Tuvās ārzemes – “Saules pilsēta “ un tās apkārtne

                 

Tuvās ārzemes – “Saules pilsēta “ un tās apkārtne

Domājot par ceļojumiem uz kaimiņvalstīm, topā ir Sāremā sala, Kuršu kāpas, Palanga, Pērnava, Viļņa, Tallina vai kāds cits populārs tūrisma galamērķis. Bet mana izvēle šoreiz doties un iepazīt “Saules pilsētu”, par kuru skolēniem māca vēstures stundās saistībā ar Saules kauju. Vai par to dzirdēts vecvecāku stāstos par bagātajiem leišu tirgiem senos labajos laikos. Tie ir Šauļi! Šauļi mūsdienās varētu pretendēt uz muzejiem un skulptūrām bagātākās pilsētas statusu ja ne Eiropā, tad Baltijas valstīs gan. Brauciens var būt organizēts uz vienu dienu vai nesteidzīgi uz divām dienām. Lietuvā ir interesantas vietas, kur nedārgi, bet “garšīgi” pavadīt naktis.

Šķērsojot Latvijas robežu Šauļu virzienā pirmā apstāšanās – Jonišķi. Pilsēta, ko senāk latvieši saukuši par Jānisķi. Pilsētas nosaukums cēlies no Lietuvas dižkunga Sigismunda dēla Viļņas bīskapa Jāņa. Līdz pat 15. gadsimtam tā bija strīdus teritorija starp Livonijas ordeni un Lietuvas dižkunigaitiju un tās iedzīvotājiem pagāniem, kuri pieturējās pie senču ticējumiem. Pilsētas centrā atjaunotas divas XIX gadsimta sinagogas – Baltā un Sarkanā. Tās ir kļuvušas par svarīgiem pilsētas kultūras centriem, kur norisinās Eiropas ebreju kultūras dienu pasākumi, konferences un semināri, mākslinieku daiļrades pasākumi un koncerti un izstādes. Sarkanajā sinagogā ir atjaunots un restaurēts unikāls interjers – grieztu rotājumi, sienu apgleznojumi, aron kodeš (hebr. – svētais šķirsts), kurā tika glabāti Toras ruļļi. Sinagogā ierīkota ekspozīcija “Jonišķu apvidus ebreju vēsture un kultūra”, kas reprezentē Jonišķu ebreju sabiedrības vēsturi līdz Otrajam pasaules karam.

Šeit dzimis Zvi Mošehs Skikne (1928. -1973.), kurš vēlāk pazīstams kā Lorenss Hārvijs britu aktieris un kinorežisors, kurš filmējies vairākās filmās tajā skaitā kopā ar Elizabeti Teilori filmā “BUtterfield 8” (1960) un ar Frenku Sinatru filmā “Manžūrijas kandidāts ”( 1962).

                                        

Starp Jonišķiem un Krustu kalnu labajā pusē ir brūnas krāsas tūrisma norāde “Jakiškių dvaras“. Jakišķu muiža vēstures avotos minēta kopš 16. gadsimta un 19.gadsimtā piederēja fon Koskullu dzimtai. Muižas pils ar klasicisma iezīmēm, kas celta 1898. gadā, pamazām tiek atdzīvināta. Uz muižas kungu māju ved vecu liepu aleja, apkārtnē neliels parks un tvaika dzirnavas. Muižas pēdējā Koskullu dzimtas pārstave - Meta Koškolytė kara laikā pārcēlās uz Vāciju. Pēc kara muižas pils pielietojums dažādos vēstures periodos mainījies. Mūsdienās Jakišķu muiža ir privāts valsts aizsargājams kultūras objekts.

                                       

Ar Krustu kalnu pēdējos gados man ir īpašas attiecības. Vairs pat neskaitu cik reizes un cik viesiem tas ir atrādīts gan saullēktā, dienas vidū, gan saulrietā. Katru reizi mēģinu atrast kādu jaunu sezonālu akcentu vai tie ir sniegpulkstenītes vai vijolītes vai objektīva kadrā noķertas aitas klostera apkārtnē vai tauriņš, kurš uzsēdies uz kāda no krustiem gozējas saules staros. Vēl kaut kur mazie dziedātājputni savijuši ligzdas un tas viss šai svētvietai rada īpašu auru. Saskaņā ar informāciju, Krustu kalna vietā senos laikos bijis zemgaļu pilskalns ar koka pili, kas esot nodedzināta. Un tikai 1864.gadā pēc Jaunavas Marijas parādīšanās virs šiem pilskalniem, ko kāds bija redzējis, ticīgi cilvēki sākuši apmeklēt šo vietu līdzi nesot krustus un rožukroņus. Tādējādi izveidojies unikāls objekts, kurš kļuvis ne tikai par svētceļnieku apmeklējuma vietu, īpaši jau pēc 1993.gada septembra, kad šo vietu apmeklēja Romas pāvests Jānis Pāvils II, bet tūristu piesaiste, kuru apmeklē ceļotāji no visām pasaules malām. Tiem, kuri domās šaudās par to cik daudz cilvēku apglabāti vienuviet, uzskats ir maldīgs. Šeit neviens nav apglabāts. Krustus nes uz šo vietu, lai pieminētu ne tikai aizgājējus, bet arī dzīves priecīgus brīžus - piedzimšanu, kāzas, satikšanos vai vienkārši iemūžināt kādu īpašu mirkli.

                                        

Pēc Krustu kalna ceļš ļoti labi ieved Šauļos un nākamais pieturas punkts Eiropas lielākais Saules pulkstenis un skulptūra “Dzels lapsa”.  Lapsas iekšpusē paslēpta laika kapsula ar vēstījumu pēctečiem. To izveidoja 2009. gadā tēlnieks Vilius Puronas Lietuvas tūkstošgadei un ar lapsu Šauļos nekas cits nav saistīts. Autors izveidoja šo skulptūru kā atbildi Viļņas leģendai par vilku. Saskaņā ar leģendu Traķu pilī dižkunigaitis Ģedimins sapnī redzējis vilku, kas simbolizēja galvaspilsētu, ko uzbūvēs šajā vietā. Ja Viļņā ir vilka skulptūra, kāpēc gan neuztaisīt lapsas skulptūru Šauļos? Turpat blakus Saules pulksteņa laukums izveidots atzīmējot Šauļu 750. dzimšanas dienu. Uz Saules pulksteņa stēlas atrodas 4 metrus augsta skulptūra „Strēlnieks” – Šauļu pilsētas simbols, ko Šauļu iedzīvotāji bieži dēvē par „Zelta puisēnu”. 

Šauļi pirmo reizi pieminēti rakstos 1236. gada 22. septembrī, kad notikusi tā saucamā Saules kauja, kaut arī nav precīzi zināms kur tā precīzi notikusi. Tā saucamās Magdeburgas pilsētas tiesības Šauļiem piešķirtas 1589. gadā. Tomēr 17. un 18. gadsimtā Šauļi Poļu-zviedru karu un mēra epidēmijas dēļ pilsēta panīka. Pēc Polijas-Lietuvas dalīšanas Šauļi nokļuva Krievijas impērijas sastāvā. 19. gadsimtā pilsēta izveidojās par tekstilrūpniecības centru. Kopš 1874. gada cauri Šauļiem gāja dzelzceļa līnija Liepāja —Romni, bet vēlāk izbūvēta dzelzceļa līnija Jelgava—Šauļi—Tilzīte (Sovetska, Kaļiņingradas apgabalā). Šauļi atrodas svarīgu ceļu krustpunktā starp Kēnigsbergu (Kaļiņingradu) un Rīgu un Kijevu. Te zirgus pūtināt piestājis pat Minhauzens. Tas pats kurš vēlāk dienējis Rīgas garnizonā un aprecējis baronesi fon Duntenu. 1909. gadā vairāk kā puse pilsētas iedzīvotāju bija ebreji. Tāpēc arī ebreju tēma šeit ir svarīga.

Viens no ievērojamākajiem ebreju pārstāvjiem Haims Frenkels (Chaimas Frenkel)(1857-1920), izglītos ar izcilām uzņēmēja dotībām, jau 19.gadsimta beigās izveidoja ķieģeļu fabriku, kas vēlāk tika paplašināta un pārtapa par ādas izstrādājumu rūpnīcu, kuras apaviem bija augsta kvalitāte un darbinieku skaits pirms pirmā pasaules kara sasniedz 800 cilvēkus. Liels apgrozījums un tas tika investēts, lai stiprinātu ebreju kopienu – uzceļot sinagogu, slimnīcu, nespējnieku patversmi un daudz ko citu. Frenkeļa villas dārzs ir atvērts bezmaksas apskatei, pati ēka ir muzejs, kurā apskatāmas izstādes veltītas muižu dzīvei, Šauļiem un ebreju kopienai.

No muzejiem šoreiz izvēle krita uz Kaķu muzeju. Nu tas noteikti ir jāapmeklē “kaķu cilvēkiem”. Tik daudz un dažādu eksponātu par četrkājaino draugu tēmu nebija redzēts un vēl....tur ir apskatāmi vairāki dzīvi kaķi, kuri dzīvo savā nodabā un izklaidē sevi, vērojot muzeja apmeklētājus.

Noteikti, ka jāparedz laiks pastaigai pa tā saucamo “Šauļu promenādi” pa Viļņas ielu starp Žemaitijas gatvi un Draugystes prospektu. Tā 20.gadsimta 70-jos gados pārveidota par gājēju promenādi pēc Roterdamas un Erfurtes pilsētu piemēra.  Gājēju iela piepildīta ar oriģinālām mazās arhitektūras formām - skulptūrām, ielas malās kafejnīcas un restorāni, veikali un reizēm notiek ielu tirdzniecība. Viens promenādes gals beidzas pie kādreiz slavenā Šauļu tirgus, kas mūsdienās pateicoties globalizācijai un lielveikaliem ir zaudējis savu nozīmīgumu. Pa ceļam jāiekāpj skulptūrā “Kurpes” un jāievēlas vēlēšanās, tad tā piepildoties. Laiks rādīs....! Un, interesanta skulptūra “Divi pelikāni”. Kāpēc tādi eksotiski putni parādījušies Šauļos? Kā vēsta leģenda, reiz divi iemīlējušies pelikāni atpalika no sava bara, apmaldījās un tā vietā, lai lidotu uz Dienvidiem, pagriezās uz Ziemeļiem. Lidodami pāri Ziemeļlietuvas pilsētai Šauļiem, nolaidās purvā remdēt slāpes. Šeit ļaunā burve viņus pārvērta par akmeņiem. Stāv pelikāni Šauļos jau vairākus desmitus gadu un vēl ilgi stāvēs, priecējot garāmgājējus.

Laiks pusdienām un izvēlējāmies jaunatklāto restorānu BOHO. Eiropas virtuve, apkalpošana laba, cenas tādas pašas kā Rīgā.

Nakšņošanas izvēle katra paša ziņā. Mana izvēle ārpus pilsētas un tuvāk dabai. Vieta attaisnoja sevi.

Nākamajā rītā ceļš ved uz Kuršēniem. Daudz informācijas par to nebija, bet atjaunotais muižas kungu koka nams radīja interesi. Kuršēnu muiža (Gruzewski) ir vienīgais vērtīgākais koka muižu arhitektūras mantojums Šauļu reģionā. 18. gadsimta beigās Kuršēnus mantoja Stepons Gruževskis, kurš 1811.gadā uzaicinājis mākslinieku J. Rilki ar visiem mācekļiem un uzbūvēja jaunu (pašreizējo) muižas ēku, kapelu, un atjaunoja citas ēkas. Muiža vēl vairāk uzplauka viņa dēla Edvarda laikā, kura rokās tā nonāca 1846. gadā. Saglabājušās oriģinālās kāpņu telpas, logu rāmji, koka ārdurvis. Pateicoties pašvaldībai un kultūras darbiniekiem, bijušajā muižas kungu ēkā izveidots Kuršēnu Tautas mākslas un amatniecības centrs. Eksponātus centram dāvinājuši Kuršēnu pilsētas amatnieki. Bet nejauši atklāts stāsts par “Kuršēnu ruleti”, liekas tik garšīgs, bet kur to nogaršot....? Turpat interesants kājāmgājēju tilts pār Ventas upi.

                                                                                    

                                       

Žagarē būts vairākas reizes, bet šī mazā, klusā, šarmantā mazpilsēta katru reizi iepriecina. Mazie vienstāva koka namiņi un šaurās ielas. Uz mājām plāksnītes ar cilvēku vārdiem, kuri tur kādreiz dzīvojuši, “pannu māja”, un salīdzinoši liels pilsētas centrālais laukums, pie kura vēl atgriezīsimies.

Ne vienmēr ir atvērta Žagares Sv.Pētera un Sv.Pāvila baznīca, tās sienu, griestu gleznojumi un interjers ir skaisti. Baznīcas otrā pusē ieeja kriptā – pagrabā zem altāra, kur kādreiz glabāti cilvēki. Saskaņā ar leģendu šeit atrodas Žagares Barbaras mirstīgās atliekas. Dieva kalpone Barbara no Žagares dzimusi 16. gadsimta otrajā pusē. Viņa izcēlās ar kristiešu tikumiem. Barbaras nāves iemesli nav zināmi. Viņas vārdā ir nosaukts uzkalns uz kura ir uzcelta Vecā Žagares baznīca. Vairāk informācija atrodama šeit http://www.barbora-zagariete.lt/lv/

                                        

                                        

Pusdienas vēsturiskā kafejnīca ”Švedlaukis” ( https://goo.gl/maps/JHEa73LyuNH1GbV29 ) noteikti ir tas ēdināšanas uzņēmums dēļ kura ir vērts braukt uz Žagari. Ēdienus tur jau gatavo kopš 1866.gada, bet šobrīd ģimenes uzņēmums, kur saimniece Genovaite visu organizē pati. Garšīgākie cepelīni un Zemaišu pankūkas ir tieši šeit! Aizbrauciet, pamēģiniet , ziņojiet!

                                       

Žagares muižas komplekss ir labi saglabājies un esošaja kungu māja, kuru sauc par pili ir iekārtotas vairākas ekspozīcijas. Tajā skaitā par Latvijā tik daudz zināmajiem “leišu ķirsiem”.  Pils celta klasicisma stilā burta "U" formā, un uz ēkas frontona attēlots Naryškinu dzimtas ģerbonis. Naryškinu valdīšanas laikā veikta pārbuve - dzīvojamā istaba, pils ēdamistaba un biljarda zāle. Un nama otrajā stāvā bija telpas viesiem un medību trofejām. 20. gadsimtā pilī tika ierīkota skola, vēlāk speciālās skolas kopmītne un veco ļaužu pansionāts.

Jaunās pils parku veidojis vācu daiļdārznieks, ainavu arhitekts Georgs Kūfalts (1853 -1938), kurš bijis arī Rīgas galvenais dārzu arhitekts un veidotājs 1880.—1914. gados.

Žagarē ir apskatāmi ebreju Vecie un Jaunie kapi. Apbedījumi tur sen netiek veikti, bet pati kapu kultūra un kapakmeņi pievērš uzmanību, jo atšķiras no mūsu tradīcijām. Ebreju kopiena bija ļoti nozīmīga Žagares vēsturē. Ebreji Jaunajā Žagarē ieradās 18. gadsimta pirmajā pusē, kad ebrejiem ļāva šeit apmesties. 1712. gada ugunsgrēka, epidēmiju un kara laikā daudzi Vecās Žagares iedzīvotāji gāja bojā, tāpēc šeit bija vieta kur ebreji varēja dzīvot. 1731. gadā hercoga Jēkaba ​​privilēģijā tiek pieminēta Vecā Žagare ar labām ebreju mājām. Ebreju kopiena Žagarē bija slavena ar zināmiem rabīniem un sludinātājiem, rakstniekiem, māksliniekiem, uzņēmējiem un zinātniekiem un arhitektu Paulu Mendelštamu (1872.-1941.), kurš vēlāk bija saistīts ar Rīgu. Otrais pasaules karš, kas noveda pie ebreju genocīda, iznīcināja Žagares ebreju kopienu. https://visitzagare.lt/lv

Pie Žagares atrodas Lietuvā iespaidīgākais oss - gara, šaura vaļņveida grēda, kas veidojusies no smiltīm un grants ledus laikmetā. Tā ir viena no NATURA 2000 teritorijām, kas atrodas Žagares reģionālajā parkā, tad ja ceļosiet pa šo maršrutu, varēsiet apbrīnot pasakaino dabu, vērot putnus, dzīvniekus un kukaiņus, apmesties nometnē. Žagares ossa izziņas taka – 3,6 km, apmeklētāji iepazīstas ar dabas bagātību. Ja nu ceļojums iekrīt vasarā šeit ir labiekārtota vieta peldēm un piknikiem.

Atpakaļceļā uz Rīgu turpat leišmalē atrodas Mežmuiža. Muižas kungu mājas celtniecība  sākta 1870. gadā, kad to iegādājās barons V. fon Hāns un pabeigta ap 1912.gadu. Jūtama tā laika neogotikas ietekme. Romāna "Silaines muiža" autors rakstnieks R. Sēlis celtni raksturojis kā "vienkāršā vācu renesanses stilā" celtu ēku, piebilstot, ka tā "izstaro savādu, romantiska noguruma nokrāsu". Iespējams, ka muižas projekta autors ir  Oto Dīce, kurš pils celšanas laikā darbojās Jelgavā un visdrīzāk varēja apkalpot šī reģiona muižas. Pēc nostāstiem mācīts dārznieks ar strādniekiem kopis parku un lielo augļu dārzu. Latviešu zemniekiem bijis liegts uzturēties parkā. Tikai pēc labi padarīta darba barons Hāns Līgo vakarā atļāvis savā skaistajā parkā priecāties.

Pa ceļam Zaļenieku jeb Zaļās muižas pils (Grünhof), kura ir ievērojama ar to, ka tās fasādes laika gaitā nav izmainītas. Tā tapusi pēc Kurzemes hercoga Ernesta Johana Bīrona pasūtījuma kā medību pils laikā no 1767. līdz 1775. gadam. Pili projektējis arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli, taču tās celtniecību realizējis Severīns Jensens, piešķirot tai klasicisma iezīmes. 1800. gadā pils nonāca Krievijas armijas ģenerāļa, Virtembergas prinča Aleksandra īpašumā, bet 1850. gadā muižu nopirka Bornsmindes īpašnieks A. fon Šepings, vēlāk tā nonāca grāfa Mēdema īpašumā. 1920. gadā agrārās reformas rezultātā Zaļā muiža ar pusmuižām tika atsavināta un sadalīta 70 jaunsaimniecībās, bet pilī iekārtota vidusskola un vēlāk – mājturības skola.  1925. gadā muižas apbūves inventarizācijas dokumentos minētas vairāk nekā 30 dažādas ēkas, to vidū dažas visai neparastas — puķu māja, vīna māja, firziķu ēka, kā arī tradicionālās — staļļi, kalpu mājas, kūtis un citas ēkas. Tagad Zaļajā muižā saimnieko Zaļenieku arodvidusskola.

Nostāk no lielceļa atrodas Bramberģes muiža, kura 17. gadsimta vidū piederēja Kurzemes hercoga Jēkaba (1610. -1682.) sievai Luīzei Šarlotei ( 1617.-1676.), līdz ar to tā pastāv kā kroņa īpašums līdz 20. gadsimta sākumam. Interesants fakts - Luīze Šarlote tika bildināta 8 reizes, pat Polijas karalis Vladislavs IV vēlējās ņemt viņu sev par sievu, taču pretendentiem tika atteikts. Pēc informācijas ievākšanas par precību pretendentiem kūrfirsts un viņa valsts padome izlēma par labu Kurzemes hercogam Jēkabam. 1645. gada 10. oktobrī tagadējā Kuldīgā Luīze Šarlote un Jēkabs Ketlers salaulājās. Sākotnēji muiža ir bijusi hercogistes īpašumā, bet pēc tās likvidēšanas, kļūst par Krievijas kroņa muižu. Nomnieki regulāri mainās. 20. gadsimta 20. - 30. gados Bramberģu muižas pilī atradās pagasta valde un pasta nodaļa. Kādu laiku muižā bija arī skola un dzīvokļi. Padomju okupācijas laikā muižas kompleksā atradās aptieka un kopmītnes. Šobrīd tas ir privātīpašums, un apmeklējot respektēt to. It sevišķi skaists ir parks meža tulpju ziedēšanas laikā, kad tiek izpļauti celiņi, kur apmeklētājiem pārvietoties. 

Noteikti, ka vēl ir daudz objektu pa ceļam, kur piestāt un iepazīt. Šis ir tāds viegls vairāk uz kultūrvēsturisko mantojumu orientēts ceļojums ar dabas elementiem.