņemot
ķiveri. Pastaiga gar klints šķautni pa metāla speciāli izbūvētām platformām ir
interesanti un noteikti, ka nav bailīgi ja kādam tā liekas problēma. Par visu
ir padomāts. Ja paveicas ar laika apstākļiem, tad pavisam skaisti. Varbūt
palaimēsies un varēs ieraudzīt Pireneju
kalnu kazas un grifus, kuri simtiem lidinājās virs klinšu virsotnēm. Kopējais
takas garums ir apmēram 8 km.
Tālāk ceļš ved uz Rondu, bet tā kā
klāt pusdienlaiks, un Andalūzija slavena ar saviem tā saucamajiem baltajiem
ciematiem (white washed village) vienā no tādiem iebraucu, jo bija pa ceļam. Speciāli
braukāt tos meklējot ir laika izšķiešana, jo tādi ciemati ir daudz un, ja jūs pārvietojaties
ar mašīnu vēl ne vienam vien izbrauksiet cauri. Ciemats saucās Setenil de las
Bodegas, kurš ievērojams ne tikai ar saviem balti krāsotajiem namiem un restorāniņiem,
bet to, ka daļa ēku piebūvētas zem klints pārkares un iegulis salīdzinoši šaurā
ielejā. Izskatās interesanti un tomēr saņemoties spēkus un pēc ieturētajām pusdienām
pastaigājoties var arī uzkāpt līdz viduslaiku cietoksnim kalna galā, kur no
islāmiskā mantojuma paveras skats uz viduslaiku ciematu. Setenil de las Bodegas
ir apdzīvota kopš mauru Almohad perioda 12. gadsimtā. Pusdienās, protams, kaut
kas vietējs un vienkāršs – “parrillada Iberica” cepta cūkgaļa ar ceptām
desiņām, papriku un ceptiem kartupeļiem. Garšīgi. Jā, tālāk no tūristu ceļiem
noderēs, ja telefona būs QR kodu lasītājs, jo vai nu COVID 19 vai pateicoties
tehnoloģiju attīstībai, ēdienu kartes ir
tikai spāņu valodā, bet pie durvīm un uz galdiņiem stūros ir QR kodi, kurus
atverot var iepazīties ar ēdienu karti. Iespējams, ka citreiz apmeklēšu kādu
citu balto ciematu vai pilsētiņu, ja būs pa ceļam. Vairāk informācija par
izcilākajiem baltajiem ciemiem.
Iebraucot Rondā smidzināja neliels lietus, tomēr rudens. Lai gan Andalūzijā laikam kā nekur citur nevar ticēt laika prognozēm, tās ir tik mainīgas. Mana viesnīciņa pavisam neliela, bet vēsturiska pašā pilsētas centrā ar tradicionālu restorānu pirmajā stāvā un augstu Booking.com reitingu. Tā bija pareiza izvēle, jo, ja varētu piesieties pie trīszvaigžņu viesnīcas interjera, tad apkalpošana, rūpes par viesi un viesmīlība jūtama uz katra soļa. Paldies Aurēlija! Slēgta publiskā autostāvvieta ielas otrajā pusē izmaksāja 16 eiro diennaktī. Pēc iekārtošanās viesnīcā, laiks Rondas apskatei, par to tik daudz ir dzirdēts, bet tumsa šajā gadalaikā šeit iestājas ātri. Kājas pašas ātriem soļiem nesās pa maršrutu, ko kartē iezīmējusi viesnīcas darbiniece. Ronda atšķiras no pārējām redzētajām pilsētām ar savu satriecošo atrašanās vietu Serrania de Ronda kalnu grēdas vidū, 120 metrus dziļas un 70 metrus platas aizas malā. Ronda izrādās ir Andalūzijas un visas Spānijas vecākā pilsēta. Tā ir interesanta gan vēstures mīļotājiem, gan gleznainu dabas ainavu un romantisku, senu ieliņu labirintu cienītājiem. Ronda atrodas uz klints aptuveni 750 metru augstumā virs jūras līmeņa, to ieskauj vīnogu dārzi, abas pilsētas daļas savieno gleznains un romantiskiem nostāstiem apvīts tilts pār dziļu aizu, bet aizas pakājē plūst mutuļojoša upīte, kas reizēm knapi čunčina, bet reizēm visticamāk mutuļo savācot apkārtējo kalnu ūdeņus. Sekojot kartei dodos uz pirmo atzīmēto objektu vēršu cīņu arēnu – Plaza de Torros. Pie galvenajiem vārtiem divu ievērojamu matadoru skulptūras. Labajā pusē ir Antonio Ordoñez, kurš no 1951. līdz 1968. gadam cīnījies ar vairāk nekā 3000 vēršu. Ernests Hemingvejs par viņu rakstīja grāmatā “Bīstamā vasara”. Kreisajā pusē ir viņa tēva Kajetāno Ordonesa skulptūra. Viņa iesauka ir bijusi El Niño de la Palma, un viņš bijis ne tikai slavens torero, bet arī Rondas vēršu cīņu arēnas īpašnieks. Ērnests Hemingvejs viņu izmantojis kā Pedro Romero līdzinieku 1926. gada romānam “Un saule lec” (The Sun also Rises). Rondā atrodas Spānijas vecākā vēršu cīņas arēna "Plaza de toros de Ronda" un tieši šeit 18. gadsimtā matadors pirmo reizi nokāpa no sargājošās zirga muguras, lai nostātos aci pret aci ar satrakoto vērsi. Katru gadu septembrī šeit notiek "Feria Goyesca", kad matadori uz cīņu nelielajā arēnā ierodas tērpušies krāšņā apģērbā, kas veidots, balstoties uz spāņu gleznotāja Goijas zīmējumu skicēm. Apejot cilindrveidīgo ēku, ieraugu skaistu cīņu vērša skulptūru. Man kā zodiaka zīmei Vērsim, tas izraisa īpašas sajūtas. Majestātiska dzīvnieka figūra, saspringta, gatavs stāties pretī izaicinājumam, dusmas to moka, tam nav izvēles – steikā vai nomušījot to, kas viņu kaitina...Kādam vērsim arī paveicas, to var vērot video ierakstā, bet tā kā skats ir asiņains Youtube pieprasa autorizēties ar vecuma kontroli. Šobrīd var arēnu apmeklēt, izstaigāt palīgtelpas un pašu cīņu arēnu, kas pēc izskata atgādina nelielu Kolizeju: smilšaino arēnu ierāmē divpakāpju amfiteātris ar kolonnu galeriju. Tāpat var arī apskatīt muzeja ekspozīciju ar simtiem fotogrāfiju, gleznām un plakātiem, kas veltītas vēršu cīņām, toreadoru tērpiem un ieročiem, varenāko vēršu galvu izbāzeņiem un citiem priekšmetiem, kas saistīti ar vēršu cīņām. Turpat interesants suvenīru veikals. Kā jau iepriekš rakstīju, nekad neesmu apmeklējis vēršu cīņas un šādā arēnā nebiju bijis, tāpēc izmantoju iespēju paskatīties uz to no iekšpuses. Neskatoties uz to, ka mani šādas cīņas neaizrauj, atzīšos, ka bija interesanti. Vēršu cīņas - publiska slepkavība vai deja vai māksla...bet noteikti spēcīga spāņu tradīcija.
Blakus neliels skvērs un tur
pat jau tā saucamais Jaunais tilts -
patiesi majestātiska konstrukcija, kas uzcelta 120 metru augstumā virs
bezdibeņa. Interesanti, ka tilts tika uzbūvēts jau 18. gadsimta beigās - 1796.
gadā, lai savienotu divas pilsētas daļas. Tagad tas ir kļuvis par iecienītāko Rondas
fotogrāfiju vietu. No aizas tilts izskatās īpaši grandiozs, šo leņķi visbiežāk
rotā pastkartes un ceļveži. Ja ir vēlme nofotografēt tiltu no sāniem, tad gan jākāpj
lejā aizā pa tur iestaigātu taku. Vai tas ir saules lēkts vai riets, abi
varianti labi, jo gaismas kritīs uz vienu vai otru Jaunā tilta sānu. Bet, atklāti
sakot, es labāk būtu taupījis spēkus, lai turpinātu pastaigu pa Rondu, kur vēl
daudz kas skatāms. Turpat pie Jaunā tilta, kur tagad atrodas Rondas kongresu
pils, kuras ēkas būvniecība minēta 16.gadsimtā, ilgu laiku atradies svētās
inkvizīcijas tiesas sēdeklis .
Tur vēl Rondas Murallas de la
Cijara cietoksnis ar skaistu valriekstu laukuma vidū un Clarisas de Santa
Isabel de los Angeles klosteris, kura priekšā neliels skvērs ar hercogienes de
Parcent skulptūru. Ievērojami cilvēki dažādos laikos ir dzīvojuši vai
apmeklējuši Rondu. Šajā apkārtnē risinājušies notikumi, kuri minēti Hemingveja
"Kam skanēs zvans" . Būs jāpārlasa! Tāpat arī "Fiesta",
kura notikumi risinoties Rondā. Vispār Hemingvejs šeit esot pavadījis krietni
daudz vasaru. Tāpat arī Orsons Velless – aktieris, kinorežisors, rakstnieks,
producents, kurš kino vēsturē iegājis Herberta Velsa fantastikas romāna
"Pasauļu karš" inscenējumu CBS kanālā 1938. gadā, kas bija ieturēts
reālistiskas radiopārraides stilā. Daudzi klausītāji kā patiesu uztvēra
informāciju par citplanētiešu uzbrukumu, kas izraisīja paniku ASV
ziemeļaustrumos (pārraidi klausījās ap 6 miljoni cilvēku). Džordžs Eljots – viena
no 19.gadsimta vadošajām angļu rakstniecēm pazīstama ar pseidonīmu Džordžs
Eljots (George Eliot). Izmantojusi vīriešu pseidonīmu, lai darbi tiktu uztverti
nopietni. Ak, šis Viktorijas laikmets. Baraks Obama nav varējis pabraukt tai
garām u.t.t.
Starp citu man spāņu mūzika
ceļojuma laikā pietrūka. Iespējams, ka jāizveido Spotify spāņu dziesmu izlase,
lai pavilkto... Tomēr spāņu ģitāras mūzikas cienītājiem katru vakaru Casa don
Bosco ir iespēja plkst.19.00 noklausīties
45 minūšu koncertu. Biļetes cena 15 eiro. Diezgan bieži šeit uzstājoties
ievērojamais spāņu ģitārists Paco Seco. Reizēm tur skan arī flamenko... Andalūzijas muzikālās asinis. Flamenko mūzikas izcelsme ir senajā
Andalūzijas vēsturē, iespējams, krietni pirms mauru apmetnēm, un daudzi
eksperti uzskata, ka tā ir sarežģīts ibērijas, arābu, ganu un gitāno mūzikas
stilu savienojums, kas patiešām nobriedis pēc 1492. gada spāņu uzvaru pār arābu
pēdejo bastionu -Gibraltāru. Vēlāk flamenko ir izplatījies pārējā Spānijā un
bijušajās Spānijas kolonijās Centrālamerikā un Dienvidamerikā.
Ja, kādreiz dotos vēlreiz,
apmeklētu ap 1300. gadu dibinātās arābu pirtis, kuras joprojām atgādina
pilsētas arābu pagātni. Tajās tiek rīkotas ekskursijas ar gidu, tiek rādītas
filmas par vannu uzbūvi un iekārtojumu. Spānijā šis pirts veids ir bijis plaši
izplatīts, bet laika gaitā vēsturiskās ēkas sabrukušas. Rondas pirts drupas ir
labi saglabājušās. Arābu pirts infrastruktūra un tradīcijas ietekmējušās no
romiešu pirts mantojuma. Jau toreiz ūdeni piegādāja arī pa ūdensvadiem. Līdzīgi
kā senās romiešu pirtis - kompleksā ir aukstas, siltas un karstas vannas
(apkures sistēma bija pilnībā hidrauliska). Tomēr arhitektūra parāda mauru
dizainu ar centrālo zāli un divām citām sekcijām, kuras atdala raksturīgās
islāma stila pakava formas arkas. Mucveida velvētajos griestos ir skaisti
zvaigžņveida jumta logi. Mūsdienu arābu pirtis vairāk līdzinās SPA centriem.
No tās pa Douglas taku uz Skywalk
Gibraltar skatu laukumu no kurienes skats uz pludmalēm kaut kur tur lejā un pēc
tam, uz pērtiķu galveno uzturēšanās vietu, kur viņiem ir nolikta barība.
Apmeklētājiem pērtiķus aizliegts barot, ja tas tiks piefiksēts sods ir vairākos
simtos eiro. Nemēģiniet. Tāpat esiet gatavi, ka pērtiķi var noraut jums brilles
vai telefonus vai makus vai somu, tāpēc iepriekš to visu noslēpiet,
nostipriniet un nezaudējiet modrību. Uz šo vietu var nokļūt arī no galvenās ielas
pavisam ātri un bez maksas pa Devil’s Gap steps.
Lai nebūtu jānakšņo pilsētas un tūristu kņadā, iepriekš tika rezervēta viesnīca mazliet ārpus pilsētas netālu no Playa de Palmones. Tā bija laba izvēle. Vakara pastaiga gar jūru, kur desmitiem kaitserfinga entuziasti ķer vēju un lec pa viļņiem, bet tālumā redzams Gibraltārs vakara gaismās.
5.diena Diena, kad plānots visgarākais pārbrauciens apmēram 200 km, bet pa ceļam viens no Eiropas dienvidu punktiem, kur satiekas Vidusjūra ar Atlantijas okeānu - Tarifa. Šajā gadalaikā viegli atrast, kur novietot automašīnu tuvāk jūrai ielas malā, un pa gabalu jau redzams Santa Katalina cietoksnis, bet aiz tā Tarifas sala. Cietoksnis Santa Catalina, tika uzcelts 1930. gadu sākumā kā skatu tornis itāļu renesanses stilā. Lai gan Otrā pasaules kara laikā tas tika būtiski nostiprināts, Spānijas 1936.–1939. gada pilsoņu karā tas tika tik smagi sabojāts no republikāņu bumbas, un tas vairs netika izmantots. Pašlaik tas ir slēgts. Runā, ka no tās torņiem ir redzama Marokas piekraste un kalni. Blakus atrodas Tarifas Gzmana pili 960. gadā uzcēla Kordovas kalifs Abd-ar-Rahmans III.Kad Tarifu 1292. gadā pārņēma Kastīlijas karalis Sančo IV, pils tika nodota Alonso Peresam de Guzmanam tās aizsardzībai. Peress de Guzmans ieguva iesauku "Labais" (el Bueno), jo 1296. gadā atteicās nodot pili zīdaiņa Dona Huana, karaļa Sančo dumpīgā brāļa, un marinīdu aplenkuma spēkiem apmaiņā pret viņa dēla dzīvību. Runa, ka no tās torņiem ir redzama Marokas piekraste un kalni. Tarifas Guzmanas pils nesen atjaunotā pils ir atvērta apmeklētājiem.
Tarifas sala jeb Baložu sala (Isla de Las Palomas) ir maza sala, kas kopš 1808. gada ar dambi ir savienota ar Tarifu. Tā ir Ibērijas pussalas tālākais dienvidu punkts, un to sauc arī par Punta de Tarifa un Punta Marroqui. Salā savulaik atradās militārā bāze, kurā dzīvoja kājnieku un speciālo operāciju kompānija ar pat 3000 vīru. Vēlāk speciālo operāciju rota tika pārvietota ārpus salas un tā vietā tika izmantota iesaukto apmācībā līdz 2001. gadam, kad tika atcelts obligātais militārais dienests. Līdz ar to Tarifas sala zaudēja savu militāro nozīmi. Tajā pašā gadā sala tika pasludināta par vēsturisku vietu, lai veicinātu vēsturiskā un arheoloģiskā mantojuma aizsardzību. Neskatoties uz statusu, tur saglabājušās militārās celtnes un ir darbojošās bāka. Apmeklējama tikai gida pavadībā. Bet pati pludmale ir viena no skaistākajām redzētajām ceļojuma laikā.
Senās Romas impērijas interesentiem iespējams vērtīgi apmeklēt vienu no nozīmīgām Andalūzija romiešu senajām apmetnes drupām Baelo Claudia, kas atrodas kādus 22 kilometrus no Tarifas. Baelo Claudia tika uzcelta 2. gadsimta beigās pirms mūsu ēras, un tas bija plaukstošs zvejnieku ciems, pirms to pameta mūsu ēras 6. gadsimtā. Dažas no vislabāk saglabātajām celtņu paliekām ir saistītas ar zivju apstrādi senos laikos. Arī tempļi, akvedukti un pilsētas ieejas esot labi saglabājušās.
Viena neplānota apstāšanās nelielā pilsētiņā Medina Sidonia. Tūristu praktiski nav, provinciāls dzīves ritms, izskatās, ka vietējiem labāk, ja tūristi šeit nebūtu, un šī noteikti nav vērts, lai tērētu laiku.
Un tālāk ceļš ved uz Seviļu, bet ieraudzītais vietas nosaukums uz ceļa norādes – Antaquera, kaut kur atmiņā atsauc ieteikumu apmeklēt. Jāiebrauc. Paliela pilsētiņa, bet ar mašīnu pa serpentīna šaurajām ieliņām uzbraucu tieši pie cietokšņa kalna galā. Skaists skats uz pilsētu un apkārtējo ieleju, turpat baznīca un cietoksnis. Visur ieejas maksa, tāpēc izlemju izstaigāt ar kājām tuvāko apkārtni, iemūžināt fotogrāfijās un doties tālāk. Jā, turpat atsegtas kārtējās arābu pirts drupas. Tradīcija ir bijusi spēcīga.
Tuvojoties Seviļas pilsētas centram ar autostāvvietām saspringti, ik pa brīdim ceļmalā aizdomīga izskata tumši (ļoti tumši, aizdomīgi tumši) vīriešu kārtas pārstāvji tā kā aicina noparkoties ar zīmēm rādot, ka var parkoties, bet negribas tirgoties, sekoju P norādēm un veiksmīgi netālu no pilsētas centra upes otra kratsā arī iebraucu stāvvietā. Laiks doties iepazīt tik daudz dzirdēto, bet ar vājiem priekšstatiem par to un kas tur ir lielpilsētu. Seviļa – Andaluzijas galvaspilsēta , dibināta 8-10. gadsimtā pirms mūsu ēras un tur senos laikos tikuši izvietoti atvaļināti romiešu leģionāri. 711. gadā pilsētu no vandāļiem atkaroja mauri un nosauca par Išbīliju no kā pilsētas mūsdienu nosaukums. 1248. gadā pilsētu ieņēma Kastīlijas karalis Fernando III, un kopš tā laika tā ir kristiešu rokās. Vislielāko uzplaukumu pilsēta piedzīvoja XVI un XVII gadsimtā, kad tā kļuva par galveno Spānijas jūras ostu (kaut arī diezgan dziļi iekšzemē, Seviļa ir tikai 7 metrus virs jūras līmeņa, un līdz Gvadalkiras aizsērēšanai tā bija jūras osta). Caur pilsētu notika sudraba un citu Amerikas bagātību tirdzniecība. Tomēr vēlāk pilsētas nozīme mazinājās, jo to izkonkurēja no angļiem atkarotā Kadisa Atlantijas okeāna krastā, kā arī, bēgot no inkvizīcijas, to pameta 30 000 mauru amatnieku. Mauru kultūras ietekme gan joprojām ir ieraugāma un aizrauj ar savu ornamentālismu un vieglumu. Caur Seviljas ostu 1585. gadā eiropieši iepazina šokolādi. Varbūt, tāpēc ceļvežos iesaka nogaršot vietējos saldumus (polvorones, mantecados, pestiños, Roscos fritos, magdalenas, yemas de San Leandro, Tortas de Aceite). Jāatzīst, ka neko no tā nenogaršoju, bet tam ir iemesls....holesterīns!
Pirmais ko ieraugu ir Zelta
tornis (Torre del Oro) celts 13.gadsimta sākumā kā mauru pilsētas sargtornis un
tā uzdevums bijis kontrolēt kuģu satiksmi Gvadalkivīras upē. Pašlaik darbojas
kā skatu tornis.
Vēršu cīņu arēnu turpat blakus apskatu tikai no ārpuses, jo par tām nu jau ir priekšstats. Bet redzams, ka tā ir atjaunota skaisti baltā un dzeltenā krāsā krāsota un tā ir atvērta apmeklējumiem. Blakus arēnai piemineklis slavenajam matadoram Curro Romero (1933), kura profesionālā darbība ilgus 42 gadus. Par viņu uzņemta pavisam svaiga dokumentālā filma “Curro Romero. Master of Time” (2021).
Tepat jau arī vecpilsēta un dodos meklēt Seviļas katedrāli, kas esot lielākā gotikas celtne pasaulē, un tajā atrodas Kristafora Kolumba (1451 – 1506) mirstīgās atliekas. Vairāk par Kolumbu. Dievnama celtniecība sākta 13.gadsimtā, un baznīcas padomes vēlme esot bijusi, lai tie, kas šo celtni redz, lai aiz pārsteiguma jūk prātā....iekšā esot zelta altāris. Iespējams, bet rinda, kura jāstāv lai tiktu iekšā noteikti ka neiepriecina. Vēl paspēju nofotografēt kāzas, kad tās ar viesiem pamet katedrāli, un skaisti izpušķotus zirgus, kas nesteidzīgi gaidīja tūristus, lai pavizinātu pa pilsētu. Katedrāle ar 104 metrus augsto zvanu tornis Giralda, Indijas arhīvu, kur saglabājusies 80 miljoni oriģināli dokumenti, tajā skaitā ar Kristofera Kolumba roku rakstīti un pils komplekss 1987. gadā iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Jāpiebilst, ka Seviļas karaliskajā Alkazarā jeb pilī tikusi filmēta pasaules slavenā seriāla "Troņa spēles" (Games of throne) sērijas un tā ir pils, ko joprojām izmanto Spānijas karaļnams. Apejot pils kvartālu, garām Seviļas universitātei un Karaliskajai tabakas fabrikai, kurā notiek viena no galvenajām operas “Karmena” darbībām, pa šaurajam ieliņām lēnam dodos uz Spānijas laukumu, kuru veido liels pusapaļu ēku komplekss ar kolonādi un dekoratīvajam ūdens tilpnēm un viss ļoti košs un krāsains. Pirmajā brīdī tiešām ir wow, jo nekas tāds iepriekš nebija redzēts. Es domāju materiālu un apjomu un radošuma daudzveidību. Izrādās, ka ēka nav tik sena, celta 1929.gadā Spānijas un Latīņamerikas izstādes vajadzībām. Lielākās ēkas fasādes pirmo līmeni veido Seviļas tuvumā esošās Trianas keramikas rūpnīcas izgatavotās mozaīkas ar alegoriskiem tēliem, kuros attēloti notikumi, kuri risinājās attiecīgajās Spānijas provincēs. Mozaikās attēloti arī visu Spānijas provinču ģērboņi. Seviļa ir zināma ar savām zilās krasas flīzēm un keramikas izstrādājumiem kopš romiešu laikiem. Noteikti, ka šī ir viena no skaistākajām pilsētas vietām.
Blakus ir interesantais Marijas Luīzes parks (Parque de María Luisa), kas ir daļa no Santelmo pils dārziem un kādreiz bijis privāts, bet 1893. gadā Infanta Maria Luisa Fernanda de Borbón (Monpensjē hercogiene) to dāvinājusi pilsētai. Zināmas paralēles ar Vērmanes parku Rīgā. Alejas, celiņi, paviljoni, strūklakas un ūdens baseini, dārzu labirinti, neskaitāmas atpūtas vietas un piemiņas zīmes. Šeit piemiņas vieta ievērojamai spāņu dziedātājai un aktrisei Juanitai Reinai. Viņa slavena ar savām “copla” stila dziesmām, kas mazliet atgādina mūsu šlāgerus. Interesants piemineklis spāņu romantisma dzejniekam un rakstniekam Gustavo Adolfo Bécqueram, turpat arī dzejnieka, žurnālista un rakstnieka Benito Más y Prat krūšutēls, arī krūšutēls “Dievišķās komēdijas” autoram ar uzrakstu “Sevilla a Dante Alighieri” (Dante Aligjeri no Seviļas). Pa centrālo aleju skaisti var aizstaigāt līdz Amerikas laukumam ap kuru izvietotas interesantas arhitektūras ēkas – Dienvidamerikas 1929. gada izstādes paviljons, Brazīlijas paviljons, Meksikas paviljons, Mākslas un tradīciju muzejs, Seviļas arheoloģijas muzejs, baložu stūrītis. Jā, starp Seviļas mājas baložiem dominē baltās krāsas. Šajā parkā ir ebreju lūgšanu namam līdzīga neliela celtne, par kuru man nav izdevies atrast informāciju. Seviļas pastaiga ir galā un jādodas uz naktsmājām Esihas tuvumā, kas pa ceļam uz Kordovu. Tās šoreiz izvēlētas lauku teritorijā starp olīvkoku dārziem, apstrādātām lauku teritorijām. Bet, kas tur sagaida...?
6.diena Kordova. Brokastis tādās lauku viesnīciņās tiek piedāvātas jau no plkst.7:00, ko arī izmantoju. No rīta jau bija cits viesmīlis, kurš ne tikai uzklāja brokastu galdu, bet arī ierādīja, ko vietējie parasti ēd brokastīs. Apgrauzdēta rupja maluma baltmaize, aplieta ar olīveļļu un uzlikts virsu blendēts tomāts ar sāli un garšvielām. Mmm, šo recepti pat izmēģināšu mājās. Bet, tas vēl nav viss, jo komplektā nāca liela bļoda, pēc principa ēdi cik gribi, iepriekšējā dienā gatavota liellopu aknu pastēte. Tas bija burvīgi. Tā iepatikās šī vieta, ka šeit iegādājos mājās vedamos suvenīrus- atslēgu piekariņus, magnētiņus un ziliem ornamentiem klātu porcelāna bļodiņu, tā sakot, atbalstot vietējo ekonomiku.
Jā, ja kāds atceras, jau sākuma rakstīju, ka ceļojuma viens no mērķiem bija atrast flamingo ezeru. Tā nosaukums tika ievadīts navigatorā un saskaņā ar to 18 kilometrus attāluma bija jābūt Lago (ezers). Braucu, olīvu dārzi, uzarti labības lauki , skaisti skati, saule, un lietus un migla mijas atkal ar sauli un braucu pa zemes ceļu, izbraucu cauri pamestai lauku sētai apstājos, jo nav ezera, bet no divām pusēm nāk virsū cilvēku ķēde un tiem apkārt skraida suņi. Ko darīt? Mukt? It kā jau nekas nav pārkāpts, bet kāpt ārā no mašīnas tā kā neomulīgi, jo apkārt pa īsto šauj! Cik nu ilgi sēdēsi mašīnā, sāku braukt pretī medniekiem, kuri pēc mana :“Ola” un :“No flamingos, only hunters”, pasmaida un dodas savās gaitās. Hm, pārbaudu informāciju un tiešām flamingo ezers Lago di Pjetro ezers tiesām atrodas citur. Braucu. Priekšā Kordoba. Iespējam, ka uz to nebūtu rāvies, ja nebūtu izlasījis par Kordovas mošeju –katedrāli (spāņu: Mezquita-Catedral de Córdoba), arī Meskita (spāņu: Mezquita), kura ir bijušā Kordovas kalifāta galvenā mošeja. Tā atrodas Kordovas vecpilsētas centrā, un pēc rekonkistas (Pireneju pussalas zemju atkarošanas no islāmticīgo mauru kundzības) ir pārbūvēta par katoļu Sv. Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas katedrāli. 179 m garā un 134 m platā ēka ir viena no lielākajām sakrālajām būvēm pasaulē, kuras 856 kolonnas balsta gigantisku dubultarkas lūgšanu zāli, turpat bagātīgi zeltītām lūgšanu nišas, arkādēm rotāts iekšpagalms, minareti, mozaīkas, krāsaina stikla logi un ziliem dakstiņiem klātu domu, kas izgreznots ar zvaigznēm. 2007. gada 31. decembrī katedrāle atzīta par vienu no Divpadsmit Spānijas dārgumiem. Sagaidīja neplānota vilšanās, jo tā bija svētdiena un dievkalpojumu laikā tūristus neielaiž....Ja, nakšņošana ir paredzēta pilsētā, tad pēcpusdienā var šo sakrālo objektu arī svētdienās apmeklēt. Tā nu tas ir, tāpēc gāju meklēt kā piepildīt savu informatīvo telpu ar to, kas pilsētā atrodams, un atradu pieminekli retorikas meistaram un rakstniekam Senekam Vecākajam, kurš dzimis Kordovā un darbojies imperatoru Oktaviana, Tiberija un Kaligulas laikā, piemineklis arābu zinātniekam un filozofam Ibn Rušdam, kurš Eiropas literatūrā pazīstams kā Averoess, vēsturiskās arābu pirts muzeju un Kordobas pili, kas nav tik iespaidīga kā Granādā redzētā, bet savdabīga un ne mirkli to nenožēloju. Kordovā iesaku izstaigāt arī Ebreju kvartāla šaurās un rosības pilnās ieliņas, kā arī apmeklēt vienīgo Andalūzijas ebreju sinagogu. Ebreji no Spānijas tika padzīti 15.gs beigās. Šodien vēl jānokļūst pie flamingo un piejūras kūrortpilsētu Marbellu, lai vēsturiski informatīvā ceļojumu daļa vainagoties ar piejūras nesteidzīgo.
Flamingo ezeram Fuente de Piedra Lagoon apkārt izveidots ornitoloģiskais liegums , bet tas ir brīvi pieejams. Vairāki simti flamingo, citi bridējputni un kaijas lielā daudzumā koncentrējas nelielajā ezerā, kur nesteidzīgi likuma aizsardzībā rit ikdienas dzīve. Ja ir iespēja paņemt ceļojumā nelielu tālskati, tas būtu ieteicams, jo attālums līdz putniem ir ap 200-300 metri.
Marbella ir salīdzinoši liela kūrortpilsēta, šeit biežāk dzirdama krievu valoda un iepriekšējās dienās bija bijusi spēcīga vētra, noskalotas pludmales kafejnīcas, daļēji slēgta pludmale, bet restorāni tie, kas tālāk no pludmales darbojas.
7.diena Nāk ar negaidītu patīkamu tikšanos, jo ielidojuši un arī apmetušies Marbellā draugi no Latvijas. Tā vietā, lai dzertu rīta šampānieti, tiek izlemts doties pastaigā gar jūru pa no koka izbūvētu apmēram 5 kilometru garu pastaigu taku Sendero Litoral La Cala de Mijas. Skaisti skati uz jūru, piejūras putniem augiem un šur tur arī pludmales kafejnīcas. Dzīve šeit nesteidzīga.
Bet turpat netālu kalnos vēsturiskā Mijas pilsēta, kuru bija ieteikts apmeklēt. Āķis lūpā, un mašīna jau dodas Mijas virzienā. Mazliet pariņķojot, meklējot stāvvietas, beidzot tāda tiek atrasta. Domāju, ka vasarā tas viss ir daudz sarežģītāk. Pirmie, kas mani sagaida ir tradicionālie, šai vietai raksturīgie ēzelīši, kuri agrāk tikuši plaši izmantoti saimniecībās, šobrīd pārvadā tūristus. Varētu pat teikt – ēzeļu taksometri. Turpat interesanta klintī cirsta kapella un skats uz kalniem un Vidusjūru. Šauras ieliņas, kafejnīcas, suvenīru veikaliņi, vietējais gardais saldējums un priekšā vēršu cīņu arēna. Tā vēršu cīņām vairāk netiek izmantota, bet tā ir viena no nedaudzajām ovālas formas arēnām, kas nav visai ierasti. Mijas noteikti jāizstaigā īsa botānikas taka, kura ir interesanta un tur saprotamas norādes, dažādi augi, skaisti skati un aizas. Pēc noslēdzošā vakara ar jūras velšu MIX beidzas Andalūzijas iepazīšana. Nākošajā rītā laiks doties mājup. Bet, ja kādreiz būs iespēja, atgriezīšos, jo padomā vēl ir vietas neapskatītas un nesajustas. Andalūzija ir jāsajūt....ardievu Aurēlija.
*P.S. Aurēlija ir manis izdomāts tēls šim ceļojumam, kas aizgūts no filmas “Tāda ir mīlestība” (Love actually, 2003). Filmas viena no varonēm, ar kuru reizēm diezgan grūti ir saprasties pavadīja mani visu ceļojuma laiku. Bet bija interesanti... “Love actually”.
Komentāri
Ierakstīt komentāru