Tukuma, Kandavas un Talsu apkārtnes pilsdrupas, pilis un muižas divām dienām

 


Tuvākās Rīgai un Jūrmalai muižas, no kurām vairākas ir maz zināmas un kuras var apskatīties divos vienas dienas izbraucienos vai divās dienās ar automašīnu  Kurzemes virzienā ap Tukumu, Kandavu un Talsiem. Pēc Zemgales līdzenumiem, kā saka šeit ir "kur aci piesiet"- pauguri, meži, lauki, nelielas pilsētiņas ar savu vēsturisko šarmu un kultūrvēsturisko mantojumu. Aprakstā izmantoti interneta resursi un autora fotogrāfijas.

Maršruts: Grenču muižas kungu māja, Zemītes pilsKukšu muiža G *- Valdeķu muiža - Aizdzires muiža- Kalnamuižas pils G - Rūmenes muiža G - Strazdes muiža G  - Talsi - Laidzes muiža - Nogales muiža, Dārtes muiža -Vandzene pils - Iģenes muiža - Oktes muiža - Nurmuiža -  Dursupes muiža - Zentenes pils - Cēres kungu māja - Pūres kungu māja - Vecmoku muiža -Jaunmoku pils G-Durbes pils G  -Šlokenbekas muiža G  

*G  -atzīmēti Latvijas Piļu un muižu asociācijas biedri

 

Grenču muiža savulaik bijusi lielākais virskunga īpašums (domēne) Tukuma virspilskunga apgabalā Tukuma draudzē. 1693. gadā Grenču muižā atradās hercoga domēnes valde. Tai piederēja arī brīvzemnieki. 1711. gadā pēc Kurzemes hercoga Frīdriha Vilhelma nāves muižu ieguva vēlākā Krievijas ķeizarienei Annai Joanovna. Galvenās saimniecības nozares muižā bija zemkopība un lopkopība, blakus nozare - zivkopība. Lai padarītu tīrumus auglīgākus, 18. gs. Grenčos un tās pusmuižās bija apmēram 20 uzpludināti tīrumu dīķi. 1802. gadā Krievijas cars Grenču muižu atdāvināja Kurzemes bruņniecībai. Muižas pārvaldnieka māju 1870. gadā projektējis Kurzemes arhitekts T.Zeilers. Tā ir vienkārša vienstāva ēka, kuru atbilstoši laikmeta modes prasībām grezno gotiskas būvdetaļas. Ap 1877. gadu netālu no muižas centra uzceltas vējdzirnavas. 20. gs. sākumā muižai piederēja 2016 ha muižas zemes un 100 zemnieku mājas. Tās pārvaldījumā bija visi Kurzemes bruņniecībai piederošie meži - 5786 ha. 1905. gada decembrī zemnieku nemieri notika arī Grenču muižā. 1921. gadā agrārreformas rezultātā muiža sadalīta 71 jaunsaimniecībā. 1930. gadā Grenču muižas magazīnas ēkā ierīkots krejošanas punkts un sierotava, kungu mājā - tautas nams. Kopš 1948. gada tur atradās arī kolhoza kantoris un dzīvokļi. Kolhozs "Zemīte" pārveidots par paju sabiedrību, kas pēc tam likvidēta. Muižas kungu mājā atrodas tikai dzīvokļi (Informācija: I.Dišlere, A.Ozola "Muižas lauku kultūrvidē" (2002).




Zemītes muižas kungu māja jeb tauta saukta “pils” ir iespaidīga būvapjoma celtne. Tiek uzskatīts, ka tā būvēta ap 1850. gadu un tad arī tur izveidots parks. Domājams, ka neorenesanses tornis piebūvēts vēlāk jau esošai ēkai. Muižas kungu māja nodedzināta 1905. gadā un atjaunota tikai 30. gados. Vecajā muižas klētī 1937. gadā iekārtots Aizsargu nams. 1943. gadā ugunsgrēkā nodega vairākas muižas saimniecības ēkas. 1945. gadā Zemītes muižā izveidoja Mašīnu un zirgu iznomāšanas punktu, bijušajās Aizsargu nama telpās - Zemītes pagasta darbaļaužu deputātu padomes izpildkomiteju.1949. gadā izveidoja Mašīnu un traktoru staciju. 1951. gadā staciju likvidēja un nodeva Kandavas RTU, 1962. gadā uz tā bāzes izveidoja jaunu uzņēmumu - "Tukuma lauktehnikas" filiāli. Padomju varas gados pilī atradās ēdnīca un dzīvokļi. Tagad bijusī kungu māja ir pašvaldības īpašums un tajā atrodas Zemītes pamatskola. Runā, ka Zemītes pilī pusnaktī varot satikt Zilo dāmu. Zemītes muižas parkā apskatāma parka Sarga seja liepas stumbrā un Mīlētāju krēsls. (Informācija: I.Dišlere, A.Ozola - Muižas lauku kultūrvidē (2002)). Iepriekš saskaņojot ar skolas administrāciju ir iespēja uzkāpt pils tornī no kura paveras skaists skats uz parku ar ezeru un tuvāko apkārtni.







Senākās vēstures liecības par Kurzemes Kukšu muižu datētas ar 1530.gada 12.oktobri, kad ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs nodod Berndam Tidvitam (Tīdevicam) lēnī Kandavas draudzes zemi, kas piederēja brāļiem Jēkabam–Pēterim un Klāvam Kukiem. Tā sākās pārmaiņām bagātā muižas vēsture – līdzīgi kā daudzās citās Baltijas muižās. 1695.gadā Vilhelms fon Tīdevics muižu pārdeva Kurzemes kancleram Frīdriham fon Brakelam. 1746.gadā muiža nonāca Oto fon Hejkinga īpašumā, kura dēls to pārdeva tālāk Filipam fon Goram. Vēlāk par muižas īpašniekiem kļuva Pauls Reinholds fon Rennenkampfs, mācītājs Biterlings, Kristofs Stenders un 1822.gadā – Johans Kristofs Ernsts fon Bētihers, kura pēcnācēji pārvaldīja muižu līdz Latvijas agrārai reformai. 1856.gadā tika veikta ievērojama pārbūve – Tēkia fon Bētihers lika muižu pilnībā renovēt un modernizēt. Pārbūves darbu rezultātā modernas tapetes līdz pat mūsdienām aizsedza mākslinieciski vērtīgus sienu gleznojumus, kas tapuši laikā no 1780. līdz 1800.gadam.

Kukšu muižā ir dzimusi arī vācbaltu rakstnieka Vernera fon Bergengruena māte Helēne Anna Matilde fon Bētihere, kura 1889.gadā Rīgā apprecējās ar Dr. med. Paulu Emīlu fon Bergengruenu. Verners fon Bergengruens dzīvoja Bāden–Bādenē līdz savai nāvei 1964.gadā. Dr. Luīze Hakelsbergere, viena no trim šajā laulībā dzimušajiem bērniem, bieži apceļo Baltiju, seko līdzi un atbalsta Kukšu muižas atjaunošanas procesu. Mums bija liels prieks no viņas rokām saņemt 12 damasta servjetes (1896.g.) no Helēnes fon Bētiheres pūra. Tagad tās ir atgriezušās mājās. Viena no istabām nosaukta par Bergengruena istabu. Bergengruens savos darbos pieminējis savu senču zemi -  "Brīnumaina zeme, vienlaicīgi izzudusi un esoša! Plaša, mazapdzīvota, mežiem bagāta ainava, vēl veikalniecisku apvienību neindustrializēta, jūdžu jūdzēm vēl neskarta, tāda, kādu to radījušas Dieva rokas un sirds! ... Hanziskās patriciešu pilsētas un miegainās, padilušās lauku vietas ir pilnas ar brīnišķīgiem oriģināliem, par ko rodas nepārvarams stāstīšanas prieks! Vecā, mīļā senču zeme, Tevī bija tik daudz garīgā siltuma sirdī. Laiks un telpa vēl nebija saraustīti mehāniskā trokšņainībā." (Uguns pārbaude — Die Feuerprobe, 1962.).

Pēc Otrā pasaules kara vecajā mūra ēkā ienāca kolhoza pārvalde. Sekoja latviešu īpašnieces restitūcija. Pēc tam ēka stāvēja tukša, kā rezultātā sākās lēna tās stāvokļa pasliktināšanās.

Kopš 2000.gada muižas ēkas atjaunojis Daniels Jans no Vācijas, bet ar lielu pieredzi viesmīlības nozarē. Kukšu muiža ir vieta, kur apstājas laiks, un Jūs sajūtat pagājušo gadsimtu elpu. Greznie paklāji, mirdzošās lustras, antīkās mēbeles, gleznas, sienu gleznojumi un greznie logu dekori nebeidz pārsteigt. Katra telpa glabā savu stāstu par ēku īpašniekiem un aizgājušo gadsimtu mainīgo gaumi. Šeit ir arī viesnīca ar komfortablām, gaumīgi ierīkotām viesu istabām. Saviem viesiem saimnieks piedāvā arī garšīgu vietējo virtuvi, kas orientēta uz svaigiem attiecīgās sezonas produktiem. Ēdienkarte kā tāda šeit nepastāv. Ēdieni viesiem tiek gatavoti individuāli, izvēloties no pieejamajiem produktiem. Ja, kāds jautā :”Ko šeit darīt?” Vispirms jau vienreiz nedarīt pilnīgi neko, atpūsties, lasīt, attīrīt dvēseli, atbrīvoties no stresa, pastaigāties, klausīties lakstīgalu balsīs, dzirdēt stārķu klabināšanu vai pabarot gulbjus, kas vasarā labprāt ēd tieši mājas priekšā. Iespējams arī nodoties sporta aktivitātēm, peldēties, veikt pārgājienus, skriet īsas un garas distances, pastaigāties, nūjot, braukt ar laivām un doties izbraucienos ar riteņiem. Vairāk informācija: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/vietu-lietas-latvija/kuksu-muiza-lietas-dzivo-harmonija-ar-cilvekiem-un-nav-tikai-dek.a156354/








Valdeķi tulkojumā no vācu valodas nozīmē - meža kakts. 1845. gadā muižas īpašnieks Nikolaus fon Koskuls no dažām Aizdzires muižas zemnieku mājām izveidoja Valdeķu muižu, ko uzdāvināja savai laulātajai draudzenei Luizei, dzim. Hānai. Valdeķu muižas pils ēka uzbūvēta 1882. gadā, iespējams, to projektējis Kurzemes arhitekts Teodors Zeilers. Ēkai neparastu noskaņu piešķir barokāli veidotās uzejas kāpnes, kas būvētas 20. gadsimta 30. gados.

20. gadsimta sākumā muiža piederēja sūtnim Eiženam Švarcam. 1931. gadā, to stipri nolaistu, no tēlnieka Arnolda Dzirkaļa par 6 miljoniem latu nopirka Latvijas preses karalis un miljonārs Antons Benjamiņš (1860-1939). Antons un Emīlija Benjamiņi 30.gadu beigās Valdeķu muižu īsā laikā izveidoja par lauku paraugsaimniecību - "Latvijas lauku pērli". Skaistu ainavu veidoja parks, dīķu kaskāde ar tiltiņiem un paviljoniem. 1941. gadā muiža nacionalizēta, īpašniece E.Benjamiņa deportēta uz Sibīriju. Antons Benjamiņš mira savā Valdeķu īpašumā. Kara laikā pili Benjamiņiem atņēma, bet 1997.gadā dzimta savu īpašumu atguva. Muižā apskatāma Benjamiņu audžudēla Jura Benjamiņa, kurš bija Latvijas pirmais krāsu fotogrāfs, ķīmiķis, filmu fabrikas īpašnieks Kanādā, ceļojumu lielformāta fotogrāfiju izstāde. Iepriekš gan jāvienojas ar pārvaldnieci vai īpašniekiem.








Aizdzires bruņinieku muiža, tāpat kā daudzas citas muižas ir pakāpeniski izaugusi no daudziem maziem lēņiem. 1397. gadā pēc Kursas lēņu tiesībām Villa Assensirn piešķirta Heinriham Mustem. Viņa vārdu nes arī viena no piecām Aizdzires pusmuižām - Mustene. Līdz 18. gs. vidum muižas saimnieki vairākkārt mainījušies, bet no 1714. gada, kad muižas mantiniece Agnesa Hilzena apprecējusies ar vēlāko Piltenes prezidentu Ernstu fon Koskulu, muiža līdz pat tās atsavināšanai piederēja Koskulu dzimtai. Muižas kungu māja celta 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā.

20. gs. sākumā muižai bija 3906 ha muižas un 1167 ha pārdotas zemnieku zemes un pavisam 20 zemnieku sētas. 1912. gadā muižas īpašnieks bija apriņķa maršals Aleksandrs grāfs von Koskuls. Muižā darbojās vējdzirnavas, ķieģeļu ceplis, kaļķu dedzināmā krāsns, audzēja Ostfrīzu šķirnes liellopus.

Pēc agrārārās reformas 20. gados Aizdzires muižas centru rentējis kāds Bergmanis. Bijusī muiža bija iekārtota kā paraugsaimniecība. Vēlāk tā pārdota, bet 1930. gadā Kandavas pagasta valde bija iecerējusi centrā ierīkot lauksaimniecības skolu. Iecere nav realizēta. Otrā pasaules kara laikā vācu okupācijas iestādes Aizdzires muižā un apkārtnes mājās bija nometinājušas krievvalodīgos iedzīvotājus no Pleskavas un Novgorodas apgabaliem. Daudzi no tiem palika strādāt padomju saimniecībā "Valdeķi", ko 1945. gadā izveidoja Aizdzires muižas centrā. Muižas saimniecības ēkās tika ierīkotas fermas. 1969. gadā padomju saimniecība "Valdeķi" pievienota Kandavas sovhoztehnikumam. Mūsdienās bijusī kungu māja ir ļoti sliktā tehniskā stāvoklī. Aizaudzis arī savulaik visai plašais ainavu parks. (Informācija: I.Dišlere, A.Ozola "Muižas lauku kultūrvidē" (2002)).





Kalnmuiža atrodas Kandavas novadā, gleznainajā Abavas senlejas kreisā krasta nogāzē, 10 km no Kandavas pilsētas. Muiža kā juridiska un saimnieciska vienība pastāv vismaz no 15.gadsimta beigām. Vieni no pirmajiem īpašniekiem bija Brukenu-Foksu dzimta, kura te saimniekoja līdz 1894.gadam. Pēc tam muiža tika pārdota Ferdinandam fon Grahem. Pēc 1905.gada muižu pārdeva Jakobam Bredauam (Jēkabam Priedem). Muižas neatsavināmo daļu mantoja viņa meita.

Muižas centra apbūve – kungu nams un saimniecības ēkas - veidojusies 19.gadsimta sākumā. 1912. gadā muižas zemju platība bija 1046 ha, tajā ietilpa 16 zemnieku sētas. Pēc Otrā pasaules kara muiža bija kolektīvais, vēlāk pašvaldības īpašums. Padomju okupācijas gados kungu nams tika pamatīgi izpostīts.  Kopš 2006. gada tas nonācis privātīpašumā. Pašreizējais Kalnmuižas īpašnieks ir SIA „Konrads”.  Jaunie īpašnieki  ēkā veica kapitālus atjaunošanas darbus. Muižas pilī iekārtota viesnīca.

2011. gadā veikta Kalnmuižas vēsturiskā izpēte. Tas nodrošina Kalnmuižas ēku kompleksa un apkārtnes, kā arī ēku interjera veidošanu, balstoties uz vēsturisko informāciju un vienlaikus saglabājot šīs vietas individuālo šarmu. Īpaša uzmanība pievērsta Kalnmuižas ūdensdzirnavu vēstures izpētei, jo tās ir unikāls tehnikas vēstures objekts ar augstu tūrisma potenciālu atjaunošanas gadījumā.

Kalnmuižas ūdensdzirnavās 1939.gadā režisors Aleksandrs Rusteiķis no 43 dzirnavām izvēlējās vietu filmas "Aizsprosts" uzņemšanai. Lejpus aizsprosta ir devona dolomīta un māla atsegums 25 m augstajā Amulas kreisajā krastā. Kāda Kalnmuižas apkārtnes teika vēsta, ka apmēram 1 km uz dienvidaustrumiem no muižas ir Naudas kalni, kur reiz puika atradis naudu. Uz dienvidaustrumiem no kalniem pa briežu taku cauri purvam puika ievedis ienaidnieka karaspēku, bet pats aizbēdzis. http://visitkandava.lv/muizas/kalnmuizas_pils_viesnica








Neogotiskā Rūmenes muižas kungu māja celta 1876. gadā, iespējams, pēc Teodora Zeilera projekta. Kopējā muižas ansambļa platība ar 12 tām piegulošām saimniecības ēkām veidoja vairāk nekā 700 hektāru plašu teritoriju.  Rūmenes muižas kungu māja celta 1876. gadā neogotikas stilā. Rūmenes muiža atrodas pakalnā un tās gala fasādi ar zemāk esošo parku savieno kāpnes, kas ir viena no efektīgākajām šāda veida neorenesanses būvēm Latvijā. Muiža atjaunota. Rekonstrukcijas projekta mērķis bija pakāpeniski atjaunot Rūmenes muižas ansambli tā sākotnējā diženumā, iekļaujot visu atsevišķo ēku atjaunošanu, kā arī ainavas, parka un ezera renovāciju. Rūmenes muižas ainavu parks ar reto koku dārzu ir teju astoņus hektārus plašs, un to, visticamāk, plānojis Rīgas ainavu arhitekts Georgs Kūfalts, kurš savulaik veidojis arī Arkādijas parku un Viesturdārzu Rīgā. Rūmenes muižas ansamblis ir Rīgas 5-zvaigžņu viesnīcas „Hotel Bergs” lauku rezidence atpūtai, pasākumiem, banketiem un konferencēm ar nakšņošanas iespējām 5 plašos apartamentos, ka arī lauku pirts iespējāmApmeklējums gan vienmēr iepriekš saskaņojams, lai netraucētu īpašniekus vai viesus. http://visitkandava.lv/muizas/rumenes_muiza_viesnica 

Strazdes muiža – muižas kungu māja, kalte, spirta brūzis (1886), kalpu mājas, saimniecības ēkas, klēts un ainavu parks ar vērtīgām introducēto koku sugām un lapegļu audzi. Gadu gaitā muižas ēku komplekss papildināts ar vairākām jaunām ēkām un saimniecības būvēm. Muižas centrālā ēka ir divstāvu garenbūve ar cokolstāvu un divslīpju jumtu ar nošļauptiem galiem. Stipri pārbūvēta, piemērojot skolas (no 1922) vajadzībām, pārbūvēs zaudējusi sākotnējo izskatu un proporcijas. Strazdes muižu ieskauj skaists parks, un tā atrodas Rīgas – Ventspils šosejas malā (1 km). Muižā ir nedārgas naktsmītnes (līdz 40 personām).






Talsi – pilsēta uz deviņiem pakalniem un diviem ezeriem. Neliela austrumkurzemes pērlīte ar bagātu vēsturi. Kurzemes hercogvalsts un nākamās varas pilsētā sāka nodalīt atsevišķos gruntsgabalus, tādēļ miestu par ērtu dzīves vietu izvēlējās vācu amatnieki, iekārtojot dažādu arodu darbnīcas. 19.gadsimtā radās nepieciešamība pēc plašākām un greznākām sabiedriskajām ēkām, vietējo muižnieku pilsētas namiem un iebraucamajām sētām, kas ievērojami paplašināja līdz tam samērā vienkāršo miesta apbūvi. Talsi kļuva par vietu ar attīstības perspektīvu, jo vācu, ebreju un vietējo amatnieku ienākšana veicināja konkurenci, intensīvu finanšu apriti, pamazām mainot iedzīvotāju sociālo struktūru. Apkārtnes privātmuižām miestā uz savas zemes bija izdevīgi turēt krogus, pasta staciju, bet iedzīvotāju namīpašumu izmantošana peļņai būtiski ietekmēja vietējo sociālo dzīvi un tirgus situāciju. XIX gs. beigās un XX gs. sākumā Talsi jau bija tipiska tirgotāju, veikalnieku un amatnieku pilsēta ar dažiem nelieliem rūpniecības uzņēmumiem.

Vakara pastaiga pa pilsētas centru, vakariņas un naktsmājas. Noteikti, ka Talsos katrs var atrast kaut ko savai gaumei un iespējām. Vairāk info Talsu novada TIC mājas lapā https://visittalsi.com/

Kā teicis kāds Talsu skaistuma apburts ceļotājs: "Talsi iepīti matos, Ieausti raibajos brunčos, Iekrituši sirdī!"

Citāts no Ārlavas pagasta Pūņu „Kalēju” māju saimnieka dēla Roberta Jansona atmiņām, kas atrodamas Pelēča bibliotēkā ar nosaukumu “Talsos pirms simts gadiem”- „Piektdienas tirgus placis bija pie baznīcas, bet otrdienas – pie spricnama (brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības depo – tagad Ezeru laukums), kuram gandrīz klāt sniedzās Talsmuižas ezers. Tirgotāji tad Talsos bija tikai pāris latvieši – Ozoliņš un Līkops, vācietis Poperts, citi visi žīdi. Daži slakteri bija latvieši, un tie iznēsāja gaļu muldā uz pleciem. Viens beķeris bija latvietis un viens vācietis. Toties krogi un alus bodes bija jo daudzas. Arī pulksteņtaisītāju darbnīcas bija daudzas ielu malās.” (https://pelecalasitava.lv/talsos-pirms-simts-gadiem/) Staigājot šodien pa Talsiem es pilnībā varu iztēloties kā tas bija toreiz. Būtu vērtīgi, ja kāds mēģinātu nofiksēt mūsdienas līdzīgā aprakstā. Kāds sestdienas rītā pabarojis kaķus dodas uz Talsu tirgu pie sev zināmā un pārbaudītā cauraudzīša tirgotāja, kaimiņu onka, paziņa no bērnu kājas piešķir puķu pušķīti no sava dārza un, tad jau laiks aizbraukt uz kapiem sakopt tos. Pusdienas kā jau pie brīvdienām mazliet glaunākas nekā darba dienu skrējienā un pa televizoru rāda “Viņas melo labāk” (XXI.gs. populārs TV seriāls). Vairāk informācija par Talsiem  www.visittalsi.com








Laidzes muižas īpašnieki vairākkārt mainījušies. Tā piederējusi Lambsdorfiem, Zasiem, Korfiem, Brigeniem u.c. Pēdējie īpašnieki bija fon Hāni.  Muižas kungu māja celta Hānu laikā 19. gadsimta vidū. Muižas pārvaldnieka ģimenē dzimis viens no eksperimentālās farmakoloģijas pamatlicējiem pasaules zinātnē Osvalds Šmīdebergs (1838.-1921.). Tagad Laidzes muižas ēka ir apdzīvota, bet nolaista. Tajā iekārtoti dzīvokļi. Muižas parkā  (2,2 ha) aug vairāk nekā 25 svešzemju sugu koki un krūmi, tostarp divas resnākās Losena pacipreses Latvijā.








Nogales muiža
kopš 17. gadsimta sākuma bija bruņniecības muiža, un tās īpašnieks bija Piltenes landrāts Frīdrihs Brunnovs. Pēc simts gadiem N. G. Brunnovs muižu ieķīlāja Šķēdes un Oktes kungam Georgam Firksam. Firksiem Nogales pils pieder līdz 19. gadsimta beigām, kad Marija Firksa to pārdeva baronam Otto Tranzē no Jaungulbenes. 1910. g. pili nopirka baronese Marija Nolkene. Tiesas dokumentā kā īpašniece tiek minēta arī baronese Koskula. Patreizējā pils celta ap 1880.gadu. Nogales pili mēdz dēvēt arī par mazo Kurzemes Rundāli. Pils krāšņie interjeri mūsdienās ir restaurēti, no pils terases paveras jauks skats uz parku un Nogales dīķi. Parkā pie pils aug vairāki dižozoli, bet dīķa krastā izveidota grota. Ja grotā dziedot 2-3 cilvēki, klausītāji pie pils dzirdot veselu kori. 2014.gadā, kad apmeklēju šo vietu, pārliecinājos, ka parks ir aizaudzis, teritorijā ir nolūzuši un neaizvākti koki, sēta pusizgāzusies. 







Dārtes ezera krasta uzkalniņā pamesta stāv Dārtes muiža ar nelielu kungu namu. 17. gadsimta vidū tagadējās Dārtes vietā izveidojās pilsētiņa, kas sākumā saukta par Neištetheni vai Jaunmiestu. To nodibinājis Nogales dzimtkungs Brunovs. Kāds no vēlākajiem Nogales īpašniekiem — Magnuss fon Firkss, kam piederēja arī Vandzene, nolēmis pilsētiņu padarīt par tirdzniecības centru un savienot ar jūru. Viņš laikam arī devis pilsētiņai Ninives vārdu, kas tautas atmiņā saglabājies vēl šodien. 1730. gadā Firkss piešķīra Ninivei pašvaldības tiesības. Ninive toreiz stipri uzplauka un bija nopietna konkurente Talsiem. Pēc Firksa nāves 1764. gadā viņa atraitne Doroteja (tautā saukta par Dārti) ar viltu dabūja savās rokās privilēģijas rakstu un to sadedzināja. Pēc tam viņa pavēlēja klaušu kārtā zemniekiem pilsētas ēkas nopostīt, bet pilsoņus no Ninives padzīt. lespējams, ka pilsētiņa iznīkusi ekonomisku apstākļu dēļ, attīstoties Talsiem un Sasmakai, kas atradās pie labiem ceļiem un bija Ninivei spēcīgas konkurentes. Ninives vietā tagad šalc priežu meži. Kādas mājas Dārtē vēl tagad sauc par Ninivēm.  (“Apceļosim Kurzemi”, 1960)







Vandzenes muižas ansamblis veidots baronu Heikingu dzimtai 19. gadsimta sakumā klasicisma stilā kā simetrisks komplekss ar uzsvērtu centrālo asi ap parādes pagalmu. Pagalmu saimniecības ēku pusē ierobežo akmens žogs, aiz kura ir kalpu mājas. Brūzis celts 19. gadsimta vidū. Pils priekšā uzejas kāpņu stūros ierakti 17.gadsimta čuguna lielgabali. Apkārt pilij ainavu parks ar eksotiskiem kokiem un krūmiem, dīķi un muižas īpašnieku kapenēm. Parku ierīkojis barons Heikings. Muižas pēdējais īpašnieks Nikolajs fon Heikings. Šobrīd muižas pilī Vandzenes vidusskola.1920. gadā pils pārgāja valsts īpašumā. 1937. gadā skolai pievienoja Skreites pamatskolu un izveidojās sešklasīgā pamatskola, kurai telpas ierādīja pilī. No 1945. gada skola kļuva par septiņgadīgo pamatskolu, bet 1955. gada sākumā rajona Tautas izglītības nodaļa izlēma, ka Vandzenes skola pārveidojama par vidusskolu. No 2011. gada Vandzenes muižas ēkā atrodas Vandzenes pamatskola. Teritorija ļoti sakopta, visapkārt zied rozes, krūmi līdzeni apgriezti.






Iģenes muižu un baznīcu ir ieteicams apmeklēt īpaši ģimenēm ar bērniem. Ne tāpēc, ka bagāta vēsture, bet tajā tiek audzētas kazas. Bet visu pēc kārtas. Vairāk nekā 300 gadu, kamēr plašajā apkaimē valdīja Torki, Iģene tāpat kā Vandzene, Skreite, Sārcene bija tikai daļa no Odres muižas. Dokumentos Iģenes vārds lasāms jau 1666. gadā sastādītā robežlīgumā. 1704. gadā Iģene kļuva par patstāvīgu muižu. Īpašnieki mainījās bieži. No 1745. līdz 1827. gadam tā nonāca Aleksandra fon Brinkena īpašumā. No 1882. līdz 1912. gadam Iģenē saimniekoja Brigenu dzimta.

Muižas kompleksa apbūve ir ļoti plaša. Saglabājušās ļoti daudzas un dažādas saimniecības ēkas (lielākā daļa ēku celtas 19. gadsimta 70.—80. gados: klēts, kalte, dāre, šķūņi, lopu kūtis, kalēja māja ar saimniecības ēkām, smēde, brūzis (1873), muižas pirts, teļu un govju kūtis, zirgu staļļi (1884), ratnīca, barona vieglās automašīnas garāža), daudzas no tām pārbūvētas, citas ir avārijas stāvoklī. Centrālā ēka ir nelielā kungu māja, kas celta 19. gadsimta sākumā. Tās galvenās būvformas saglabājušās, bet iekštelpu plānojums pārbūvēts, piemērojot pansionāta vajadzībām. Aiz muižas plešas vecie muižas dārzi. Tagad gan muižas kungu māja un citas muižas ēkas ir privātīpašums un tās tiek atjaunotas. Īpašnieces Nadīnas Milleres vārdiem sakot - muižas attīstībā ir vieta arī tūrismam.

Iģenes evanģēliski luteriskā baznīca ir viena no nedaudzajām Latvijas koka baznīcām, kas būvēta 18. gadsimta vidū un joprojām sekmīgi kalpo sākotnējam mērķim. Baznīcas apjoma forma, plānojums un proporcijas ir arhaiskas, kas liecina par senu koka amatniecības tradīciju saglabāšanos.








Nurmuižas pils celta 16. gadsimta otrajā pusē, ir piedzīvojusi vairākas fundamentālas pārbūves līdz jaunākajiem laikiem, kad tagad teju no drupām muižas kompleksa ēkas piedzīvo savu atdzimšanu.  Apjomīgakās no tām 17. gadsimtā, vēlāk 1830 -1880.gados un pēc Vilhelma Bokslāfa projekta 1909 1912.gados. Šobrīd pils kompleks tiek atjaunots pateicoties tā īpašniekam Oļegam Fiļs, arhitektam Ērikam Cērpiņam un projekta vadītājā Aināram Ķego.  Celtnei gājis secen muižu dedzināšanas vilnis, kas notika 1905. gadā, tik tāpēc vien, ka barons Oto fon Firkss 19. gadsimta beigās uzbūvējis pagasta skolu, un viņa pilij dedzinātāji nav ķērušies klāt. Nospēlēja arī tas, ka pirmā muižkunga barona Georga fon Firksa laikā tika uzcelta vietēja baznīca, kurā starp citu vinš pats ar sievu apglabāti.

Šobrīd galvenās liecinieces par Nurmuižas dzīvi ir dažas senas fotogrāfijas, izrakumos atrastie dažādu laiku artefakti, seni avīžraksti un cilvēku nostāsti.  Otrā stāv lielā zāle, ēdamzāle, muzikālais salons ar freskām un orģinālajām krāsnīm ļauj iedomāties to krāšņumu, kas kādreiz šeit valdījis. Citas muižas kompleksa ēkas vēl tiek atjaunotas, toties rekonstrukcijas darbi ir pabeigti oranžērijā, kur kādreiz audzētas palmas un apelsīnkoki, bet šobrīd aug vīnogas un siltumnīcā. Atjaunots stallis, lielā smēde, kurā vienlaicīgi darbojušies vairāki kalēji, bijusī cūku kūts, krogs pateicoties kuram muiža kādreiz uzlabijuis savu saimniecisko dzivi un citas ēkas. Tiek atjaunots parks, kas kādreiz nospēlēja par labu baroneses fon Firkss izvēlei palikt šajā muižā.  Šeit ir daudzi interesanti stāsti, kas vieno Latviju un Ēģipti, par tomātu dēstiem, kas baronu laikos auguši zem klajas debess, palmām un apelsīnu kokiem, par muižas cietumu, par lielāko Latvijā ķieģeļu kolekciju ar dzīvnieku pēdu nospiedumiem tajos, par krokodilādas kurpītēm un citi. Ja izdosies sastapt muižas pētnieku un stāstnieku Aldi Denčiku, tad to izmantojiet!








Oktes muiža kādreiz piederējusi fon Firksu dzimtai. Dzīvojamai ēkai saglabājušies vērtīgi būvelementi. Kūts mūrī izlikta sīku akmentiņu mozaīka – mednieks šauj putniņu egles galā, to ietver debess ķermeņi. Ēkas nolaistas, parks izpostīts. Otrā pasaules kara laikā blakus bijis aerodroms. 1921.gadā te dibināta zirgaudzētava. Te profesora Paula Lejiņa vadībā tika radīta Latvijas braucamo zirgu šķirne – neparasti spēcīgi un izturīgi. Laucienes centrā tam par godu novietots piemiņas akmens. Lai gan uz ceļa muižas virzienā novietota brūnā ceļa zīme, kas norāda, ka tur esot zirgaudzētava, apkārtnē nemanīju nevienu dzīvu dvēseli – ne cilvēka, ne zirga izskatā. Šobrīd privātīpašums, bet sēta nav apkārt uzbūvēta.





Zentenes muižas pils celta ap 1850. gadu un ir vēlā klasicisma stila paraugs. Restaurējot ēkas galvenās kāpnes, atrasts uzrakstu vācu valodā, ka tās ierīkotas 1843.gadā. Šo gadu varētu arī uzskatīt par celtniecības gadu. Iespējams, ka jaunā pils būvēta uz vecās pils pamatiem. Uz pārējo klasicisma piļu fona Zentenes pils izceļas ar fon Līvenu dzimtas ģerboni pils zelmenī. Pilī saglabājusies arī interjeru dekoratīvā apdare, kura veikta neorenesanses formās. Pilī esošā krāsns ir būvēta ampīra stilā. Ēkas priekšā aug Latvijas resnākā īve (2,35 m), bet 20 ha lielajā parkā – 15 svešzemju sugu koki un krūmu stādījumi. Parks ir neizsakāmi skaists un pašlaik nolemts bojāejai, jo par to neviens nerūpējas, tas aizaug. Muiža atradusies gan Brigenu, gan Osten-Zakenu īpašumā, bet kopš 1804.gada tā ir Līvenu īpašums. Kad 1923.gadā muižu sadalīja, Līvenu īpašumā atstāja Ķeņģu mājas un dažas pils telpas. 1939.gadā, pārdevusi atlikušo īpašumu, firstiene Konstance fon Līvena ar meitu Zigrīdu repatriējās uz Vāciju. 1922.gadā Zentenes muižas centru piešķīra LR Darba ministrijai sanatorijas ierīkošanai valsts ierēdņiem, bet projekts netika realizēts. Telpas piešķīra tautas namam un skolai. Šajā ēkā vēl 90-gados veikti daži renovācijas darbi, kamēr tur atradās skola. Pēc tam ēka izsolīta un to nopircis kāds Krievijas miljonārs Sergejs Bestuževs, kurš, acīmredzot, investējis, lai saņemtu uzturēšanās atļauju. Tā laikam bijusi vienīgā interese. Pēc tam par pili vairs nav interesējies un tās stāvoklis pasliktinās.







Cēres muiža
 (bruņinieku muiža) izveidojusies 1352. gadā no senā Rīgas Heinriha lēņa. Īpašnieki no 1492.-1658. gadam bijuši fon Altenboku dzimta; pēc tam fon Funku, fon Rapu, fon Šilingu, Heikingu un fon Hānu dzimta. Pēdējie muižas īpašnieki no 1883. līdz 1920. gadam bija fon Kniges. Pēdējā barona Ādama Kniges laikā Cēres muiža kļuva par zirgu un tīrasiņu melnraibo liellopu audzēšanas paraugmuižu. Tur tiek izveidota arī pienotava ar siernīcu.19. gadsimta 60. gados veikta Cēres muižas klasicisma stilā celtās divvstāvu kungu mājas pārbūve. Muižā bijis krogs, pienotava, siernīca, vējdzirnavas un darvas dedzinātava. 1919. gada sākumā - lielinieku laikā - kungu mājā darbojās Cēres pagasta Izpildkomiteja. Barons fon Knige bija aizbēdzis, lai izvairītos no aresta. Vēlāk kungu māja stāvēja tukša. 1920. gadā muižas zemi nacionalizēja un agrārreformas laikā to sadalīja jaunsaimniecībās. Kungu māju 1921. gadā piešķīra Cēres pagastam skolas vajadzībām, un tajā kopš tā laika atrodas Cēres skola.






Pūres muižas kungu māja celta 18.gadsimta pirmajā pusē. 1728. gadā muiža mainījusi īpašniekus, bet no 18. gadsimta vidus līdz 1920. gadam tā piederēja barona fon Rennes dzimtai. Pūres muiža pārbūvēta un paplašināta 18. un 19. gadsimtā baronu fon Rennes valdīšanas laikā. Tai piebūvēti sānu flīģeļi un vēlāk veranda. Uz upes gravas pusi bijusi izbūvēta skaista terase, no kuras kādreiz pavērās plašs skats pāri Abavai. Muižas parka attālākajā nostūrī bijusi Rennes dzimtas kapliča, kura tagad ir drupās, bet apskatāma. Tai bijušas izmūrētas pat terases, kas paredzētas ceremonijām. Tā ir ievērojama ar vienīgajām Latvijā mākslīgi veidotajām drupām kā kapličas dekoratīvo elementu.

Līdzīgi daudzām muižām, arī par Pūres muižu ir vairākas ar spokiem saistītas leģendas. 18.gs. sākumā pilī dzīvoja brīvkungs Gustavs Filips fon Renne. Viņš bija brīvmūrnieks un savas muižas pagrabā ierīkoja brīvmūrnieku ložu, no kuras saglabājušās vairs tikai paliekas. No šī pagraba velves spokojās mirušo brīvmūrnieku rēgi, tika saklausīta ķēžu žvadzēšāna, skaļi vaidi un šausmīga trokšņošana, kas gadiem ilgi baidīja cilvēkus. Beidzot kāds jauns un drosmīgs majorātkungs nolēma spokus izpētīt. Labi bruņojies tas naktī apmetās leģendām apvītajā velvē un atklāja tur.... zagļu midzeni, kas izmantojuši cilvēku māņticību un ir ierīkojuši tur drošu salaupīto mantu paslēptuvi.

Daļa saimniecības ēku veido simetrisku apbūves ansambli ap parādes pagalmu - klēts ar vāgūzi un zirgu stallis abpus piebraucamā ceļa, pagalma malās - kalpu māja un klēts, bet noslēgumā – muižas pils. Pārējās saimniecības ēkas - laidars, staļļi, kalpu dzīvojamā māja celtas nostāk pie saimniecības pagalma ar dīķi. Pie pils ierīkots arī parks, kuru sāka veidot barons fon Renne. Pūres muižas parks veidots kā ainaviska kompozīcija ar nelielām koku un krūmu grupām un alejām, kuras ved uz pili un kapliču. Pils parkā izmantoti renesanses stila elementi - terases, atbalsta sieniņas un kāpnes. 1930. gadā Pūres muižā tika ierīkota Pūres Dārzkopības izmēģinājumu stacija, kura tur darbojās līdz reorganizācijai 1994.gadā. Šobrīd privātīpašums, kas pieder Eversu ģimene no Vācijas – kas, devušies tūrisma braucienā pa Kurzemi, dodoties uz Šokolādes muzeju, un, braucot pa Kastaņu aleju, ieraudzījuši Pūres muižu, kas vienā acumirklī iekritusi sirdī. Tā muižas ēka tikusi pie laba saimnieka.







Vecmokas 1460. gadā nosauktas kā Livonijas ordeņa īpašums - Mowken Hof. 1536. gadā Fīlipam fon der Brigenam izlēņotas divas zemnieku sētas Mokās. Kā Vecmoku muiža tā pieminēta 1544. gadā. 1753. gadā muižu nomājis Piltenes landrāts Eberhards Kristofers fon Medems. Šajā laikā celta jauna dzīvojamā ēka, kura izmaksājusi vairāk nekā 400 Alberta valsts dālderus. 1785. gadā muiža nonāca fon der Brigenu dzimtas īpašumā, bet no 1838. līdz 1924. gadam tā bija fon Elzenu (von Oelsen) dzimtmuiža. Elzens bijis ļaužu mīlēts un cienīts barons. Apglabāts Druvu kapos pie Vilksalas.

Joprojām nav precīzi noskaidrots, kas bijis pils arhitekts. Tiek uzskatīts, ka kungu māju 18. gadsimta vidū projektējis arhitekts Severins Jensens. Savukārt muižas saimniecības ēkas – zirgu staļļi – ir veidoti T. Zeileram raksturīgā manierē. 1920. gadā muiža nacionalizēta. Tās centrs palika fon Elzenu dzimtas īpašumā (Boto fon Elzenam) līdz 1939. gadam. Pēc baronu izceļošanas pagasta pašvaldība apsprieda iespēju pilī izvietot Vecmoku skolu. Tā kā sākās karš, tas netika izdarīts.

1941.gadā te bijusi koncentrācijas nometne, bet vēlāk vācu hospitālis. Pils nodega jeb tikusi nodedzināta 1944. gadā, kad padomju okupācijas armijas daļas uz neilgu laiku ieņēma Tukumu. Pēc kara vietējie ļaudis izteica vēlmi atjaunot ēku, lai tajā beidzot ierīkotu skolu. Tomēr tas nenotika un ēka ar laiku sabruka.  Līdz mūsdienām saglabājušās kungu mājas drupas un vairākas saimniecības ēkas. Jau vairākus gadus tiek kopts Vecmoku muižas parks, kurā atrodamas arī dažādas eksotu sugas. Vienīgā šobrīd sakoptā Vecmoku muižas kompleksa ēka ir tā, kurā tagad ir bibliotēka. Īpaši skaists ir muižas parks pavasarī, kad zied baltie vizbuļi.






Jaunmoku pili tādu kādu redzam mūsdienās – uzcēla 1901. gadā un tai ir īpaša vieta Latvijas arhitektūras šedevru sarakstā. Tās autors ievērojams arhitekts Vilhelms Bokslafs (1858-1945). Ēka projektēta kā Rīgas pilsētas mēra Džordža Armitsteda (1847-1912) medību pils, kur neogotikas stila formas apvienojušās ar jūgendstila elementiem. Neogotika kā arhitektūras stilistiskais virziens veidojās romantisma ideju kontekstā, savukārt jūgendstila nozīmīgs iedvesmas avots un stila veidošanās paraugs bija daba un tās elementi, kurus pārvērta par ornamentāliem dekoriem un pielietoja ēku daļu vai apjomu formveidē (asimetriskas kompozīcijas, liektas, noapaļotas līnijas un formas). Toreizējais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds bija Jaunmoku muižas īpašnieks kopš 1885. gada (citur minēts 1892. gads). Pēc tēva nāves viņš savā pārziņā pārņēma Rindzeles muižu, tāpēc Jaunmoku muiža tika pārdota Brinkenu dzimtai. No 1910. līdz 1918. gadam pils piederēja fon Ungernu-Šternbergu dzimtai. Pēc tam muižu savā īpašumā ieguva vācu izcelsmes lauksaimnieka Vilhelma Freimaņa ģimene, un te pēdējo augstāko vilni uzmeta aristokrātijas atpūtas dzīve. Pilī ir saglabājušies krāsns ar unikāliem Rīgas skatu gleznojumiem. Mūsdienās pilī atrodas Meža muzejs, kur var aplūkot Latvijas mežsaimniecībai un medībām veltītu ekspozīciju, viesnīca ar restorānu, arī muižas pārējās ēkas ir atjaunotas. Īpaši skaists parks, kad zied meža tulpes vai visas vasaras garumā nesen iekārtotās ziedaugu dobes. Leģenda par Jaunmoku pils Balto dāmu noklausāma šeit: https://www.youtube.com/watch?v=1jxbs9JALbQ








Durbes pils ir vienīgā no agrākajām Latvijas muižu kungu mājām, kur pilnībā rekonstruēts 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma vēsturiskais interjers un radīts priekšstats par vācbaltu kultūru. Tā uzskatāma par vienu no Kurzemes klasicisma arhitektūras pērlēm, ko ietver ainavu parks un rotonda ar garāko gājēju tiltu Latvijā.

Pils pirmajā stāvā rekonstruēts vēsturiskais interjers - rakstāmistaba, bibliotēka, lielā zāle, apaļā zāle, kungu salons, dāmu buduārs, guļamistaba, bērnistaba, ģērbtuve, vannas istaba un pils virtuve. Mākslas priekšmeti rada zināmu priekšstatu ne tikai par Latvijas muižu kultūru, bet sniedz ieskatu nozīmīgās Eiropas mākslas parādībās. Otrajā stāvā skatāmas kultūrvēsturiski pētnieciskas izstādes par aktuālām un maz pētītām vēstures un mākslas vēstures tēmām, tostarp par dzejnieku Raini un viņa saistību ar Tukumu un Durbes pili.








Šlokenbekas pilsmuiža kā ordeņa vasaļa muiža minēta pirms 1442. gada, bet par nocietinātās muižas sākumu var uzskatīt laiku pēc 1484. gada, kad Tukuma pils komandants Venemārs (Verners, Volmārs) Butlars to uzbūvēja kopā ar muižas māju. Nocietinātais īpašums bija slēgts neregulārs četrstūris, no ziemeļiem, austrumiem un dienvidiem veidojās vienlaidu ēku kompleksa veidā, rietumu pusē ēkas bija savienotas ar augstu aizsargmūri ar spraugām. Vienoti caurbraukšanas vārti un paceļamais tilts pāri aizsardzības grāvim savienoja šo savdabīgo vietu ar ārpasauli. Ēkās varēja iekļūt tikai no pagalma puses. 17. gadsimta beigas - 18. gadsimts izceļas ar muižas pārbūvi un saimnieciskās darbības attīstību, jo pils lielā mērā ir zaudējusi savu aizsardzības funkciju. 1688. gadā cietokšņa dienvidu un rietumu sienās tika uzbūvētas divas jaunas ejas, kas noslēgtas ar vārtu torņiem. Pie rietumu mūra torņa tika uzcelta klēts, kas vēlāk pārbūvēta par ratiņu māju, tika uzceltas un pārbūvētas vairākas saimniecības ēkas. 1727. gadā muiža sāka plaukt gandrīz gadsimtu, jo pieaugošais pieprasījums pēc labības un pārtikas pēc Ziemeļu kara veicināja graudu ražošanas pieaugumu. Muižas īpašnieki nodarbojās arī ar alus un degvīna ražošanu, ko realizēja trīs muižai piederošos krogos un arī eksportēja. Tas bija muižnieku būtisks ienākumu avots. 19.gs notiek Durbes muižas attīstību. 1841. - 1845. tika uzcelta jauna dzīvojamā ēka klasicisma stilā - divstāvu garenēka ar velvju pagraba stāvu, un aiz aizsargmūra pie jaunās dzīvojamās ēkas atradās uzbūvēta veļas mazgātava, vēlāk pārbūvēta par putnu novietni. Šlokenbekas pils visu tās pastāvēšanas laiku piederēja vācu muižniecībai, Luijs fon der Reke (1884 - 1945) bija tās pēdējais īpašnieks. Gadu gaitā muiža piederējusi daudzām vācu muižnieku dzimtām - Butlariem un Šenkingiem, Putkameru un Gročušu, Medemu un Rekkes dzimtām. No senajām ēkām saglabājušās nepilnības akmens sienās. Netālu pie Slokenbekas dzirnavām atrodas Rekes dzimtas kapenes un pie dzirnavu dīķa akmens ar iekaltu gada skaitli “1867”. Par to viens no stāstiem stāsta, ka jaunā Šlokenbekas un Durbes barona fon der Rekes dēls Matiass iemīlējis Šlokenbekas dzirnavnieka meitu. Abi slepus tikušies uz Šlokenbekas dzirnavu dambja. Barons tomēr to uzzinājis un bijis ļoti nikns. Tik nikns, ka paķēris bisi un auļojis uz ezermalu. Bijusi skaista mēness nakts. Abi jaunieši sēdējuši uz dambja malas, kad ezera otrā krastā parādījies vecais barons un gribējis meiteni nošaut. Lai nāve viņus neizšķirtu, abi saķērušies rokās un ielēkuši ezerā, un noslīkuši. Barons ļoti pārdzīvojis dēla bojāeju un licis uzcelt mazu piemiņas obelisku ar uzrakstu Matiass 1867.  Šlokenbekas muižas briesmu stāstu, ko esmu nosaucis par pasaku pieaugušajiem, variet noklausīties šeit:  https://www.youtube.com/watch?v=-NoGsZm8Flw

 







*Bruņinieku muižas varēja piederēt tikai bruņniecības, respektīvi, matrikulētās muižniecības locekļiem. Sākot ar 1866. gadu Krievijas impērijā formāli šādu īpašumu bija ļauts iegādāties katram kristietim, neatkarīgi no kārtas.

** Vasalis - viduslaikos – feodālis (muižnieks, dzimtkungs), kas atkarīgs no cita, varenāka feodāļa.


Nu Ko? Ceļosim kopā, ceļosim atsevišķi...Galvenais, lai ceļš nebeidzas!



Komentāri