Ēģipte – nekad nesaki nekad!

Mana pirmā iepazīšanās ar Ēgipti bija 90to gadu sākumā, kad daļa no nedēļas ilgām brīvdienām Kiprā, tika veltīta Ēģiptei. Piedāvājumā bija vienas dienas kruīzs uz Ēģipti. Tik daudz dzirdēts bija par šo valsti padomju gados un vēstures stundās. Un tā, vienas dienas kruīzs uz Ēģipti – Aleksandrija, Kaira ar papirusa muzeju, Gizas piramīdas, kamieļi un atpakaļ.  Traki ir palaist informatīvi un morāli nesagatavotus tūristu uz galamērķi, kur tūristu autobusu apsargā bruņots konvojs, ik pa brīdim kontroles punktos tiek pārbaudīti dokumenti, kas padomju cilvēkam vēl it kā būtu saprotams, bet vietējo uzbāzība, nekaunība, haoss radīja kultūras šoku. To es tā, eiropieša acīm skatoties, uz visu notiekošo. Lai kā arī tur nebūtu, laimīgs biju atgriezties Kiprā ar atziņu, ka vairs nekad dzīvē uz Ēģipti nedošos...Nekad nesaki nekad!

Nu jau kāds laiks ir pagājis un ņemot vērā, ka manis interesējošās Jordānas un Izraēlas tuksnešainās, siltās ziemas brīvdienas neizdevās, radās doma tomēr aizlidot uz Ēģipti. Šoreiz uz kādu kūrortpilsētu  ar domu, ja galīgi negribēsies kontaktu ar vietējiem vai nebūs ko darīt, tad jau kūrortviesnīcā viss būs uz vietas. Galvenais siltums un jūra! Domāts, darīts. Hurgada vai Šarm el Šeiha? Pameklējot internetā, ieklausoties draugu atziņās par vēstures liecībām, dabas brīnumiem, vēja virzieniem utt., izvēle krita uz..., kā raksta mazliet dārgāko Šarm el Šeihu (turpmāk tekstā “Šarma”). Ziema Ēģiptes kūrortos ir kā Latvijas vasaras labākās dienas. Bet jāatceras, ka janvāra pēdējā un februāra pirmā nedēļa ir tās nedaudzās dienas, kad dienas temperatūra pazeminās līdz +18-19 C. Vakaros +12 -+14 C. Ja vēl vējš iegriežas, tad pavisam drēgni. Braucot vasarā tur esot karsti, nezinu. Bet vasarā arī Eiropa ir izcila ar savu daudzveidību, saprotamību un sajūtām, kuras paliek atmiņā.

Kā izvēlēties kūrortviesnīcu? Ja dzīvošana paredzēta pie jūras, tad vajadzētu izvēlēties tās kūrortviesnīcas (turpmāk tekstā “kūrorts”), kuras atrodas pie vēju pasargātiem līčiem. Protams, ka vējš ir negants, tas vienmēr atradīs, kur iepūst, bet  labāk, lai iepūš nedaudz, nevis katru dienu! Ja plānota atpūta kūrortā, tad tas var atrasties tālāk no jūras  400- 800 metru attālumā, jo atpūtai visu nepieciešamo var atrast kūrortviesnīcā un izejot no tās kūsā dzīve – veikali, kafejnīcas, bāri, suvenīri.

Lidojot uz Šarm el Šeihu nav jākārto vīza, ja nav plānots izbraukt uz Kairu vai līča otru pusi, kā tas būtu Hurgadā, bet jāaizpilda reģistrācijas karte, kuru iedod lidostā. Padoms- ņemiet līdzi pildspalvu vai labāk divas un turiet tās rokas somā. Aizpildīt kartiņu var ikviens pats, nevajag uzķerties uz it kā oficiāliem cilvēkiem, kuri par 5 eiro piedāvā to izdarīt. Robežsardzes dienests, kas pārbauda dokumentus ir laipns un izpalīdzīgs.

Šarm el Šeihas pirmais iespaids - lielas, plašas avēnijas, mūsdienīgs liels piejūras kūrortpilsēta. Tajā pastāvīgi dzīvo ap 70 000 iedzīvotāju un ir ap 400 dažāda līmeņa kūrortviesnīcas. Šarmas tēls tiek veidots ne tikai kā prestižs, augsta līmeņa atpūtas kūrorts, bet, kā miera pilsēta, starptautisko konferenču un politisko pasākumu pilsēta. Daudzās pilsētas vietās var redzēt Miera simbolu. Kā Miera pilsēta tā ierakstīta arī UNESCO kultūrvēsturiska mantojuma sarakstā. Tā atrodas Sinajas pussalas dienvidu daļā un vietas vēsturiski ir zināmas kā galvenais tirdzniecības ceļš starp Ēģipti un Palestīnu daudzu gadsimtu garumā. Šīs vietas ir saistītas ar Bībelē aprakstītajiem  notikumiem - izraēliešu pārvietošanās caur Sinaju, Sinaja kalns ir slavens arī kā bauslības Mozum došanas vieta un “degošai krūms” apskatāms arī mūsdienās.

Pilnīgi negaidīti, lai gan reti, kas notiek nejauši uz šīs pasaules, liktenis mūs saveda kopā ar latvieti, kura laimīga un apgarota satikusi savu Alladinu, un kārto savu turpmāko dzīvi tā, lai pavadītu atlikušo dzīvi mūžīgā vasarā. Katra paša izvēle, un šī noteikti nav tā sliktākā. No sākuma padomāju par ēģiptieti, tiešām ar ēģiptieti... Bet gandrīz katru dienu pavadot kopā ar šo pāri,  un viņu izrādīto uzmanību man un manam dēlam aizvien biežāk mūsu sarunās parādījās vārds Habibi. Starp citu tas ir attiecināms uz jebko mīļu, draudzīgu, pozitīvu, ne tikai sievietēm.

Pirmā vakara pastaiga ārpus viesnīcas kompleksa. Ar neuzticību uz garāmgājējiem, melnīgsnējie tīņi, kuri ar baltu aci noskatās uz "auslanderiem", rada tādu nedrošības sajūtu. Nezinu kā citur Ēgiptē, bet te gandrīz neviens taksometrs nepabrauks Jums garām neuzpīkstinot. Mums tas nav ierasts, bet nevajag to uztvert personīgi.  Tie negaida stāvvietās, reizēm pie viesnīcām, bet visu laiku, riņķo un riņķo, jo kā teica vietējais degviela šeit maksā 4 litri ap 1 euro. To viņi netaupa, bet, automašīnu priekšējās gaismas lampas pat krēslā un vakara tumsā reti kad ir ieslēgtas vai ir ieslēgtas, bet nespīd. Proti, autoparks ir stipri novecojis. Pirms sēžaties taksometrā vienojieties par samaksu. Labāk pajautāt viesnīcā cik apmēram varētu maksāt brauciens, un, vismaz mūsu viesnīcā pasūtot taksometru, cenas bija lētākas nekā ķerot uz ielas un tirgojoties, prāts mierīgs. Citādi no Kairas atbraucis onkulis tev visu ceļu čakarēs smadzenes par jebko un par visu. Varbūt, ka ir kāds burvju vārds ar ko apklusināt šādus cilvēkus, bet aizmirsu pajautāt.

Šarmas centrs Hadaba un Vecais tirgus (Old Market), turpat Al Sahaba Mošeja rada to autentisko ēģiptiešu dzīves atmosfēru – smaržas, kņada, putekļi. Austrumu kokteilis pilnā spektrā. Plānos bija nopirkt kvadraciklu braucienam nepieciešamās galvas segas arfatkas jeb kefije. Tā ir tradicionāla arābu galvas sega, kuru var izmantot arī kā šalli. Bieži, īpaši krieviski runājošās valstīs vai sadraudzības valstīs, tiek izmantots nosaukums arī arafatka. Tas cēlies no palestīniešu līdera Yassera Arafata vārda, kura tēla neatņemama sastāvdaļa bija šāda galvassega.  Tādas vienkāršas klasiskas kokvilnas galvas segas melnā vai sarkanā krāsā maksā 1 eiro, kaut kas gaumīgāks 2 eiro. Izbraucot tuksnesī tās tiešām noder. Noteikti, ka veikalā jāiepērk alus, sulas, ūdens dzeršanai. Neliela atkāpe par dzērieniem. Krāna ūdeni nedrīkst dzert, arī mazgājot augļus tos jāpārmazgā ar pudeles ūdeni. Mūsu viesnīcā katru dienu bija atstātas divas pilnas lielās ūdens pudeles, mēs gan neizdzertās pudeles slēpām skapī, lai veidojas rezerve. Noderēja. Tikām brīdināti par dzērieniem, ko var dabūt viesnīcas bāros. Neņemt kokteiļus ar ledu, jo tas var būt gatavots no krāna ūdens, bet tīri praktiski, kad organisms ir pārkarsis auksts dzēriens ātri izraisa kakla sāpes. Ēšanas reizēs dzērām tēju, kafiju vai Sprite bez ledus. Viss bija labi.

 

Par telefona sakariem. Ar internetu bija grūti. Publiskajā telpā ārpus viesnīcas nebija pieejams, viesnīcā tikai lobijā. Nav jau tā, ka nevar atļauties starptautisko pieslēgumu caur mobilajiem datiem, bet aizdomājos, ka brīvdienas ir brīvdienas un nav visu laiku jāstiepjas pēc telefona. Izveidojās rituāls, kamēr dēls guļ, no rīta aizslīdēt līdz viesnīcas lobijam, pārbaudīt epastu, ievietot kādu attēlu sociālajos medijos, paskatīties ko citi dara un kur aizbraukuši....Tomēr doties ārpus viesnīcas bez sakariem nav ieteicams. Tāpēc izmantoju TELE 2 pieslēgumu par apmēra 10 eiro apjoma ar ko arī pietika.

Otrās dienas vakarā plānots izbrauciens ar  kvadricikliem pa tuksnesi. Interesanti, viss labi noorganizēts, bet jābūt gataviem, ka pavadonis visu ceļu to vien darīs kā pūderēs smadzenes :" I will give You nice ride and You will give good money. Tip, I love money...!" 

Pēc kvadricikliem atceļā uz viesnīcu apstāšanās pie Debesu katedrāles. Tā ir Šarmas jaunākā un lielākā koptu baznīca. 2010. gadā tā tika atzīta par vienu no 10 pasaules skaistākajām baznīcām, un tajā ir iespaidīgas freskas un reliģiski sienas gleznojumi ar Bībeles ainām. Netālu atrodas arī El Mustafa mošeja ar dvīņu minaretiem. Ievērojot noteikumus mošejas ir apmeklējamas.

Makšķerēt Sharm el Sheihā oficiāli jūrā nedrīkst, izņemot vietējos pašu vajadzībām. Bet, tā kā mums bija “Alladin’s discount card”, ka es viņu iesaucu, habibi, kurš bija sagatavojis visu makšķerēšanai jūrā nepieciešamo. Eksperimentējām ar ēsmu, ar dziļumiem līdz pat 40 metriem. Noķērām ežzivi un atlaidām, to nevajag aiztikt, ļoti skaista, bet indīga, tāpat čigānietes, ko viņi sauc “tsigan”, zilas , labs izmērs, ēdamas, bet nevajag pieskarties spurām. Ja iedursies, tad uz stundu, divām loceklis paliek paralizēts un stipras sāpes. No tā nemirst, bet nepatīkami. Un liela sarkana zivs. Nu neatceros , kā to sauc, pieķērās un papeldēja zem rifa.  Tā kā viļņi nebija lieli, pieteicos iepeldēt un pavilkt nost no rifa citā virzienā...izdevās, bet vienā brīdī sapratu, ka zemūdens straume mani attālina no piestātnes no kuras makšķerējām....tikai bez panikas! Ieelpa, izelpa, “zaķīt” saņemies un viss beidzās labi. Tā bija lieliska diena. Sarkanās jūras indīgās zivis un citi dzīvnieki apskatāmi. 

Ekskursiju uz Sv. Katrīnas klosteri gaidīju īpaši, jo vienu no manām meitām sauc Katrīna, un tā jau ir tradīcija ceļojot apmeklēt vietas, kas saistās ar Katrīnu. Šī ir arī enerģētiski spēcīga, reliģiska vieta, jo klosteris tika  celts IV gs. tajā hipotētiskajā vietā, kur Jahve no Degošā Ērkšķu krūma uzrunājis Mozu. Iesākumā tika uzsliets zvanu tornis. Turpmākajos gados to paplašināja un V gs. tas pārvērtās par visai nozīmīgu klosteri zem Aleksandrijas koptu baznīcas patronāžas. Kopti ir etnoreliģiska grupa Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos. Tie ir pēcteči kristītajiem Senās Ēģiptes iedzīvotājiem. Lielākā daļa no koptiem ir pievērsušies koptu pareizticīgajai baznīcai. VI gs. Romas imperators Justiniāns ap klosteri uzslēja masīvu sienu, kas aizsargāja pret beduīnu cilšu uzbrukumiem. Galu galā XI gadsimtā viss klostera komplekss tika veltīts Sv. Katrīnai un tas darbojas līdz mūsdienām. 

Viena no Bībeles liecībām ir saistīta ar degošo Ērkšķu krūmu, kas atrodas klostera pagalmā. Kādu dienu, ganot aitas pie Sīnāja kalna, Mozus ieraudzīja kaut ko neparastu: ērkšķu krūms dega, bet nesadega! Kad Mozus gāja aplūkot to tuvāk, viņš no ērkšķu krūma izdzirdēja balsi: ”Mozu! Nenāc klāt! Novelc sandales, jo tu stāvi uz svētas zemes!” Tas bija Jehova, kurš runāja ar eņģeļa starpniecību. Mozus izbijās un aizsedza seju. Balss sacīja: ”Es esmu redzējis izraēliešu ciešanas. Es tos izglābšu no ēģiptiešiem un aizvedīšu uz labu zemi. Tev būs jāizved mana tauta no Ēģiptes.” Kā tu domā, vai Mozus bija pārsteigts? Mozus vaicāja: ”Ko lai es saku, kad ļaudis man jautās, kas mani ir sūtījis?” Dievs atbildēja: ”Saki tiem, ka tevi ir sūtījis Jehova, Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs.” Tad Mozus jautāja: ”Bet ja nu viņi mani neklausīs?” Jehova ļāva Mozum pārliecināties, ka tam palīdzēs. Viņš lika Mozum nomest zemē nūju. Mozus to izdarīja, un nūja pārvērtās par čūsku. Kad Mozus sagrāba čūsku aiz astes, tā atkal kļuva par nūju. Jehova sacīja: ”Izdarot šo brīnumu, tu pierādīsi, ka es esmu tevi sūtījis.”

Aiz klostera un tālāk kalnos atrodas Mozus kalns, kurā pēc nostāstiem  Jehova sacīja Mozum: ”Uzkāp pie manis kalnā! Es uzrakstīšu likumus uz akmens plāksnēm un iedošu tās tev.” Mozus uzkāpa kalnā un palika tur 40 dienas un naktis. Kamēr viņš tur bija, Jehova uzrakstīja desmit likumus jeb baušļus uz divām akmens plāksnēm un iedeva tās Mozum. No Šarmas tiek piedāvātas ekskursijas gan atsevišķi uz klosteri, gan apvienojot klosteri un uzkāpšanu Mozus kalnā. Jārēķinās, ka otrs variants ir fiziski grūts un ilgs.

Dahaba ir kūrorts, kuru mūsu tūristi pagaidām ir maz iepazinuši. Tas it kā apvieno vairākas apdzīvotās vietas Sīnāja pussalas austrumos – Arābijas līča krastā, 90 km attālumā no Šarm eš Šeihas un 150 km attālumā no Eilatas. Tā ir zemūdens niršanas un vējdēļa cienītāju paradīze. Šeit piedāvā arī neaizmirstamus ceļojumus pa civilizācijas neskartajiem Sīnāja pussalas smiltājiem un kalnienēm. Dahaba stiepjas vairākus kilometrus gar pašu jūras krastu, kur mājīgi iekārtojušies daudzi veikaliņi un beduīnu bodītes. Vārds Dahab arābu valodā nozīmē zelts, kura klātbūtne ir tuksneša smiltīs un notiek zelta ieguve.  Nosaukums var būt arī atsauce uz smilšu krāsu uz dienvidiem no pašas pilsētas. Daži vietējie iedzīvotāji šo nosaukumu piedēvē debesu krāsai tūlīt pēc saulrieta. Tomēr beduīniem ir cita versija. Kad beduīni ieradās šajā vietā, viņi to sauca par "Waqaat Thahaab" (وقت ذهب), kas burtiski tulko kā "Laiks iet". Šis nosaukums cēlies no tā, ka tur var viegli zaudēt laika izjūtu, jo dienas sāk skriet kopā. Pēc tam nosaukums tika saīsināts uz "Thahaab" (ذهب), bet ceļotāji, kas domāja, ka viņi saka Dahab, to pārprata. Dahabā nolemām papusdienot tipiska piejūras restorānā pie mūsu pavadoņa draugiem – restorānā “Alladins”. Tur mūs sagaidīja, kā senus draugus un ieteica nogaršot jūras velšu krēmzupu. Izcila, nu un starteris tradicionāla ēģiptiešu balonmaize ar mērcītēm un tēju. Starp mums meitenēm runājot, uz četriem cilvēkiem tas izmaksāja ap 20 eiro. Lieliski!

Dienā pēc klostera vizītes bija ieplānots doties piknikā. Mūsu labais Aladins visu sagatavojis aizveda mūs uz netālu esošo Nabq nacionālo parku.  Pie ieejas dokumentu pārbaude un tiek paņemtas pases un samaksāta neliela oficiāla nodeva. Dodamies dziļāk parkā gar jūras krastu pa smilšainu ceļu, barhāni, palmas un kamieļi. Te pēkšņi neapdzīvota beduīnu apmetne pie kuras apstājāmies. Jāsaka, ka antropogēnā ietekme ir vērojama visur. Polietilēna maisiņi, plastmasas kannas un pudeles, riepas.... Pie apmetnes ieraugu daudz, daudz tridaknu un citu jūras gliemežu apdauzītas čaulas. Izrādās, ka gliemeži ir šeit dzīvojošo beduīnu iecienīts pārtikas avots.

Tiek atrasta vieta piknikam, uzstādīts mangals un ieslēgta ēģiptiešu mūzika, kas šeit esot atļauts un patiesība rada tādu īpašu atmosfēru. Dodos iepazīt vietējo faunu un floru. No putniem nav nekas īpašs, bet paisumā atstātie gliemežvāki, jūras zvaigznes, vēži vientuļnieki un kamieļi mani iepriecina. Aizrāvies ar fotografēšanu, nepamanu, ka man pietuvojies cilvēks tradicionālajā beduīnu apģērbā. Jauns zēns, uzsmaidu, sasveicināmies, un pamazām vārdu pa vārdam uzsākam sarunu. Kādas minūtes 30 par kamieļiem, beduīniem, viņu pašu. Es aizmirsu kā šo zēnu sauca, bet zinu, ka viņš noteikti ir mainījis manu priekšstatu par šīm ceļojošām nomadu ciltīm.

Par tirdzniecību. Nu grūti ir noorientēties viņu mārciņās, dolāros un eiro. Laikam jau eiropietim nevajag īpaši uztraukties par to, ka nav līdzi dolāri. Bet cenu starpība norēķinoties vietējā naudā vai eiro ir nozīmīga. Kaulēšanās, sekošana izdotajam naudas atlikumam, neielaisties darījumos ar nominālu maiņām utt., prasa uzmanību. Ir nedaudzas vietas, kur preču cenas ir dolāros vai eiro un tās ir fiksētas. Tas, protams, atvieglo dzīvi! Ir vietas, kur dolārs ir līdzvērtīgs eiro, bet ir vietas, kur saka, ka eiro spēcīgāks, un dolāri jāmaksā vairāk. Mazo naudas zīmju esamība ir nepieciešamība, jo daudzviet atlikumu neizdod! Nu, tad jātirgojas. Bet ir tāds tirdzniecības centrs, es gribētu teikt ir milzīgs – GeorgeClooney. Tur fiksētas cenas un visdažādāko suvenīru piedāvājums milzīgs. Ā, nebija žāvēti mango, tos meklēju pēc īpaša pasūtījuma no Talsiem. Bet pārējais no tā, kas man bija pieprasīts no Latvijas, te bija -  Eva kosmētika, lieliskas dateles, zobu pastas un zobu pulveri, tējas vietējās melnā, zaļā, karkade, garšvielas, lai neapvainojas skarabejs, bet to sūdvaboli arī par 1 eiro var nopirkt un, protams, dažādu krāsu un lielumu kamielīšu rotaļlietas un citus Ēģiptes simbolus. 

Ņemot vērā, ka dēlam šis brauciens bija motivācijas ceļojums, tad padomāju,  ka būtu jauki viņam noorganizēt kaut ko tādu, kas nav pieejams Latvijā. Sharmā ir divi delfināriji, tas jāņem vērā. Viens Hadabā, otrs Nabq Šarmas viens no rajoniem. Uz to arī devāmies. Uzreiz teikšu, ka Klaipēdas delfinārija šovs ir jaudīgāks un interesantāks! Pat par to, kas redzēts Maljorkā. Bet pelde kopā ar delfīniem ir motivējoša. Cik noprotu, tās sajūtas ir īpašas. Izdevās.

 

Nu jau bija pienācis laiks kaut kur iestiprināties, un mūsu draugi aizveda uz ēgiptiešiem tradicionālu ēstuvi, kas saucas "Koshary". Gan ēdiens, gan vieta saucas līdzīgi, nu nav īsti manā gaumē, bet esot veselīgs. Dzērienus pat uz vietas tur neredzēju, mums bija līdzi savs vieglais alus. Esot tipisks beduīnu ēdiens, kur salikts kopā viss veģetārais, kas pa rokai – makaroni, rīsi, zirņi, dārzeņi un tas pārliets ar tomātu mērci un arī asumiņam kaut kas. Ēģiptiešu ēdieni ir interesanti un savdabīgi. Pamēģiniet. 

 

Ir tūristi, kuri aizbraucot uz kūrortviesnīcu visu nedēļu pavada neizejot no tās. Tas nenozīmē, ka jācepinās pie jūras un visu laiku jāēd, jo visu iekļaujoša t.s. all inclusive ēdināšana ir iekļauta ceļojuma cenā, un aktivitātes tiešām tiek piedāvātas dažādas. Jautājums ir par pasākumu kvalitāti un vakara kultūras programmas bija, bet neuzrunāja. Priekšpēdējā diena mums bija paredzēta sporta aktivitātēm mūsu viesnīcas kompleksā. Galda teniss, šautriņas, ūdenspolo un pēcpusdienas pludmales volejbols bija labi, bet mazliet man par daudz. Nu jau šo rakstot, viss ir atkal atgājis, muskuļi nesāp, vien ik pa brīdim sasistais celis tiek apkopts. Tempus fugit, bet zinu, ka es tur vēl atgriezīšos – gribas vēlreiz redzēt Sarkanās jūras zemūdens pasauli, izstaigāt kanjonus, ko nepaspējām, apmeklēt kādu mošeju, aizbraukt uz otru nacionālo parku un kopā ar habibi Alladinu nesteidzīgi, kā jau austrumos pieņemts ievilkt šišas dūmu...Skumstu!