Tiem ceļotājiem, kurus interesē šopings, restorāni, kafejnīcas un paskaļa nakts dzīve, protams, ka var apmesties Lloret de Mar viesnīcās, lai viss iepriekš minētais ir blakus. Tomēr, turpat 10 minušu gājienā no šiem kārdinājumiem, ir rajons Fenal ar labām 4 zvaigžņu SPA viesnīcām un apartamentiem. Tas ir daudz mierīgāks un arī cenas šeit ir mazliet draudzīgākas, šo arī izvēlējos. Pirmajā dienā pēc ielidošanas Žironas lidostā, mazs pārpratums sanāca meklējot Dollar auto nomu, jo nekādas reklāmas redzamas nebija, bet izrādās, tie ir autonomas Hertz partneri. Protams, ka ne visi ceļotāji to zina. Pēc aģentes neveiksmīga mēģināju par papildus samaksu apgreidot uz augstākas klases kabrioletu (neskatoties uz to, ka rudenī laika apstākļi ir mainīgi), tāpat tika saņemts augstākas klases auto nekā rezervēts. Volkswagen T-cross - kā vēlāk izrādījās, ir izcila automašīna gan nelieliem izbraucieniem pa pilsētu, gan arī pa augstajiem kalnu serpentīniem.
Pirmajā dienā, pirmā saulainā pēcpusdiena pie jūras Fenal pludmalē (Plaja de Fenal) un pirmais sangrijas ½ litrs – auksts, sulīgs, aromātisks. Un tad jau pastaiga uz Lloret pludmali ( atmiņā ataust pazīstamas vietas) un, protams, ir vērts pakāpties pa kāpnēm tuvāk Lloret simbolam – tēlnieka Ernesta Māragala bronzas skulptūrai - Donna Marinerra. Tā uzstādīta 1966. gadā Lloret tūkstošgades piemiņai par godu jūrnieku sievām, kuras ar cerībām un satraukumu raugās tālumā un tiem, kuri atrodas jūrā. Saskaņā ar tradīciju atrodoties pie skulptūras jāskatās Donnas skatiena virzienā, jāuzliek roka uz viņas kājas (uz kuras, var viegli atpazīt pēc bronzas spīduma) un jāizsaka vēlme.
2. diena lietaina. Lietus, nekas cits neatliek, kā meklēt kādu tirdzniecības centru, kuri Lloret centrā patiesībā nav, jo spēcīgi iesakņojusies mazo veikaliņu tradīcija. Tajos tirgo ne paši spāņi, bet gan ienācēji no dienvidu zemēm. Lai iepirktos, kā ieteica vietēja zinātāja, var doties uz netālo La Rocca outlet centru. Gandrīz pašā pilsētas centrā ir interesanta kapsēta, kura jau ar savu nosaukumu pievērsa uzmanību – Modernistu kapsēta. Izrādās, ka Lloret de Mar kapsēta atspoguļo indiāņu mantojuma ietekmi. Jaunās kapsētas projekts tika īstenots 19. gadsimta beigās, pateicoties turīgu ģimeņu atbalstam, kuras lielākoties bija guvušas savu bagātību, tirgojoties ar Ameriku. Kopš Sv. Roma draudzes baznīcas (par to apraksts būs vēlāk) uzcelšanas 16. gadsimtā tās teritorijas perimetrs tika izmantota kā apbedījumu vieta. Jaunajai kapsētai tika piedāvātas vairākas vietas, kas visas atrodas zināmā attālumā no pilsētas centra. Šo tendenci, kas pakāpeniski izplatījās visā Katalonijā, galvenokārt sabiedrības veselības apsvērumu dēļ, baznīcas varas noraidīja. Jaunā kapsētas atrašanās vieta beidzot tika izvēlēta 1891. gadā, un 1892. gadā projekts tika pasūtīts arhitektam Hoakimam Artau i Fabregas. Projekta īstenošana tika iesaistīta Barselonas augstākā vidusšķira, kas ļāva piesaistīt tā laika ievērojamus tēlniekus un arhitektus. Kapsētas plānojums tika veidots ļoti rūpīgi. Arhitekts it kā 19.gadsimta lielpilsētu pilsētbūvniecības tendences pārnesis uz “mirušo pilsētas” kapenes ar alejām, promenādēm, laukumiem, miniatūriem pilsētas kvartāliem utt. Visa kapsēta ir sakārtota uz sociālās hierarhijas pamata. Galvenā avēnijā ir tikai turīgo tirgotāju kapenes. Otrās un trešās klases hipogeja atrodas pa labi un pa kreisi no galvenās avēnijas.
Nedaudz tālāk atrodas pārējo apbedījumu zona, kā arī cita vieta nekristīto apbedīšanai. Šeit arī gribas mazliet aprakstīt Lloretas de Mar vēsturiskaja centrā esošo Sv.Romà baznīcu (Iglesia de San Román de Lloret). Ēka atspoguļo divus ļoti atšķirīgus būvniecības un arhitektūras periodus. Baznīcas fasāde celta gotiskā stilā (no 1509. līdz 1522. gadam) ar skaistu un askētisku ieeju. Turpretim baznīcas kupoli abās pusēs un 12 apustuļu mozaīka, radusies 19. gadsimta beigās katalāņu modernisma kustības mākslas ietekmē.
Piektdienas vakars, it kā varētu iet pilsētā un meklēt kādu klubu, kur varētu izdzert kādu vīna glāzi un pameklēt piedzīvojumus, bet kā jau lielajās viesnīcās arī manējā ir deju vakars ar dzīvo mūziku. Ja ņem vērā, ka tas ir oktobra sākums, tad pārsvarā pie galdiņiem sēž franču pensionāri un kāds rets citzemnieku pāris. Skaistas spāņu dziesmas nomaina zināmi amerikāņu popmūzikas šedevri no Preslija un Sinatras repertuāra. Auditorija pasīva un nekas vairāk kā šķidri aplausi nav vērojami. Nekas neatlika kā saņemt dūšu un “piecirst kanti” ņiprākajām no 60 - 80 gadīgo pulciņa un ritmiskās kustībās izlocīt gurnus. Pēc tam jau arī citi pavilkās līdz deju placis piepildījās un vakars kļuva daudz krāsaināks. Vakara izskaņā no visiem stūriem skaļas balsis neatlaidīgi pieprasīja kādu dziesmu. Un tā nebija nekas cits, kā ar 8 miljoniem Youtube kanāla skatījumiem.... “Despacito” (https://www.youtube.com/watch?v=kJQP7kiw5Fk). Pēc atkārtotas tās izpildījuma pasākums beidzās.
Vēl pārmiju pāris teikumus ar dziedātāju, kurš kā izrādījās piesedzis savu draugu. Interesanta pieredze, neskraidīt pa pilsētu naktī, bet izpētīt, kas atrodas tuvumā, reizēm pavisam tuvu! Un tur nemaz nav slikti!
No photo!!!
3. diena izbrauciens Tossa de Mar – Figerosa – Cadaquess – Besalu
Šajā dienā bija plānots apmeklēt Cap de Creus nacionālo parku, kur iepriekš jau bija būts un tam vajadzētu vismaz vienu stundu paredzēt. Tomēr līdz tam netiku, oktobra dienas ir īsas. Bet, par visu pēc kārtas. Pavisam netālu no Lloret uz augšu gar jūru, ja skatās karti, atrodas viens neliels piejūras kūrorts Tossa de Mar. Tas ir interesants ar savu vecpilsētu (Vila Vella), pludmali, mājām izkārtotām kalnu nogāzē un stilīgiem dizaina veikaliņiem. Tomēr galvenā tūristu piesaiste ir Tossas cietoksnis. Pils vēsture datējama ar 12-14.gadsimtiem. Tā tika uzcelta aizsardzība pret ienaidniekiem. Šobrīd vecpilsēta ir valsts nozīmes kultūrvēstures piemineklis un pilsētas simbols un vienīgais Katalonijas piekrastē joprojām pastāvošās nocietinātās viduslaiku pilsētiņas paraugs. Figera jeb Figerosa ir zināma kā slavenā spāņu mākslinieka Salvadora Dali (1904 -1989) dzimtā pilsēta. Tajā ir izstrādāts maršruts pa Dali vietām, bet ātrajiem apmeklētājiem jāredz Dali muzejs-teātris, kurā atrodas arī suvenīru veikals, kur iegādāties kādu piemiņas lietu. Interesanti, ka olas uz muzeja ēkas jumta atspoguļo Dali pārliecību, ka sākuma bija ola, tikai pēc tam vista. Muzejs sākas jau Galas - Salvadora Dalī laukumā, kur skatāmas dažas ar Dali saistītas skulptūras - zinātni reprezentē skulptūra „Ņūtona piemiņai”, akadēmisko mākslu – trīs Žana Luija Meisonjē atveidi (Dalī pārspīlētā jūsma par akadēmiski garlaicīgo mākslinieku Meisonjē), laikmetīgo mākslu – Volfa Fostela „Televīzijas obelisks”, katalāņu filozofiju – piemineklis rakstniekam un filozofam Frančesku Pužolam, kurš ideāli olveidīgo galvu atbalstījis plaukstā Rodēna “Domātāja” pozā; pieminekļa pretējā pusē – zeltīts ūdeņraža atoma modelis un 13. gadsimta filozofs un katalāņu literatūras pamatlicējs Ramons Ļuļs. Jau 1961. gadā Dalī izteicās, ka vēloties savā dzimtajā pilsētā Figerasā izveidot savu muzeju. Pilsēta šai iecerei atvēlēja 19. gadsimtā būvēto teātra ēku, kuru 1939. gadā Spānijas pilsoņu kara laikā nodedzināja Franko armijas karavīri. Teātris bija bez jumta, būtībā – drupas. „Šeit tika sarīkota mana pirmā izstāde. Katrs centimetrs šajās pussabrukušās sienās ir kā abstrakta glezna,” rakstīja Dalī, atceroties, ka tieši šeit četrpadsmit gadu vecumā viņa gleznas pirmo reizi tapa pieejamas plašākai publikai – zālē, kas patlaban nodēvēta par “Vēju pili”. Arī pats Dali ir apglabāts muzejā. Bieži tiek pieminēta Gala, tā ir Dali sieva Elena Djakonova (1894 – 1982) dzimusi Kazaņā. Daudz pozējusi un lielais mākslinieks to attēlojis savos darbos.
Cadaques līča galā paceļas šauru bruģētu ieliņu tīkls un baltās mājas, kas veido vecpilsētu. Virs pilsētas silueta izceļas balti krāsota Sv. Marijas baznīca. Savukārt modernisma arhitektūra ir atstājusi savu raksturīgo stilu uz dažām pilsētas ievērojamākajām ēkām, piemēram, Casa Serinyena. 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs pilsēta kļuva par nozīmīgu Eiropas kultūras centru. Daudzi vadošie mākslinieki, piemēram, Pikaso, Šagāls un Kleins, atrada savu īpašo iedvesmas avotu šajā skaistajā Žironas provinces nostūrī.
Bezalū pilsētiņa ir jāapmeklē, tā nocietinājusies kalna galā un saglabājusi savu viduslaiku šarmu. Savulaik te mituši romieši, gan paliekošas pēdas līdz mūsdienām neatstādami, bet viduslaikos Bezalū bijusi kādas puslīdz neatkarīgas grāfistes galvaspilsēta, tostarp X gadsimtā te dzīvojis arī grāfs Gifrē Spalvainais – tas pats, kurš kā stāsta leģenda ar savām asinīm uzzīmējis Katalānijas karogu. Velkot pāri zelta vairogam savus asinīm traipītos četrus pirkstus. Tolaik Bezalū, kas atradās vairāku ceļu krustpunktā, bija viens no ievērojamākajiem Katalānijas centriem. Bruģētas ielas un fasādes ir pilsētas centra atšķirīgākā iezīme, kā tas ir redzams daudzās vietās. Bagātīgais viduslaiku mantojums tuvina apmeklētāju gan reliģiskajām, gan civilajām celtnēm, kā arī sefardu (Spānijas ebreju) kvartāla paliekām, kas šajā pilsētā pastāvēja viduslaikos. Civilās arhitektūras darbi ietver 12. gadsimta romānikas tiltu, kas šķērso Fluvia upi, Curia Real ēka, kas veltīta tiesībaizsardzībai, un Kornelas rezidence ar lielisku romānikas arkādes galeriju. Starp reliģiskajiem pieminekļiem skatāmas Sant Pere, Santa Maria un Sant Vicence baznīcas, kas mijas ar romānikas un gotikas elementiem. Ievērības cienīgs ir arī greznais Sant Julia baznīcas ornaments (17. gadsimts). Turklāt ebreju kvartālā, kas atrodas upes pusē var apskatīt viduslaiku sabiedrisko pirti, kas bija veltīta ebreju rituālajai mazgāšanai - mikva. Ceļvežos iesaka nogaršot katalāņu šņabi – ratafiju, kuru gatavo no dažādu zālīšu uzlējuma.
Ja diena būtu mazliet garāka, tad apmeklētu Spānijas tālāko austrumu punktu Cap de Creus. Uz tā atrodas bāka un tas ir populārs nacionālais parks ar pastaigu takām, pa kurām staigājot acīgs vērotājs ieraudzīs kādu interesantu vietējās floras vai faunas pārstāvi.
4.diena
Saule piepildījusi debesis un kājas pašas nes laukā no viesnīcas tuvāk zaļumiem, tuvāk dabai, tuvāk jūrai. No Lloret de Mar virzienā uz Blanes aiz Fenals līča taka uzvijas nelielā kokiem apaugušā paugurā uz kura atrodas svētās Klotildes dārzs. Šodien ir Eiropas mantojuma dienas un ieeja ir bez maksas. Dārzu speciālisti un cienītāji, kuri redzējuši Eiropas dārzus, iespējams, ka vilsies redzētajā, jo nav plašas kolekcijas vai īpaši reti augi, bet ainava kopumā un dārza romantiskā vēsture ir interesanta. XX gadsimta sākumā marķīzs Rauls Roviralta (Marquès de Roviralta) iemīlējās kādā jauna sievietē Klotildē Rokamorā no Barselonas, kura ieradās Lloret de Mar 1917.gadā. Tajā laikā šeit bija tikai vīna dārzi, kurus marķīzs nopirka un vienā daļā sāka ierīkot skaistuma dārzus. Bet 1927. gadā Klotilde, vēl būdama ļoti jauna nomira. Šis notikums apstādināja projektu, līdz marķīzs satika savu otro sievu Odilu, un pēc diviem gadiem darbi atsākās un dārza ierīkošana turpinājās. Celtniecība tika pabeigta pēc Spānijas pilsoņu kara beigām, un tas nes Klotildes vārdu par godu marķīza pirmajai sievai. Pārgājiens turpinās uz interesantu sukulentu dārzu, kuru sauc Pinya de Rosa. Pie vārtiem sagaida krāšņs papagailis, vārdā Viktors. Pašā dārzā simtgadu veci kaktusi, agaves un citi saulmīļi.
Atpakaļceļš ved gar Sv. Kristīnes baznīcu. Kapelu, kas šobrīd apskatāma, to par saviem līdzekļiem uzcēluši Loretas iedzīvotāji 1764. gadā, pateicībā savai jūrnieku pilsētas aizbildnei. Svētā Kristīna no Toscijas Itālijā ir viena no retajām sievietēm jūrnieku aizbildnēm. Šī ēka ir atjaunota, kas celta kopš 1354. gada. Ir atrasti arī pierādījumi, ka pirms tam tur bijusi romiešu apmetne.
Katru gadu 24. jūlijā no Loretas uz Sv. Kristīnes pludmali pa jūru tiek ielaistas laivas ar Sv. Kristīnes statuju un relikviju, tās pavada airu laivas, kas piedalās tā saucamajā Amorra regatē. Tās ir tradicionālas sacensības starp deviņiem klubiem, kas pārstāv deviņas senās ģildes. Pēc tam gājiens augšup pa kalna celiņiem dodas uz baznīcu. To pavada amatpersonas, priesteri, mūziķi, tiek nesti deviņu airēšanas klubu karogi, obreres ar “maziem eņģelīšiem” (bērniem) un visiem, kas tos pavada. Ierodoties baznīcā, tiek noturēta mise par godu Sv. Kristīnei un tiek dziedāts Cant dels Goigs (poētisks skaņdarbs par godu svētajam). Pēc meses vairāk nekā tūkstotim cilvēku tiek pasniegts tradicionālais zvejnieku sautējums. Pēc tam gājiens tādā pašā veidā dodas atpakaļ uz Lloretas draudzes baznīcu. Ieraksti liecina, ka gājiens pirmo reizi pieminēts 1607. gadā, kad 24. jūlija vakarā eleganti ģērbtās obreres (četras meitenes, kuras katru gadu tiek izvēlētas no daudzām pieteiktajām meitenēm) kopā ar partneriem dejo Kvadrāta deju (Square Dance). Šī senā ceremoniālā deja ir pazīstama arī kā Almorratxes deja, kas simbolizē sava veida stikla pudeli ar četriem snīpīšiem, kas atgādina ziedu, kurā tika glabātas smaržas, ko obreres simboliski dejas laikā sadauza pret zemi. Tā ir leģenda par bagātu mauru vīrieti, kurš iemīlējies vietējā meitenē no Loretas. Viņš mēģināja viņu iekarot, bet kristīgā meitene noraidīja visus viņa centienus. Beidzot pilsētas svētku dienā viņš parādījās cilvēku pūļa priekšā un uzdāvināja meitenei kristāla "almorratxa" - četru snīpju vāzi, kas piepildīta ar smaržām. Meitene, sašutusi par viņa pārdrošību, nometa zemē dāvanu, kas saplīsa tūkstoš gabalos. Samulsis musulmaņu vīrietis atgriezās Āfrikā, bet meitene turpmāko dzīvi aizvadīja klosterī. Šī deja ir attīstījusies gadsimtu gaitā. Vēstures ieraksti liecina, ka tas datēts ar 1592. gadu. Almorratxes deja ir iemīļota tradīcija, kas notiek Loretā de Marā festivāla laikā, kurā tiek godināta pilsētas aizbildne Svētā Kristīna. Mūsdienās Almorratxes deju vada četri pāri, kur jaunas dāmas tērpušās vakarkleitās, bet vīrieši tumšos uzvalkos. Katrs vīrietis dejotājs rokās tur almorratxa, kas piepildīta ar aromātisku ūdeni, ko viņš piedāvā savai deju partnerei. Pirmā dejas daļa tiek izpildīta lēnas un ceremonijas mūzikas pavadījumā. Pirmā puslaika beigās dāmas savus almorratxus met zemē, tā kā to kādreiz saskaņā ar leģendu darīja kristiešu meitene. Otrā dejas daļa ir ātrāka un daudz dzīvespriecīgāka nekā pirmā. Deja tiek dejota katru gadu 24. un 26. jūlijā arī centrālajā pilsētas laukumā iepretim Loretas de Maras rātsnamam.
5.diena Montserrata – Barselona
Montserratas kalnam ir bijusi reliģiska nozīme jau kopš pirms kristietības laikiem. Pirms Kristus šeit romieši uzcēla templi, lai pielūgtu dievieti Venēru. Pirmajā dokumentālajā pieminējumā par 888. gadu tika ziņots par pirmā klostera celtniecību ap mūsu ēras 880. gadu. Tieši vientuļnieku mūki Monserratā bija atraduši patvērumu. Vēlāk 1025. gadā klosteris tika paplašināts. Daudzi tūristi ierodas šeit tikai Katalonijas patroneses Melnās Madonnas statujas dēļ. Tai tiek piedēvētas brīnumspējas, kuras dēļ Montserrata joprojām daudziem ir svētceļojumu galamērķis. 12. gadsimtā izgatavotā figūra atrodas tronī virs augstā altāra klostera bazilikā. Lai tai pieskartos, vienmēr ir ļaužu rinda no galvenās ieejas klostera labajā pusē. Klosteris savu spēcīgo izaugsmi piedzīvojis piedēvētajiem brīnumiem ko sniedz Dievmāte. Viņai par godu ap 50 klostera internātskolas "Escolania de Montserrat" koristu katru dienu (no pirmdienas līdz sestdienai plkst. 13.00 klostera skolas zēnu koris https://www.youtube.com/watch?v=7-Fkh3mUqWY , svētdienās un svētku dienās) dzied baznīcas dziesmas - Salve Regina un Virolai. Pats Monserratas klosteris no arhitektūras viedokļa ir vienkāršs, iedvesmojoša ir ainava, kurā tas tika iebūvēts. Montserratas klostera muzejā var apskatīt tādu nozīmīgu mākslinieku kā Dalī, El Greko, Monē un Džordāno darbus. Ar funikulieri var uzbraukt vēl augstāk Montserratas kalna virsotnē, kur ir marķētas pastaigu takas, kas vijas pa nacionālā parka teritoriju. No turienes paveras burvīgs skats uz klosteri no augšas un plašajām ielejām.
Barselonai atlika pēcpusdiena ar pusdienām Rambla un pastaigu caur Citadeles parku un Triumfa arku uz Sagrada de Familia baznīcu. Ļoti daudz cilvēku, parkos papagaiļi...kņada, kņada – ātrāk gribas atgriezties Lloret.
6.diena Daba pie Lloret de Mar
No Lloret de Mar līča Tossas virzienā gar jūras krastu vijas taka, pa kuru ejot var smelties skaistus dabasskatus un meklēt vietas fotogrāfijām un vērot kā tempus fugit. Šoreiz ir laiks apmeklēt Iglesia de Sant Roma baznīcu pašā Lloret centrā. Šo krāšņi dekorēto baznīcu ir grūti palaist garām. Baznīca sākotnēji tika celta katalāņu gotikas stilā laikā no 1509. gada līdz 1522. gadam ar vienu navu un ar nocietinājumiem (piem., portcullis). No pieejamās informācijas par dažādiem altāriem un altārgleznām var secināt, ka sānu kapličām jābūt celtām pārējā 16. gadsimtā un 17. gadsimtā. 20. gadsimta sākumā gleznotāji Pere Serafí (pazīstams kā Grieķis) un Jaume Fontanet pēc Loretas pilsētas padomes pasūtījuma 1541. gadā izgatavoja galvenā altāra reredosu (altāra sienas dekoratīvais panelis). Divas modernisma stila sānu kapelas (Baptistēriju un Vissvētāko Sakramentu) uzcēla Bonaventura Conill i Montobbio 1916. gadā. 17. janvārī baznīcā tiek svinēti svētā Antonija abata svētki arī Lielajā piektdienā (ar gājienu) un Korpuskristi svētkos. Svētais Antonijs piedzima Vidusēģiptē ap 250. gadu. 18 gadu vecumā viņš pārdeva mantoto īpašumu, naudu atdeva nabagiem un sāka vientuļnieka dzīvi tuksnesī, lūdzoties, gavējot un cīnoties ar kārdinājumiem. Viņa garīgās pilnības dēļ Antoniju sauca par Dieva draugu. Slava par viņa svētumu izplatījās pat pāri Ēģiptes robežām, ļaudis nāca pie Antonija pēc padoma un garīga mierinājuma. Ap Antoniju pulcējās cilvēki, kuri pēc viņa parauga vēlējās vientulībā kalpot Dievam, tāpēc ap 305. gadu Tēbu tuksnesī izveidojās vesela mūku kopiena. Tajā mūki dzīvoja pēc Antonija noteiktās dzīves kārtības, solījuši šķīstību, nabadzību un paklausību.
Šeit vēl gribētos pieminēt Spānijas vīnus. Protams, ka tajās dienās, kad ieplānoti izbraukumi ar auto, labāk atturēties no alkoholisko dzērienu lietošanas, lai gan Spānijā ir atļautas 0,5 promiles braukšanai. Vīni ir daudz un dažādi. Kāds droši vien salīdzinās cenas ar Latvijas veikalos redzētajām, protams, ka Spānijā, pat piejūras kūrortā cenas ir zemākas. Tomēr, labs vīns arī tur maksā. Restorānos, kafejnīcās vīna pudeles cena svārstās no 15 eiro un uz augšu. Nu tad - A su salud - jeb priekā!
7.diena
Žirona sagaida ar saulainu laiku un noteikti, ka tās vēsture ir ievērojamiem notikumiem bagāta, bet patiesībā ar dažām stundām pilnībā pietika, lai izstaigātu vēsturisko centru, apmeklētu Žironas katedrāli un platānu ēnā ieturētu pusdienas. Pilsētas vēsture aizsākās laikā, kad romieši nodibināja Gerundas militāro cietoksni vietā, kur tagad atrodas mūsdienu Žironas vēsturiskais centrs. Cietoksnis tika izveidots, lai aizsargātu stratēģisku objektu - Ibērijas ceļu jeb Via Augusta, kas stiepās no Romas līdz Seviļai. Militārā cietokšņa masīvais mūris ir saglabājies līdz mūsdienām un tas tiešam ir interesants. Pa to bez maksas var apiet apkārt pilsētas daļai. Žironas katedrāle iekārtota kā muzejs, bet darbojas arī kā baznīca. Kopš kristietības sākuma šajā vietā Žirona bija bīskapijas mītne, tāpēc tas ir reliģisks punkts, kam vienmēr bijusi nozīme. Žironas katedrāle atrodas Katedrāles laukumā un ir iesvētīta par godu Svētajai Jaunavai Marijai. Būvniecību 1312. gadā sāka Anrī un Žaks de Forens, un tā beidzās tikai gadsimtu vēlāk. 1417. gadā arhitekts Gijoms Bofilss pabeidza gotisko navu, kas tiek uzskatīta par vienu no platākajām pēc Sv. Pētera katedrāles navas. Pēc tam templis piedzīvoja daudzas izmaiņas, tāpēc tā arhitektūrā var saskatīt dažādu arhitektūras stilu kombinācijas – romānikas, gotikas, baroka. Katedrāles galvenā relikvija ir divpadsmit kvadrātmetrus liels austs katalāņu paklājs "Pasaules radīšana" (XI-XII gs). Informācijai. Netālu no Žironas laukos savulaik mitis katalāņu literatūras klasiķis Josep Pla, kurš gan krietnu dzīves daļu pavadījis, apceļojot pasauli, un ieguvis popularitāti tieši ar saviem ceļojumu aprakstiem. Kādā no viņa Kopoto rakstu sējumiem ar nosaukumu El Nord, apakšvirsrakstā – Vēstules no tālienes: no Berlīnes, Varšavas, Helsinkiem, cita starpā pieminēta arī Rīga. Precīzāk – 1925. gadā Josep Pla devās uz Krieviju, bet pa vidu īsu brīdi uzturējās arī Rīgā. Vēstule gan esot īsa, četras mazformāta lappuses – un nekā īpaša tajā nav: Baltijas jūra banālā manierē krustīta par blāvo ziemeļu rozi, plašs fragments atvēlēts spāņu rakstniekam un diplomātam Anhelo Ganivetam (1865 -1898). Starp citu Pārdaugavā saglabājusies māja kurā viņš dzīvojis. Daugavā ielecot, izdarījis pašnāvību. Rīgā, Āgenskalnā, Baložu ielā 22, var atrast spāņu studentu uzstādītu piemiņas plāksni, atzīmējot, ka tur reiz dzīvojis Anhels Ganivets. Spāņu flīzes Latvijas skarbajos laika apstākļos gan ir apdrupušas. https://www.diena.lv/raksts/latvija/riga/kas-bija-anhels-ganivets-un-ko-darija-riga-1898.gada-639176
Pilsēta ir bijusi arī nozīmīgs sefardu centrs un tajā no 890. līdz 1492. gadam dzīvoja liela ebreju kopiena. Žironas El Call (apmetne, getto) ir labi saglabājies – nekas tur nav mainījies kopš XIII – XIV gadsimta, bet sinagogā, kur tagad iekārtots ebreju muzejs, dažas telpas ir pat no IX gadsimta.
Tālāk ceļš ved uz lidostas viesnīcu, lai agri no rīta dotos mājup. Home sweet home!
Komentāri
Ierakstīt komentāru