Austrumvidzemes muižas vienā dienā

                                            

Kādā ne visi saulainā ziemas dienā gribēju turpināt iepazīšanos ar Vidzemes muižām. Ziemeļvidzemes muižas pa lielam jau izbraukātas, bet šoreiz ceļš veda uz Vidzemes austrumiem – Gulbenes pusi. Maršruts ir sastādīts, visas aprakstītās muižas gan nav paša skatītas, bet tās iekļaujas maršrutā un tajās ir ko redzēt. Muižas ir interesantas ne tikai tiem, kas par tām interesējas. Muižas ir vietas, kas nodarbināja amatniekus un celtniekus, tajās attīstījās lopkopība un dārzkopība, tika veidoti parki un ainavas. Tās bija bagātas dažādām kultūras un mākslas, tajā skaitā gastronomijas izpausmēm.  Bez muižām pa ceļam ir arī interesanti dabas objekti kā Raunas Staburags vai pastaigu takas, kā arī pilskalni un sakrālie objekti. Jāieplāno laiks pusdienām vai līdzpaņemtam piknikam. Ja ir plānots kāda no muižām iet iekšā, tad labāk iepriekš to noorganizēt.  Apraksti nepretendē uz vēsturisko patiesību. Tie ir ņemti no dažādiem interneta avotiem. Autora fotogrāfijas. Maršruts:Brantu muiža – Palsmanes muiža – Lizuma muiža- Tirzas muiža – Krapas muiža- Vecgulbenes muiža – Jaungulbenes muiža – Dzelzavas muiža -  Cesvaines muiža – Grašu muiža – Druvienas muiža – Gatartas muiža – Dzērbenes muiža – Nēķena muiža.

Brantu muižas ēka celta 19.gadsimtā.  Īpašnieki bijuši vairāki, bet pēdējie no 1851. gada – fon Precmanu dzimta, kuri neesot bijuši cienīti zemnieku vidū. Teika stāsta, ka kungs vienmēr mēdzis noklausīties, ko strādnieki runā un kā strādā. Viņš paslēpies rijas augšā, lai visu redzētu un noklausītos. Bet viņu pieķēra divi strādnieki, kuri kungu nogāzuši lejā, visi kūlēji ar spriguļiem metušies šim virsū un situši, kamēr viņš pusdzīvs izmeties laukā un drīz vien nomiris. Ārsts Jānis Zālītis, dzimis brantēnietis, atradis pamesto un izpostīto kunga kapu, paņēmis izpētei galvaskausu un mugurkaula augšējos skriemeļus. Tie patiešām bijuši deformēti, sašķiebti uz labo pusi. 1926. gadā muižas ēkā ierīkota skola, 2009. gadā to slēdza (jo pagastā bija palikuši tikai 30 bērni). Turpmākos 10 gadus celtne stāvēja pamesta. 2018. gadā TV raidījumu “Īstās latvju saimnieces” un “Kūku kari” dalībniece un uzņēmēja Ilze Briede pārdevusi savu labi iekopto saimniecību “Donas” un iegādājusies Brantu muižu, kur veido Saimnieču skolu, kur celt gaismā latviskās tradīcijas. Tāpat šeit saimnieko pirts meistars un Pirts skolas vadītājs Nauris Zutis, līdz ar to šeit tagad atrodas arī Pirts skola. Viņa saka “Īstai latvju saimniecei jāmāk ēst gatavot, tamborēt, knipelēt, diplomātei būt lielai, smuku galdu uzklāt, un vēl smaidīt.” Muižā tiek piedāvātas dažādas meistardarbnīcas: maizes cepšanas darbnīca; cepumu un kūku meistarklase, piparkūku darbnīca, smaržu rituāls, pirtsslotu un skrubīšu darbnīca. Iepriekšēja pieteikšanās pa tālruņiem +371 26 425 426 (Ilze Briede), +371 26 335 578 (Nauris Zutis) vai info@pirtsskola.lv.

1870. sākta un 1880. gadā pabeigta Palsmanes muižas celtniecība. Kungu māja celta eklektisma stila neorenesanses formā, kas bija raksturīga 19. gadsimta otrās puses muižu kungu namu arhitektūrā. Tai ir vienkāršs un atturīgs fasādes rotājums, centrā novietots tornītis. Ēkas arhitekts nav zināms, domājams, ka tas ir arhitekta Rūdolfa Heinriha Cirkvica (1857.—1926.) darbs. Viņš ir arī vairāku Rīgas īres namu autors, kā arī projektējis Igates un Bīriņu pilis. Līdz 1920. gadam Palsmanes muižā dzīvoja Paulīna fon Bēra (1847. -1877.), dzimusi Kalena. Viņa Palsmanē dzīvoja no 20 gadu vecuma. 1881. gadā Paulīna apprecējās ar Rūdolfu fon Bēru, kurš bija 11 gadus jaunāks. Abu muižnieku laikā Palsmanē uzcēla daudzas mājas, vienā no tām tagad atrodas pagastmāja, citā Palsmanes kultūras nams. Pēdējie muižas īpašnieki fon Bēru ģimene. Ar to saistās stāsts, kuru pierakstījis pēdējā barona strādnieka Pētera Nika mazdēls Andris Dīcmanis. Tas noticis ap 1915. gadu, kad Palsmanes barons Bērs aicinājis Pēteri ar ģimeni atpakaļ uz Palsmani – solījis labu algu un vietu, kur dzīvot, jo vectēvs bija labs un fiziski spēcīgs strādnieks. Viņš gan bija vienīgais Palsmanē, kurš atļāvās nebučot baronam roku! Pirmā pasaules kara laikā par brīvdomību un nepaklausību barona vagars Hugo Zamarīters Pēteri nosūdzēja vāciešiem, tie vectēvu abus ar vecāko dēlu aizveda gūstā uz Vāciju. No gūsta gan viņš atgriezās viens – Pēteris juniors Vācijā smagi saslima un nomira. Pēc atgriešanās naidu pret vagaru nav turējis, vien noteicis:”Gan jau Dievs viņu sodīs!” Tā arī noticis, vagars traģiski gājis bojā. Patreiz muižā darbojas Palsmanes internātskola. Apkārt muižas pilij izvietots pils parks.



Vēstures liecības norāda, ka jau pirms poļu laikiem Lizumā muiža (Lysohn ) bijusi, tā piederēja vācbaltiešu dzimtai – Tīzenhauzeniem. 1629.gadā kā muižas īpašnieks minēts Antoniuss Morrie, bet 1657.gadā – Meijers. No 1781.gada muiža nonāca barona Matveja fon Malama īpašumā, līdz beidzot 1836.gadā par īpašnieku kļuva fon Volfu dzimta. Muižas greznākā celtne neapšaubāmi ir Tjūdora neogotikas veidolu pils. Volfu dzimtas materiālos kā Lizuma muižas kungu mājas pārbūvētājs minēts Otto Gotlībs fon Volfs (1819. – 1884.), kas liek domāt, ka pārbūve notikusi 19.gs.50-tajos gados. Pārbūves projekta autors (nezināms arhitekts ) kopējo fasādes kompozīciju veidojis sekojot tolaik klasiskiem Tjūdora neogotikas stila paraugiem.   Iekštelpās koka apdares darbus veikuši tā laika vietējie amatnieki. 1936./37.gadā pilī iekārtota skola, kas šeit atrodas arī tagad. Skolā ierīkots arī vietējais muzejs. Ap pili saglabājies neliels ainavu stila parks ar vairākiem dīķiem. Tuvākajā apkārtnē – vairākas muižas apbūves ēkas: stallis (šobrīd sporta zāle), klēts (šobrīd kultūras nams), kalpu mājas, spirta brūzis u.c.




Tirzas viduslaiku pilsmuiža (latīņu: curia Tirsen, vācu: Hof und Gut Tyrsenn) bija Rīgas arhibīskapijas vasaļu Tīzenhauzenu 15. gadsimtā būvēta pilsmuiža Tirzas upes kreisajā krastā. Livonijas kara laikā 1559. gada janvārī pie pilsmuižas notika Tirzas kauja, kurā Rīgas arhibīskapa vasaļu karaspēks cieta sakāvi. Uz vecās pils pamatiem iespējams 18.gadsimtā uzcelts Tirzas muižas kungu nams, kas mūsdienās pamests. Apkārtnē atrodas arī vairākas saimniecības ēkas - stallis ar kučiera dzīvokli, klēts, kūtis u.c. Pie luterāņu baznīcas kalnā atrodas baronu Cēmeru kapenes, kuras atjaunotas pateicoties projektam "Sakrālā tūrisma infrastruktūras attīstība".




Pa ceļam Galgauska, kur ceļotāji parasti iegriežas pamestajā Svētā Jāņa Kristītāja pareizticīgo baznīcā, bet interesanti ir arī Galgauskā baronu Mengdenu dzimtas kapi, kas atrodas mežā - līdzās pareizticīgo baznīcai. Tā ir pamesta kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Uz kapakmeņiem lasāms, ka divi baroni nodzīvojuši 61 un 47 gadus, bet divas baroneses - katra tikai 18 gadus.

Krapas muižas (Daukstu pagasts) nosaukums cēlies no muižas īpašnieku Kropfenu uzvārda, taču vēlāk tās īpašnieki vairākkārt mainījušies. 1592. gadā muiža piešķirta mūža valdījumā Košezkim. Kā pēdējais īpašnieks minēts majors Hertzbergs. Muižas apbūves veidošanās pagaidām vēl maz izpētīta, taču ēkas, izņemot kungu māju, ir gandrīz pilnībā saglabājušās, celtas 19.gs. beigās no sarkanajiem ķieģeļiem - pārvaldnieka māja, kūtis, klētis un citas saimniecības ēkas. Muižas teritorijā ir 4.92 ha liels parks, kas gan ir ļoti aizaudzis. Parkā aug daudz lazdu un krūmu rožu, kā arī kļavas, melnalkšņi, oši, egles, ozoli, liepas un gobas. Krapas muižai veltīta tautas dziesma: 

"Krapas muiža lustes muiža

Pašâ kalna galiņâ;

Lēdmaņ' muiža moku muiža

Zaļajôs bērziņôs."



Vecgulbenes muižas vēsture ir sena un daudzšķautņaina. Atkarībā no teritorijas politiski -administratīvās piederības tajā mainījušies īpašnieki. Muižai ir bijuši raženāki laiki, tāpat kā bada laiki.  1763.gadā Krievijas valdniece Katrīna II muižu uzdāvināja grāfam Ernstam Miniham, bet 1789.gadā kā muižas saimnieks tiek minēts slepenpadomnieks Otto Hermanis fon Fītinghofs, kurš Vecgulbeni nopirka no Miniha dēliem par 80 000 zelta rubļu. 1797.gadā pirmo reizi sakarā ar Vecgulbenes muižu tika minēta vācbaltu muižnieku Volfu dzimta. Pēc tam, kad Gulbenes muiža nonāca grāfa Miniha īpašumā, no tās tika atdalīta ievērojama teritorija, kas tika izveidota par patstāvīgu muižu. Jaunā muiža tika nosaukta par Jaungulbeni Neu-Schwanenburg), bet atlikusī muižas daļa - par Vecgulbeni (Alt-Schwanenburg). Ar Vecgulbenes muižas nonākšanu Volfu dzimtas rokās noteikti jāsaista muižas uzplaukums. Par pilntiesīgiem un vienīgiem Vecgulbenes muižas īpašniekiem Volfi kļuva 1802.gadā. Pirms vai pēc ceļojuma kopā ar bērniem variet atkārtot apmeklētās vietas pāršķirstot krāsojamo grāmatu






Baltā pils savulaik bijusi viena no krāšņākajām historisma stila celtnēm Baltijā. Baltā pils sākotnējā veidolā uzcelta 18.gadsimta 40-tajos gados, nākamajā gadsimtā ēkas arhitektūra tika papildināta, par ko gādāja vācu barons Heinrihs Johans Gotlībs fon Volfs (1756.—1817.). Baltā pils glabā sevī piepildītu sapni par cilvēka iespēju lidot (cepelīnu (dirižabļu) ražošanas izveidotājs, vācu ģenerālis Ferdinands fon Cepelīns (1838. -1917.) 19.gadsimta otrajā pusē apprecēja Izabellu Konstanci Elizabeti Klementīni fon Volfu (1846. - 1922.) no Vecgulbenes). Ar baroneses Izabellas gādību tika atklāta meiteņu rokdarbu skola, kura tā arī tika saukta par Izabellas skolu. Sākot ar 20.gadsimtu, Baltajai pilij ir klājies dramatiski. Ir nācies pārciest divus ugunsgrēkus – 1905. un 2018.gadā. Šobrīd ēka ir ļoti sliktā stāvoklī. Īpaši neparasts šķiet fakts, ka Vecgulbenes Baltās pils priekšā atradās skulptūra ar veltījuma uzrakstu Vācijas apvienotājam "dzelzs kancleram" Otto fon Bismarkam (1815.-1898.). Tā kā veltījuma uzrakstā minēta Bismarka astoņdesmitgade, varam pieņemt, ka piemineklis uzstādīts ap 1895.gadu, kad tika svinēta Bismarka jubileja. Kāds sakars Vācijas kancleram ar Vecgulbeni? Nostāsts ir tāds, ka barons Heinrihs jaunībā studējis Vācijā un viens no viņa studiju biedriem bijis nākamais kanclers Otto fon Bismarks. Lai vai kā, mums būtu jāatceras, ka Baltijas muižnieki uzturēja ļoti ciešus sakarus ar Vāciju, tur studēja, ārstējās, veidoja kultūras sakarus. Vairāk par situāciju ar pili varam lasīt vietējā laikrakstā “Dzirkstele”.

      




Sarkano pili barons Heinrihs Johans Gotlībs fon Volfs (1843.—1897.) 19.gadsimta 2.pusē cēlis savai mīļotajai sievai Kalkūnes muižas īpašnieka meitai Marijai (Marisai) fon Etingenai ar kuru salaulājās 1875. gada 18. septembrī. Par jaunā pāra romantiskajām attiecībām varam uzzināt no Henriha māsas Izabellas (ģimenē sauktas Bellas) dienasgrāmatas pierakstiem. Pasteidzoties notikumiem priekšā jāpiemin, ka Marisa saslimst ar tuberkolozi un mirst 1883. gadā Romā 26 gadu vecumā. Pārim laulībā bērnu nav. Heinrihs skumst pēc mīļotās sievas un atlikušo mūža daļu nodzīvo viens.  Pils celta koša no sarkaniem ķieģeļiem, tādēļ radies ēkas nosaukums. Tāpat kā Baltā pils šī nodedzināta 1905.gadā, pēc tam atjaunota vienkāršotā veidolā. Sarkanajā pilī no 1920-tajiem gadiem līdz 2004.gadam darbojās pamatskola. Tuvākajā apkārtnē – muižas saimniecības un dzīvojamās ēkas – kalpu māja, manēža, siernīca, oranžērija (tagad Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejs), kūts, klēts, sardzes māja, luterāņu baznīca u.c. Johana Gotlība III fon Volfa (1781-1859) vecākais dēls  Rūdolfs Gotlībs Magnuss (1809.-1847.) Vecgulbenes muižas  vadīšanu no tēva pārņem 1838.gadā. Jaunais muižas saimnieks ir izglītots un iznesīgs. Nav izskatījies pēc Volfiem, bet līdzinājies savai mātei, blonds ar zilām acīm.  Labs dejotājs. Tēva aizraušanās bijuši  zirgi, tāpēc Vecgulbenes muižā viņš uzbūvējis  lielisku manēžu  (tagad kafejnīca un viesnīca Vecgulbenes muiža). Iespējams, jaunības ceļojumu iespaidā Rūdolfu Gotlību Magnusus saistījuši austrumi. Dažreiz ģērbies kā musulmanis,  apjozies ar turku zobenu, lēcis zirgā,  izkliedzot “Allah!” Pils dīvānus licis pārveidot pēc turku parauga. Laikam jau barons ļoti mīlējis savu sievu, jo Baltās pils priekšā kadreiz izrakts dīķis “M” burta formā. 2020.gada vasarā pie Sarkanās pils atklāta Amora skulptūra, kas pēc vēsturiskas fotogrāfijas tapusi vēsturiskajā vietā. Skulptūru grupas centrā ir Amors, Mīlas dievietes Venēras dēls, mīlestības simbols. Runā, ka tā ir bijusi barona dāvana savai skaistajai sievai Marisai dzimšanas dienā.


Jaungulbenes (Neu-Schwanenburg) pirmo muižu sāka celt Otto Vilhelms Leopolds fon Tranzē (1806.-1879.) apmēram ap 1850. gadu, un tolaik tā bija apmēram puse no tagadējās pils. Tā sākotnēji bijusi celta Tjudoru neogotiskajā stilā. 1878. gadā to savā īpašumā ieguva Otto fon Tranzē-Rozeneka jaunākais dēls Pauls fon Tranzē-Rozeneks (1853.-1928.). Tai pašā vai 1879. gadā Pauls licis pilij piebūvēt otru spārnu. Līdz pat mūsdienām torņa fasādē redzams īpašnieku fon Tranzē-Rozeneku ģerbonis. 19. gadsimta otrajā pusē pie pils uzbūvēja plašu saimniecības ēku kompleksu, kurš ir saglabājies līdz pat mūsdienām: tajā ir staļļi, kūtis, pienotava, kalpu veikals, krogs, brūzis, kalēja māja u.c. Pie pils izveidoja 39 hektārus lielu ainavu parku ar romantisma laika pieminekļiem. Līdz mūsdienām saglabājušies Velna vārti ar mākslīgām pilsdrupām (1889).  Pauls fon Tranzē-Rozeneks, kurš bija Rīgas Mākslas biedrības biedrs, Jaungulbenes pilī iekārtoja bagātīgu Vīnes un Minhenes gleznošanas skolas gleznu, kā arī skulptūru, grafikas, mēbeļu u.c. mākslinieciski vērtīgu priekšmetu kolekciju. Ap 1900. gadu pils rietumu galā uzcēla piebūvi smagnējā romāņu stilā, bet ap 1903. gadu pabeidza austrumu spārna piebūvi, likvidējot gotikas elementus. 1904. gadā Pauls fon Tranzē-Rozeneks muižas parkā uzcēla laukakmeņu kapelu savas mirušās sievas Adas piemiņai (tagad Jaungulbenes evaņģēliski luteriskā baznīca). 1907. gadā pils kreisajā spārnā uzcēla torni, pēc Mēdlingera projekta 1914. gadā pārbūvēja pils labo spārnu. Pēc 1905. gada revolūcijas viņš šo kolekciju pakāpeniski pārveda uz sev piederošo namu Aleksandra bulvārī 3a (tagad Brīvības bulvārī 32) Rīgā. 1908. gadā lielu daļu kolekcijas atdāvināja Rīgas Pilsētas muzejam (tagad gleznas atrodas mākslas muzejā "Rīgas birža"). 1927. gadā muižas pilī iekārtoja lauksaimniecības skolu, ko 1990. gados pārcēla uz jaunām ēkām. 2006. gadā Jaungulbenes pagasta pašvaldība pili pārdevusi, tā pēc īpašnieku maiņām pieder Krievijas privātpersonu īpašumā esošai SIA “Jaungulbenes pils”. Par muižu labāk zinās pastāstīt muižnieku fon Tranzē-Rozeneku dzimtas pētniece Daina Ozola vai arī iespējams apmeklēt vietējo muzeju, kas ir iekārtots romantiski vēsturiskā namiņā, un sākotnēji kalpojis, kā poniju stallis, bet vēlāk pārtapis par “vešūzi”. Šajā privātajā muzejā ir aplūkojamas senas fotogrāfijas, kuras liecina par muižas laika dzīvi, kad tajā dzīvoja Pauls fon Tranzē-Rozeneks ar savu ģimeni.



Dzelzavas muiža sākusi veidoties 18.gadsimta vidū, muižas pils celta 1767.gadā baroka stilā. Tā pārbūvēta 18.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā, kad to atjaunoja pēc nodedzināšanas 1905.gada nemieros. Ap muižas kompleksa centrālo laukumu simetriski izvietotas kalpotāju mājas, ko ieskauj 19.gadsimta veidots muižas parks ar vietējo un svešzemju koku un krūmu stādījumiem.



Cesvaines pils būvēšanu uzsāka 1893.gadā, dzīvošanai tā bija gatava 1895.gadā. Kā norādīts 1904.gadā Pēterburgā izdotajā G.V. Baranovska "19.gs.otrās puses arhitektūras enciklopēdijā”, Cesvaines pils un staļļa projektu izstrādājuši vācu arhitekts Hanss Grīzenbahs (Hans Otto Julius Grisebach) un tēlnieks Augusts Georgs Dinklāge (August Georg Dinklage). Cesvaines pils ir eklektisma mākslas paraugs, kurā apvienojas arhitektūra, tēlniecība, metālmāksla un glezniecība. Atsevišķas detaļas un būvelementi saglabājušies līdz mūsdienām vai nu tikuši atjaunoti. Piemēram, pils kreisais spārns bijis paredzēts kungu telpām, tā gals izcelts ar greznu zelmini, ko vainago vilka figūra. Tādejādi izceļot muižas īpašnieka uzvārdu fon Vulfs. Vairāk par pils vēsturi atradīsiet mājas lapā .





Grašu muižas apbūve ap pagalmu veidojusies, sākot ar 18.gs. beigām. Kungu māja celta 1784.gadā. Gravas pusē celta pārvaldnieka māja, bet tālāk stallis ar vāgūzi, kura otrā stāvā dzīvoja kalpi. Aiz staļļa bijusi siltumnīca, no kuras saglabājušās drupas. Pretī pārvaldnieka mājai kalpu māja, bet tālāk kūts. Grašu pils no 1820.g. ir bijusi fon Kālenu ģimenes īpašums. Ozolu aleja aizved arī pie fon Kālenu dzimtas kapiem kur saglabājušās 4 krusta pamatnes ar Bībeles citātiem vācu valodā, bet čuguna krustu ar apbedīto vārdiem vairs nav. Cesvaines novada pašvaldība sadarbībā ar fon Kālenu ģimeni kapos ir uzstādījusi informāciju par šo vietu. Šobrīd kungu majā ierīkota viesnīca un svinību telpas. Pagrabstāvā atpūtas zona ar saunu, džakuzi, biljarda zāli. Distanču slēpju un velosipēdu noma. Informācija pa tālruni +371 29448937.         




Ja laiks ļauj, tad pa ceļam uz Druvienu var nogriezties no ceļa un apmeklēt Vecadulienas muižas kapliču.  

Druvienas muiža – vieta, kur vietējiem iedzīvotājiem ir izdevies saglabāt savu pili. Ar nelielām fondu naudām, organizējot vasaras nometnes, kokles izgatavošanas un citas meistarklases, cepot garšīgu maizi un sienot sieru, adot zeķes un izgatavojot dažādus suvenīrus no koka un citiem materiāliem. Tā ir vieta, kur iegriezties ciemos uz ilgāku laika sprīdi un ievingrināt rokas amatnieku meistarstiķos. Latvijas laukos skolas, kas kādreiz ierīkotas muižu kungu mājās un pilīs tiek aizvērtas. Reizēm ēkas tiek nodotas privatizācijai, bet reizēm vietējie iedzīvotāji, kopienas, biedrības rod iespēju saglabāt savas pilis. Tas nav viegli, bet nav neiespējami. Tāpēc šoreiz tikos ar Druvienas muižā ierīkotā “Latviskās dzīves ziņas centra” pārstāvi un vienu no idejas autorēm Velgu Černoglazovas kundzi. Intervija ir par to kā iesaistīt vietējos iedzīvotājus, kā piesaistīt viesus un kā nepadoties. Skatāmies!

Pēc nostāsta Druvienas (Druwen, Druween) nosaukums cēlies no Tālavas novada valdnieka Tālivalža dēla Druvvalža vārda, kurš valdīja šajā novadā. 1596.gadā Polijas valdība Druvienas novadu piešķīra Robertam Sesvēgenam, kam piederēja arī Cesvaine. Zviedrijas valdība novadu piešķīra kādam Antonijam Morī. Vēlāk tā bija kroņa muiža un piederēja valstij. 1781.gadā Druviena nonāca barona Malamā īpašumā, bet 1836.gadā to ieguva Volfu dzimta. Kungu māja celta pēc 1898.gada, kad muiža piederēja Ādolfam fon Hēnam (Adolph von hehn, 1861-1926). Vairākumam muižas kompleksa ēku raksturīgs sarkanu kārniņu jumts. Viduslaiku noskaņu tai piešķir kvadrātveida tornis. Alejas ap Druvienas muižu stādītas baronu fon Volfu laikā. Savukārt barons Ādolfs fon Hēns pēc profesijas bijis agronoms alejas rūpīgi kopis. Kādreiz Druvienā bijusi vēl viena aleja, kas vedusi no muižas uz krogu un šī aleja esot nocirsta. Ādolfs fon Hēns par šādu rīcību bijis ļoti sašutis un iesūdzējis alejas cirtējus tiesā, barons tiesas prāvu ir arī uzvarējis. Tiesas dokumenti ir saglabājušies līdz mūsdienām. Kāds nostāsts stāsta, ka barona dēlam bijusi nolūkota līgava, bet kādā pils ballē viņa iepatikusies barona dēla draugam un abi iemīlējušies. Dēls izsaucis draugu uz dueli un abi gājuši bojā. Vecais barons nokritis celos, bet meitene esot sajukusi prātā un par viņu nekas vairāk neesot dzirdēts. Bet reizēm viņa skolā parādoties kā spoks – skaista un ar gariem viļņainiem matiem.  Druvienas barons dueļa vietā licis pāršķelt akmeni un iekalt tajā vārdus “Cave canem!” (sargies suņa!) un “Cane”! (suns!). Tie esot vārdi, ar kuriem abi duelētāji viens otru apveltījuši un devušies uz dueli.




Gatartas (no vācu: Gotthardsberg) muižu 18. gadsimta beigās izveidojis Drustu pagasta toreizējais īpašnieks, virsnieks un kambarkungs Nikolajs Kristofs fon Hagemeisters (1747. -1804.). Muižu mantoja viņa dēli, kas to pārdeva artilērijas leitnantam Augustam Ferdinandam fon Hagemeisteram. Nākošais mantinieks - A. F. fon Hagemeistera dēls Voldemārs Hagemeisters bija pēdējais Hagemeisteru dzimtas īpašnieks Gatartā. Pēc viņa nāves muižu nopirka Ādolfs Zīverss. No viņa to 1905. gadā mantoja viņa dēls Viktors fon Zīverss, kura īpašumā tā atradās līdz agrārreformai 1922. gadā, kad muiža tika atsavināta. Ulmaņlaikos Gatartas muiža par nopelniem brīvības cīņās uzdāvināta Jānim Greblem, Lāčplēša Ordeņa kavalierim, kurš tajā nodzīvoja līdz 1941. gadam. Pēc Otrā pasaules kara muižas pilī ierīkoja Gatartas ciema padomi un bibliotēku. Muižas pils celta laikā no 1823. - 1824. gadam klasicisma stilā. Par muižas kompleksa varenību liecina vēl 20 citas ēkas (dažādā stāvoklī)– ļoti iespaidīgs ledus pagrabs, dārznieka un kalēja māja, klēts, magazīna, alus brūzis, Kundziņkrogs, kas atrodas plašākā teritorijā. Daļēji saglabājies 19. gadsimtā veidotais parks. Privātīpašums, kura apmeklējums jāsaskaņo ar īpašniekiem pa tālruni +371 25 484 446 vai e-pasts:gatartasmuiza@gmail.com.

Vai nogriežoties pa citu ceļu -

Dzērbenes (Serbenhof)  muižas kungu māja celta agrākās Dzērbenes viduslaiku pils vietā uz pacēluma, kuru puslokā no rietumiem, ziemeļiem un austrumiem norobežoja divas gravas. 1555. gadā Rīgas arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms (1498.—1563.)savu Dzērbenes pilsmuižu uzdāvināja savam kancleram Kristapam Šturcam. 1556. gadā veco pili postīja Livonijas ordeņa, bet 1577. gadā Krievijas caristes karaspēks. Zviedru Vidzemes laikā no 1625. gada Dzērbenes muiža piederēja zviedru karavadonim Svantem Banneram. Pēc Lielā Ziemeļu kara postījumiem Dzērbenes muižas zemes nokļuva Krievijas impērijas kroņa īpašumā. Ēku kompleksā bija ap 20 ēkām, no kurām neviena nav saglabājusies līdz mūsu dienām, to vietā vēlāk uzceltas citas. 1771. gadā Krievijas ķeizariene Katrīna II muižu atdāvināja ģenerālmajoram Oto Veismanim fon Veisenšteinam (Otto Adolf Weißmann von Weissenstein, 1726.—1773.), kura pēcnācēji muižā saimniekoja līdz 1891. gadam. Viņu laikā uzcelta muižas kungu māja klasicisma stilā, kurai 19. gadsimta beigās piebūvēja iespaidīgu četrstūru neogotikas stila torni. No 1891. līdz 1906. gadam muiža piederēja Laudonu dzimtai. Saka, ka barons Otto fon Laudons patiešām ir bijis ļauns, tāpēc 1905. gada notikumos pili nodedzināja. 1922. gadā zemes reformas rezultātā atraitnei Lilijai Laudonai īpašumu atsavināja. No 1927. gada muižas pilī darbojās lauksaimniecības skola, atjaunošanas darbus pabeidza līdz 1929. gadam. Pēc kārtējā ugunsgrēka 1947. gadā no atjaunošanas 1949. gadā līdz astoņdesmito gadu vidum lauksaimniecības skola darbojās un vēlāk pārgāja padomju saimniecības "Dzērbene" valdījumā, mūsdienās pilī atrodas Vecpiebalgas novada Dzērbenes pārvalde, tautas nams, novadpētniecības ekspozīcija. Jāatzīmē, ka divi muižas sudraba svečturi atrodas Rundāles pilsmuzejā. Dāvanu un suvenīru darbnīcā “Zemenītes sniegā” iespējams iegādāties ar mīlestību gatavotus suvenīrus, kā arī pasūtīt personalizētas dāvanas, pasākumu suvenīrus u.c. skaistas un oriģinālas lietas. Apmeklējumu lūgums iepriekš pieteikt zvanot uz mob.tālruni: +371 27508830, e-pasts: zemenites@zemenitessniega.lv.



Nēķena muižas (Taurene) centrs līdz mūsdienām saglabājis 8 ēku apbūvi. Taurenes nosaukums cēlies no kādreiz šajās vietās dzīvojušajiem govju savvaļas radiniekiem tauriem. Savukārt muižas nosaukums cēlies no kādas Notkenu dzimtas, kuru vietējie pārlatviskojot dēvēja par Nēķeniem.  Šodien kompleksu, kas atrodas Gaujas upes krastos veido jaunā pils, muižas vecā pils, klēts, ledus pagrabs, alus darītavas pagrabs, bijusī zirgu pasta ēka, zirgu stallis un lopu kūts. Muižas jaunā pils, kur tagad atrodas pagasta pārvalde un kultūras nams, tika celta pēc laikmeta un modes prasībām pēc arhitekta Reinholda Georga Šmēlinga (1840-1917) projekta. Kungu māja būvēta 19.gadsimta 80.gados muižas īpašniekam Heinriham Panderam iedvesmojoties no itāļu renesanses villu arhitektūras formām. Par pils celtniecības nobeigšanu vēsta gada skaitlis, kad 1888. gada augustā tika svinēti spāru svētki.  1905. gada revolūcijas laikā, kad nodedzināja Vecpiebalgas, Sērmūkšu, Kaives un Dzērbenes pilis, Nēķena pils Panderu dzimtas humānās saimniekošanas dēļ palika neskarta. Nostāsts liecina, ka dedzinātājiem pretī stājušies Nēķena zemnieki un kalpi. Muiža un pils vēstures gaitā ir kalpojusi ne vien kā kultūras attīstības centrs, bet diemžēl arī kā ierocis represīvo iestāžu rokās: 1906. gadā pilī ierīkoja lauku kara tiesu, bet pēc dragūnu pavēles pagrabus pārbūvēja par cietumiem, arī 1940.-1941. gadā Taurenes cilvēku likteņi tika lemti pilī. Nelāgā slava turpinājās arī pēckara gados, kad pils otrajā stāvā darbojās čekas izmeklētāji. Jaunajai muižas ēkai ir savs spoks – baltā dāma, kas joprojām klimst pa muižas ēku un teritoriju. Viņa parādoties pilnmēness naktī, un viņu ir redzējuši ēkā strādājošie cilvēki. Nostāsti liecina, ka baltā dāma šai saulē bijusi kalpone, kura iemīlējusies muižkunga dēlā, un tas muižniekam neesot paticis. Viena no versijām ir tāda, ka muižkungs meiteni esot licis iemūrēt, tāpēc arī rādās jaunās meitenes rēgs.Telpu apskatei iepriekš vienoties ar Gintu Babri (tālr. 22032942). Interesanti par Taureni  un tās apkārtni lasiet šeit. 



Šis ceļojums var tikt īstenots vienā dienā vai apvienojot to ar Vidzemes sirds muižām Cēsu pusē vai Ziemeļvidzemes muižām vai Latgales muižām. 

PS. Precizējumus, papildinājumus, priekšlikumus laipni gaidīšu komentāros. 


Komentāri