Muižnieka Horvātijas - Melnkalnes ceļojuma piezīmes


Martā man parasti ir tāds brīvāks laiks, starpsezona starp lekcijām, un ekskursiju vadīšanu un ceļojumu organizēšanu pa Latviju un citām Baltijas valstīm. Papildus šogad marts ieies pasaules vēsturē ar pilnīgi stulbu Krievijas uzsākto karu Ukrainā. Tas, protams, rada diskomfortu un disbalansu ikvienā saprātīgā būtnē. Lai sakārtotu domas un saudzētu psihisko veselību izlēmu doties 10 dienu budžeta ceļojumā ar autobusu uz Horvātiju un Melnkalni, kas ir Rietumbalkānu valstis tāpat kā Albānija, Bosnija - Hercogovina un Maķedonija. Horvātijā pirms vairākiem gadiem bija būts, bet ne tajās vietās, kuras tika piedāvātas programmā. Ceļojums nav viegls, bet nobrauktie 5500 km to attaisno, un redzēts ir ļoti daudz. Ņemot vērā, ka ceļošanai nepieciešamie dokumenti, ko pieprasa iebraucot dažādās valstis mainās, tad tas ir jāprecizē pirms izbraukšanas, tāpat arī par naudas maiņām, jo Polijā, Horvātijā un Ungārijā tiek izmantota vietējā valūta. Bet, ka rādīja pieredze pilnīgi pietiek, ja kabatā ir eiro monētas un kredītkarte. Šķērsojot robežas ar ID ir priekšrocības- dokumenta apstrādes ātrums. Katrai vietai ir savas sajūtas, kas rodas no smaržām, garšām, redzētā un dzirdētā. Runājot par mūziku un lasot šīs ceļojuma piezīmes fonā jāuzliek Dalibor Brun dziesma "Svi su znali, da smo ljubovali".

Bez tās šis ceļojums būtu izdevies pavisam savādāks....ne tik muzikāls. Zemāk Balkānu karte, lai būtu ģeogrāfisks priekšstats. Aprakstā izmantoti autora fotoattēli un interneta materiāli..

                                                                                  (Avots:Google)
Pirmā ceļojuma galamērķa pilsēta -Trogira tiek uzskatīta par vienu no interesantākajiem Dalmācijas dārgumiem. Pilsēta celtniecība tika uzsākta 380. gadā pirms mūsu ēras, un to pastāvīgi apdzīvoja grieķi, romieši, ungāri un venēcieši. 1997. gadā iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Pēdējos gados veiktie atjaunošanas projekti ir palīdzējuši saglabāt un padarīt pieejamas pilsētas skaistās vēsturiskās vietas, jo īpaši Trogiras lielisko romānikas un renesanses arhitektūru, no kurām lielākā daļa saistās ar 15. gadsimtu.  Ļoti nelielajā vecpilsētā ir saglabājušās 11 baznīcas un klosteri.

Trogiras katedrāle (Katedrala Sv. Lovre) - pazīstama arī kā Sv. Laurenča katedrāle - tiek uzskatīta par vienu no izcilākajiem Horvātijas arhitektūras sasniegumiem. Šī lieliskā trīsstāvu ēkas būvniecība pabeigta aptuveni 1500 gadā. Baznīcas durvis izgatavotas 1240.gadā, un tās sargā divas akmens lauvas. Par nelielu samaksu apmeklētāji var uzkāpt 47 metrus augstā 14. gadsimta zvanu tornī. Iespaidīgā Kamerlengo pils celta 15. gadsimta sākumā. Tā tika uzcelta venēciešu laikā, un kādreiz kalpoja kā gubernatora pils. Šī lieliskā vecā pils ar skatu uz jūru, un augstajām sienām, kas savieno savus trīs torņus, vasaras mēnešos tiek izmantotas āra izrādes. Renesanses laikos celtais Sv. Marka tornis (Kula svetog Marka), kas uzcelts apaļā formā, ticis izmantots, lai apsargātu kanālu starp salu un kontinentu. Aiz torņa pie jūras soliņi un skaista vieta, kur mierīgi apsēsties un izbaudīt mirkli. Vēl viens vēsturisks objekts, kuru vērts apmeklēt, ir Ziemeļu vārti. Mūsdienās to ieskauj daudzas lieliskas kafejnīcas, veikali un restorāni. Viens no Trogiras slavenākajiem orientieriem ir Pulksteņtornis – kas ir daļa no Sv. Sebastjana baznīcas, un atrodas uz Jāņa Pāvila II laukuma (Trg Ivana Pavla II). Slavens ar savu lielo zilās sejas un kupolveida jumtu, kas tika ņemts no Sv. Sebastiana kapelas 15. gadsimta vidū, tornis arī lepojas ar statuju, kas pazīstama kā Taisnīgums kuru Nikolā Firentinača cirsts 1471. gadā. Loggia, kas agrāk bija kvadrātveida līmenī, bet tagad sasniedza dažus soļus, reiz bija saistīta ar Sv. Marijas baznīcu un ir ievērojama tā brīnišķīgo reljefu un kolonnu dēļ. Vēl viena klostera baznīca ir Benediktīņu Sv. Nikolaja klosteris. XVI gs. Tika uzcelts 1066. gadā ar zvanu torni, kas ir iespaidīgākais ēkas elements - tās lieliskais interjers, kas pilnībā tika pārbūvēts baroka stilā 1700. gados. Papildus smalkiem uzrakstiem, kas cirsts uz pilsētas vadošo cilvēku godu, ēkā ir daudz vērtīgu darbu, tai skaitā Kairosa (Zeva jaunāka dēla) grieķu priecīgā, pareizā laika, iespēju dieva bareljefu. Šajā baznīcā ir nopērkami sakrālie suvenīri ar Kairos attēlu. Vairāk par Kairos šeit! No daudzajiem baznīcas gleznojumiem visvērtīgākie ir gleznotāju Antonio Zanchi, Paolo Veneziano un Nikollo Grassi darbi, kā arī 13. gadsimta ikona "Madonna ar bērnu".

Tikai dažu soļu attālumā no šī apburošā viduslaiku ielu ielaušanās ir patīkama krastmalas promenāde ar skatu uz ostu un kuģu piestātnēm. 






Trogiras apkārtne ir izcila vieta pārgājienu un dabas mīlētājiem. Pēc pirmās dienas pilsētas apskates, otrajā dienā tika ieplānots garāks pārgājiens pa Ciovo pussalu uz Prizņicas Dievmātes baznīcu, kas iebūvēta klintīs jūras krastā. Ļoti sabiedēts ar grupas vadītājas stāstiem par to, ka plānotajā maršruta uz  būs daudz čūskas bija kā eļļa ugunī. Ļoti gribējās kādu atrast. Neieraudzīju ne vienu čūsku - ne dzīvu , ne beigtu. Interesantas bija atrastās eļļas vaboles, milzīgi siseņi Lacusta migratoria, pāris putnu sugas un beigts zaķis uz pārgājienu takas, līdz ar to tā ieguva "Beigta zaķa" nosaukumu. Tie, kas nezina ar ko zaķi atšķiras no trušiem ir iespējas to noskaidrot Google. Flora daudzveidīga ar pazīstamiem un nepazīstamiem augiem. Piemēram, savvaļas krokusi, kuri visticamāk pēc konsultācijas ar Jāni Rukšānu izrādījās - Romulea bulbocodium.

Par pašu Prizņicas Dievmātes baznīcu runājot, tā sākotnēji celta pirms apmēram 500 gadiem. Virs baznīcas durvīm uzraksts, kas vēsta par to, ka baznīca celta par godu Jaunavas Marijas Nevainīgajai ieņemšanai.    






No Trogiras, ja viss ir apskatīts var doties ekskursijā uz Krkas nacionālo parku un Splitu.

Dubrovnika - Adrijas jūras pērle atrodas  Dalmācijas krastā, pašos Horvātijas dienvidos. Tā ir neliela labi saglabājusies viduslaiku pilsēta pilsēta ar gandrīz 43 tūkstošiem iedzīvotāju. 1979. gadā Dubrovnikas pilsēta tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, atzīstot tās izcilo viduslaiku arhitektūru un nocietināto vecpilsētu.

Pilsētas vēsture, iespējams, aizsākās 7. gadsimtā, kad pilsētu, kas pazīstama kā Ragusa, dibināja bēgļi no grieķu kolonijas Epidaurum (Ragusa Vecchia). Vēlāk tā atradāds Bizantijas impērijas aizsardzībā, vēl vēlāk  un vēlāk Venēcijas Republikas aizsardzībā. No 14. līdz 19. gadsimtam Dubrovnika bija suverēna brīvvalsts. Pilsētas labklājības pamatā vēsturiski bija jūras tirdzniecība, īpaši 15. un 16. gadsimtā, jo tā kļuva ievērojama ar savu bagātību un prasmīgo diplomātiju. Šaja laikā Dubrovnikas pilsētai piederēja viena no lielākajām tirdzniecības flotēm pasaulē ar pārstāvniecībām vairāk nekā 50 ārzemju ostās.

Visa pilsēta tika gandrīz iznīcināta 1667. gada zemestrīcē. Napoleona karu laikā Dubrovniku ieņēma Francijas impērijas spēki, un pēc tam Ragusas Republika tika likvidēta un iekļauta Napoleona Itālijas karalistē un vēlāk Ilīrijas provincēs.  Vēlāk, 19. gadsimta sākumā līdz 20. gadsimta sākumam, Dubrovnika bija daļa no Austrijas impērijas - Dalmācijas karaliste. Dubrovnika kļuva par Dienvidslāvijas karalistes daļu tūlīt pēc tās izveidošanas, un tā tika iekļauta tās Zeta Banovina 1929. gadā, bet pēc tam, kad tā tika izveidota 1939. gadā, tā kļuva par daļu no Horvātijas Banovinas. Otrā pasaules kara laikā tā bija daļa no Romas-Berlines pakta valstīm.Pie mums par to maz runā, bet tas bija līdzīgs Ribentropa –Molotova paktam tikai citā Eiropas daļā. Pēc 2.pasaules kara atradās Dienvidslāvijas socialistiski federatīvās republikas sastāvā.  1991. gadā Horvātijas neatkarības kara laikā Dubrovniku septiņus mēnešus aplenca Dienvidslāvijas Tautas armija un Dubrovnika cieta ievērojamus postījumus no apšaudīšanas. Pēc remonta un restaurācijas darbiem 90. gados un 2000. gadu sākumā tas atkal kļuva par vienu no Vidusjūras populārākajiem tūrisma galamērķiem, kā arī par populāru filmēšanas vietu. Šeit filmētas Troņu spēles (2011- 2019), Zvaigžņu kari (2017), Robins Huds (2018), Kapteinis Amerika (1990), u.c.

Mūsdienās cilvēki šeit ierodas atpūsties, nevis tirdzniecības nolūkos. Šeit viss ir dārgs. 0,3 alus pudele 6 eiro. Pastaiga pa pilsētas mūriem ap 30 eiro. Galvenais uzmanības piesaistītājs ir pievilcīgā, tikai kājāmgājējiem paredzētā vecpilsēta ar neskaitāmām aristokrātiskām pilīm un baroka stila baznīcām, kuras ietver viduslaiku nocietinājumi. Kopš 1979. gada Dubrovnika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, un tajā ir veikti ievērojami atjaunošanas darbi. Dubrovnika lutinās ar labvēlīgiem laika apstākļiem – it īpaši vasarā, kas ierasts ir silta, ap 26°Celsija. Vasaras tūristu sezonā, kas šeit ir no jūlija līdz augustam Dubrovnika ir tūristu pārpildīta Tomēr arī aprīlī un maijā vai septembri un oktobrī šeit būs, ko darīt, un arī tūristu būs mazāk.

Nobeigumā - nevajag uztraukties par dārdzību, tā ir pilsēta, kuru apskatīt un iepazīt var 1,5 -2 stundu laikā, un tālāk doties uz Melnkalni, kura sagaidīs ar pozitīvismu un draudzīgām cenām. 





     


Budva, atrodas vienā no Eiropas skaistākajām piekrastes līnijām ar savu seno un bagāto vēsturi, kā arī arhitektūru, bez šaubām ir viena no Melnkalnes tūrisma galvaspilsētām, kurā ir vērts uzkavēties.

Pilsētas vēsture aizsākās 5. gadsimtā pirms mūsu ēras, un vecpilsēta ir Budvas galvenais magnēts ar tās vēsturisko, kultūras un arhitektonisko vērtību. Senā vecpilsētas arhitektūra atspoguļo tās garo un nemierīgo vēsturi, jo Budva kādreiz ir bijusi Senās Romas, Venēcijas Republikas un Austroungārijas impērijas daļa. Staigājot vecpilsētas šaurajās ielās, pētot šīs burvīgās pilsētas daļas apslēptos dārgumus, var justies kā ceļojumā laikā. Budvas vecpilsētā, kas ir UNESCO aizsargātā teritorija, atrodas daudzi kultūras pieminekļi un apskates objekti, baznīcas, liels cietoksnis, mākslas galerijas, kā arī autentiski restorāni, atvērti bāri, kafejnīcas un burvīgi mazi pagalmi, kas padara šo vietu vēl maģiskāku.

Vecpilsētā ir daudzas mākslas galerijas, suvenīru veikaliņi ar laipnu apkalpošanu, un cenas šeit ir zemākas nekā Horvātijā. Melnkalne ir vieta kur iepirkties. Galerijās ir daudz dažādu mākslas darbu, kur dominē Balkānu simboli un mākslas ietekme.

Vecpilsētas dominante ir cietoksnis un pareizticīgo kristiešu Sv.Trīsvienības baznīca, kas atrodas labi saglabājušos nocietinājumu vaļņu ieskauta. Tai apkārt esošās palmas rada miera oāzes sajūtu. Baznīca, kas celta 18. gadsimta beigās pēc Venēcijas Republikas sabrukuma, kad Budva kļuva par Austroungārijas impērijas daļu, un atspoguļo Budvas bagātīgo un daudznacionālo vēsturi. Baznīcas altārgleznas un ne tikai tās ir gleznojuši 19. gadsimta grieķu ikonu gleznotāji, un tām ir kultūras un reliģiskā vērtība.

Vecpilsētas malā stāv monumentāls un lepns Budvas Sv. Marijas cietoksnis, kas plašāk pazīstams, kā Citadeles cietoksnis. Cietokšņa vēsture aizsākās 15. gadsimtā, kad, kā liecina vēstures avoti, tas tika izmantots kā bastions, kura galvenais mērķis bija munīcijas glabāšana un uzbrukumu atvairīšanai no jūras. Mūsdienās tā ir celtne ar  kultūrvēsturisku nozīmi gan Budvai, gan Melnkalnei. Atjaunota bibliotēka, burinieku kolekcija, ka arī katru gadu cietoksnī notiek daudzi pasākumi, tostarp mākslas festivāli, izstādes un mūzikas koncerti. Cietokšņa teritorijā atrodas muzeji un restorāni, kā arī novērošanas punkts ar elpu aizraujošu panorāmas skatu uz visu Budvu. Ieeja cietoksnī maksā 2 eiro.

Apslēptā Budvas krasta pērle un viena no Melnkalnes skaistākajām pludmalēm atrodas tikai simts metru attālumā no vecpilsētas mūriem. Mogrenas pludmale ir izolēta pludmale, ko ieskauj alas, klintis un  akmeņi no vienas puses, un debeszila Adrijas jūra no otras. Neskatoties uz to, ka atrodas tikai dažu minūšu gājiena attālumā no vecpilsētas, tās atrašanās vieta ir paslēpta no ikdienas burzmas un apkārt esošie augi rada tuksneša un nepieejamības sajūtu. Pludmalē var nokļūt tikai pa šauru gājēju eju, un tāpēc, iespējams, šeit pavadītais laiks būs ļoti intīms un nomierinošs. Tur atrodas pamesta pludmales kafejnīca, kuru varētu nosaukt par kaķu kafejnīcu, jo tās apmeklētāji ir vietējie kaķi.


Pa ceļam atrodas viens no spēcīgiem Budvas simboliem skulptūra t.s. “Budvas balerīna”. Tomēr šis stāsts būs garāks nekā to stāsta gidi. Netālu no Budvas vecpilsētas Mogrenas līča virzienā stāvas klints tuvumā ar skatu uz vecpilsētu, atrodas tā saucamā “Budvas balerīnas” skulptūra. Izrādās  – Budvas balerīna patiesībā nav baletdejotāja. Kā arguments tiek minēts tas, ka tai nav galvenā balerīnas atribūta – īpašie svārki, ko balerīnas valkā, un ko sauc par “paku”. Tāpēc reizēm tā tiek saukta par “Budvas vingrotāju”. Lai gan tik pat labi to varētu saukt, un vietējie iedzīvotāji to reizēm sauc  par "Meiteni, kura pazaudēja peldkostīmu". Dejotājas bronzas statuja, atsauc atmiņā arī Kopenhāgenas slaveno tūristu objektu, un tāpēc to sauc arī par “Budvas nāru”.

Lai kā arī tas nebūtu, aiz tēlnieka Gradimira Aleksiča iedvesmas skulptūras izveidošanas slēpjas kvēls mīlas stāsts. Palūkojoties uz skulptūru ir jūtams, ka tā tiešām ir tikusi veidota ar īpašu mīlestību. Aiz tā slēpjas dažādi stāsti - patiesi, izdomāti vai vēl neizstāstīti. Viens no stāstiem ir par kādas Budvas balerīnas un jūrnieka traģisko mīlestību. Viņi ļoti viens otru mīlēja. Katru dienu viņa ieradās krastā, gaidot sava iemīļotā atgriešanos, un vēroja viļņus, cerot, ka tie atgriezīs viņas mīļoto vīrieti. Taču likteņa vai slikto laiku dēļ līgavainis neatgriezās no sava ceļojuma, un viņa jaunās līgavas sirds to neizturēja. Viņa  nomira saglabājot savu ticību un uzticību tikai viņam.

Cita versija saistīta ar kādreiz slavenās  Melnkalnes vingrotājas laivas avāriju uzskrienot akmeņiem jūrā.  Konkrētas vingrotājas vārds gan nav zināms.

Citi runā, ka esot bijusi iesaistīta haizivs....Reiz peldoties kādam pārim uzbrukusi haizivs. Meitenei izdevās izkļūt no ūdens, taču jaunietis nav laicīgi izpeldējis. Pēc šīs traģēdijas meitene katru vakaru ieradusies pludmalē un gaidījusi, kad no jūras iznāks viņas mīļotais. Iespējams, ka šis notikums ir vispareizākais, kas saistīts ar Budvas balerīnas statujas tapšanu, jo ilgu laiku netālu no pludmales, iegravētu klintī, varēja atrast piemiņas plāksni ar uzrakstu: “Līcī aiz šī klints, peldoties ar draugiem, 1935. gada 13. jūlijā, 22. kursā, elektrotehnikas nodaļas students Tomaševičs Stevans kļuva par upuri jūras briesmonim”.

Neatkarīgi no tā, kurš stāsts iedvesmojis izcilo tēlnieku Gradimiru Aleksiču izveidot elegantu lojalitātes un uzticības mīlestībai palieku, ir skaidrs, ka Budvas balerīnas statuja ir mūžīgas mīlestības un žēlastības simbols, kas katru gadu palielina tās popularitāti miljoniem tūristu no visas pasaules. Ir ticējums, ka bronzas statujas paberzēšana dod veiksmi, it īpaši, ja esat iemīlējies.

Tas ko Budvā vajag izdarīt, vajag paēst pusdienas vai vakariņas Budvas promenādē. Cenas zemākas nekā Rīgā, bet svaigi jūras produkti, pavāru meistarstiķi un tas viss svaigā gaisā jūras krastā....neaizmirstami. Bet, ja meklējat romantiskāku, klusāku stūrīti, tad viesnīcas "Hotel Slovenska plaza" komplekss, būs īstā vieta pastaigām.













Praktiski visos ceļvežos tiek minēta Sv.Stefana sala. Tā ir vieta uz kuru no Budvas var aiziet ar kājām vai aizbraukt ar autobusu. Attālums kādi 8 kilometri, brauciena cena 2 eiro. Bet, viena virzienā nostaigāt šo ceļu ir vērts. Vēstures gaitā šī nelielā saliņa tika izmantota kā pajumte un aizsardzība pret osmaņu turku uzbrukumiem viņu centienos anektēt Adrijas jūras teritorijas. Bet, 1955. gadā šī saliņa tika pārvērsta par greznu viesnīcu kompleksu ar kazino. Tā ir  vieta, kur dzīvojušas dažādas pasaules slavenības, tādas kā izcilais amerikāņu režisors un aktieris Orsons Welles, aktrise Elizabete Tailore, Marilina Monro, princese Margareta, itāļu kinorežisors Karlo Ponti, zviedru kalnu slēpotājs Ingemars Stenmarks, amerikāņu aktieris Kirks Duglas, Silvestrs Stalone, Džeremijs Airons un daudzi citi. Šeit notikušas starptautiskas konferences un šaha čempionāti ar Borisa Spaska un Bobija Fišera piedalīšanos.  Sofija Lorēna reiz par savu uzturēšanos Sveti Stefana salā teikusi: "Tas ir tā, it kā es būtu atgriezusies pilsētā no savas bērnības skaistākās pasakas."

Tomēr ieeja pa kūrorta vārtiem ir ierobežota. Tur var iekļūti tikai, ja ir iepriekš rezervēta naktsmītne vai ēdināšana. Cenas dārgas, ja var ticēt rakstītajam internetā, tad ap 800 eiro par nakti un vairāk viesnīcā. Sala un tās apkārtne ir gana skaista, lai uz to paskatītos kaut vai pa gabalu.








Pietrūka laika apskatīt vairākas tuvumā esošas vietas. Runā, ka Petrovač ir vieta, kas arī būtu jāapmeklē. Iespējams, bet tas jau tad programmai uz nākošo reizi. Man kā biologam noteikti saistošs būtu uz Skadaras ezera Nacionālā Parka apmeklējums, kā arī Ostrogas klosteris vai senā galvaspilseta Kotora. Tomēr gribas tūrisma vietas iepazīt nesteidzīgi malkojot tās, kā labu Balkānu vīnu. Tas ir labs!

Budapeštai izbraucām cauri vēlā vakara stundā, pāri Donavai ar skatu uz pili Budā un  Peštas bulvāri un izgaismotās jūgendstila ēkas netika nepamanītas. Tas ir tūrisma galamērķis kādam nākotnes ceļojumam. 

Pēc garāka ceļojuma izpeldēties termālā ūdens baseinos, nu jau ir kā tradīcija. Tam ir vairāki iemesli – noskalot ceļa putekļus un attīrīt organismu, gan relaksējoties noslogojot ķermeni, lai garajā ceļā varētu gulēt. Noteikti, ka tam ir arī sava meditatīvā ietekme.  Interesanti, ka Miškolcas Tapolcas baseini šeit ierīkoti dabīgās klinšu alās. Termālo ūdeņu iedarbību šeit jau ievēroja kopš 13.gadsimta.  Šeit arī ticis uzbūvēts klosteris, kura baznīcas drupas joprojām atrodamas. Mūki šeit dzīvoja no XIV otrās puses līdz XVI gadsimta sākumam, kad abatijai notika daudzi uzbrukumi. Tad mūki no šejienes aizbēguši. 1711. gadā Tapolcas abats vērsās pie vietējās aristokrātijas ar aicinājumu apkārtni sakārtot. No Košices tika pieaicināti ārsti, kuri pētījuši šeit esošo pazemes ūdeni un to ārstniecisko iedarbību. Koka pirts ēkas apraksts tapis 1743. gadā. Vēlākajos laikos termālā ūdens komplekss tika paplašināts un labiekārtots.

Ūdens temperatūra aptuveni  30 °C un alas mikroklimatam ir dziedinoša nozīme. Minerālvielu saturs ūdenī ir mazāks nekā ārstniecības minerālūdenim – nesasniedz 1000 miligramus/litrā –, tāpēc šeit var uzturēties apmeklētāji bez ārsta norīkojuma un neierobežotu laiku. Jāatzīmē, ka dienas biļetes cena ir 8 eiro par cilvēku.  





Tāds neparasts ceļojums, liktenīgs ceļojums, jo nu jau gribas doties vēlreiz rudenī, kad būs mandarīnu laiks! Laiks dzīvot un laiks ceļot! Uz tikšanos kaut kur, kādreiz, ja liktenis būs lēmis, bet katrs pats ir savas laimes kalējs....










Komentāri