Kādā ne visi
saulainā ziemas dienā gribēju turpināt iepazīšanos ar Vidzemes muižām.
Ziemeļvidzemes muižas pa lielam jau izbraukātas, bet šoreiz ceļš veda uz Vidzemes
austrumiem – Gulbenes pusi. Maršruts ir sastādīts, visas aprakstītās muižas gan
nav paša skatītas, bet tās iekļaujas maršrutā un tajās ir ko redzēt. Muižas ir
interesantas ne tikai tiem, kas par tām interesējas. Muižas ir vietas, kas
nodarbināja amatniekus un celtniekus, tajās attīstījās lopkopība un dārzkopība,
tika veidoti parki un ainavas. Tās bija bagātas dažādām kultūras un mākslas,
tajā skaitā gastronomijas izpausmēm. Bez
muižām pa ceļam ir arī interesanti dabas objekti kā Raunas Staburags vai
pastaigu takas, kā arī pilskalni un sakrālie objekti. Jāieplāno laiks pusdienām vai
līdzpaņemtam piknikam. Ja ir plānots kāda no muižām iet iekšā, tad labāk
iepriekš to noorganizēt. Apraksti
nepretendē uz vēsturisko patiesību. Tie ir ņemti no dažādiem interneta avotiem.
Autora fotogrāfijas. Maršruts:Brantu
muiža – Palsmanes muiža – Lizuma muiža- Tirzas muiža – Krapas muiža- Vecgulbenes
muiža – Jaungulbenes muiža – Dzelzavas muiža - Cesvaines muiža – Grašu muiža – Druvienas
muiža – Gatartas muiža – Dzērbenes muiža – Nēķena muiža.
Brantu muižas ēka celta 19.gadsimtā. Īpašnieki bijuši vairāki, bet pēdējie no 1851.
gada – fon Precmanu dzimta, kuri neesot bijuši cienīti zemnieku vidū. Teika
stāsta, ka kungs vienmēr mēdzis noklausīties, ko strādnieki runā un kā strādā.
Viņš paslēpies rijas augšā, lai visu redzētu un noklausītos. Bet viņu pieķēra
divi strādnieki, kuri kungu nogāzuši lejā, visi kūlēji ar spriguļiem metušies šim
virsū un situši, kamēr viņš pusdzīvs izmeties laukā un drīz vien nomiris. Ārsts
Jānis Zālītis, dzimis brantēnietis, atradis pamesto un izpostīto kunga kapu,
paņēmis izpētei galvaskausu un mugurkaula augšējos skriemeļus. Tie patiešām
bijuši deformēti, sašķiebti uz labo pusi. 1926. gadā muižas ēkā ierīkota skola,
2009. gadā to slēdza (jo pagastā bija palikuši tikai 30 bērni). Turpmākos 10
gadus celtne stāvēja pamesta. 2018. gadā TV raidījumu “Īstās latvju saimnieces”
un “Kūku kari” dalībniece un uzņēmēja Ilze Briede pārdevusi savu labi iekopto saimniecību
“Donas” un iegādājusies Brantu muižu, kur veido Saimnieču skolu, kur celt
gaismā latviskās tradīcijas. Tāpat šeit saimnieko pirts meistars un Pirts
skolas vadītājs Nauris Zutis, līdz ar to šeit tagad atrodas arī Pirts skola. Viņa
saka “Īstai latvju saimniecei jāmāk ēst gatavot, tamborēt, knipelēt, diplomātei
būt lielai, smuku galdu uzklāt, un vēl smaidīt.” Muižā tiek piedāvātas dažādas meistardarbnīcas:
maizes cepšanas darbnīca; cepumu un kūku meistarklase, piparkūku darbnīca,
smaržu rituāls, pirtsslotu un skrubīšu darbnīca. Iepriekšēja pieteikšanās pa
tālruņiem +371 26 425 426 (Ilze Briede), +371 26 335 578 (Nauris Zutis) vai
info@pirtsskola.lv.
1870. sākta un 1880. gadā pabeigta Palsmanes muižas celtniecība. Kungu māja celta eklektisma stila neorenesanses formā, kas bija raksturīga 19. gadsimta otrās puses muižu kungu namu arhitektūrā. Tai ir vienkāršs un atturīgs fasādes rotājums, centrā novietots tornītis. Ēkas arhitekts nav zināms, domājams, ka tas ir arhitekta Rūdolfa Heinriha Cirkvica (1857.—1926.) darbs. Viņš ir arī vairāku Rīgas īres namu autors, kā arī projektējis Igates un Bīriņu pilis. Līdz 1920. gadam Palsmanes muižā dzīvoja Paulīna fon Bēra (1847. -1877.), dzimusi Kalena. Viņa Palsmanē dzīvoja no 20 gadu vecuma. 1881. gadā Paulīna apprecējās ar Rūdolfu fon Bēru, kurš bija 11 gadus jaunāks. Abu muižnieku laikā Palsmanē uzcēla daudzas mājas, vienā no tām tagad atrodas pagastmāja, citā Palsmanes kultūras nams. Pēdējie muižas īpašnieki fon Bēru ģimene. Ar to saistās stāsts, kuru pierakstījis pēdējā barona strādnieka Pētera Nika mazdēls Andris Dīcmanis. Tas noticis ap 1915. gadu, kad Palsmanes barons Bērs aicinājis Pēteri ar ģimeni atpakaļ uz Palsmani – solījis labu algu un vietu, kur dzīvot, jo vectēvs bija labs un fiziski spēcīgs strādnieks. Viņš gan bija vienīgais Palsmanē, kurš atļāvās nebučot baronam roku! Pirmā pasaules kara laikā par brīvdomību un nepaklausību barona vagars Hugo Zamarīters Pēteri nosūdzēja vāciešiem, tie vectēvu abus ar vecāko dēlu aizveda gūstā uz Vāciju. No gūsta gan viņš atgriezās viens – Pēteris juniors Vācijā smagi saslima un nomira. Pēc atgriešanās naidu pret vagaru nav turējis, vien noteicis:”Gan jau Dievs viņu sodīs!” Tā arī noticis, vagars traģiski gājis bojā. Patreiz muižā darbojas Palsmanes internātskola. Apkārt muižas pilij izvietots pils parks.
Vēstures liecības norāda, ka jau pirms poļu laikiem Lizumā muiža (Lysohn ) bijusi, tā piederēja vācbaltiešu dzimtai – Tīzenhauzeniem. 1629.gadā kā muižas īpašnieks minēts Antoniuss Morrie, bet 1657.gadā – Meijers. No 1781.gada muiža nonāca barona Matveja fon Malama īpašumā, līdz beidzot 1836.gadā par īpašnieku kļuva fon Volfu dzimta. Muižas greznākā celtne neapšaubāmi ir Tjūdora neogotikas veidolu pils. Volfu dzimtas materiālos kā Lizuma muižas kungu mājas pārbūvētājs minēts Otto Gotlībs fon Volfs (1819. – 1884.), kas liek domāt, ka pārbūve notikusi 19.gs.50-tajos gados. Pārbūves projekta autors (nezināms arhitekts ) kopējo fasādes kompozīciju veidojis sekojot tolaik klasiskiem Tjūdora neogotikas stila paraugiem. Iekštelpās koka apdares darbus veikuši tā laika vietējie amatnieki. 1936./37.gadā pilī iekārtota skola, kas šeit atrodas arī tagad. Skolā ierīkots arī vietējais muzejs. Ap pili saglabājies neliels ainavu stila parks ar vairākiem dīķiem. Tuvākajā apkārtnē – vairākas muižas apbūves ēkas: stallis (šobrīd sporta zāle), klēts (šobrīd kultūras nams), kalpu mājas, spirta brūzis u.c.
Tirzas viduslaiku pilsmuiža (latīņu: curia Tirsen, vācu: Hof und Gut Tyrsenn) bija Rīgas arhibīskapijas vasaļu Tīzenhauzenu 15. gadsimtā būvēta pilsmuiža Tirzas upes kreisajā krastā. Livonijas kara laikā 1559. gada janvārī pie pilsmuižas notika Tirzas kauja, kurā Rīgas arhibīskapa vasaļu karaspēks cieta sakāvi. Uz vecās pils pamatiem iespējams 18.gadsimtā uzcelts Tirzas muižas kungu nams, kas mūsdienās pamests. Apkārtnē atrodas arī vairākas saimniecības ēkas - stallis ar kučiera dzīvokli, klēts, kūtis u.c. Pie luterāņu baznīcas kalnā atrodas baronu Cēmeru kapenes, kuras atjaunotas pateicoties projektam "Sakrālā tūrisma infrastruktūras attīstība".
Pa ceļam Galgauska, kur ceļotāji parasti iegriežas pamestajā Svētā Jāņa Kristītāja pareizticīgo baznīcā, bet interesanti ir arī Galgauskā baronu Mengdenu dzimtas kapi, kas atrodas mežā - līdzās pareizticīgo baznīcai. Tā ir pamesta kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Uz kapakmeņiem lasāms, ka divi baroni nodzīvojuši 61 un 47 gadus, bet divas baroneses - katra tikai 18 gadus.
Krapas muižas (Daukstu pagasts) nosaukums cēlies no muižas īpašnieku Kropfenu uzvārda, taču vēlāk tās īpašnieki vairākkārt mainījušies. 1592. gadā muiža piešķirta mūža valdījumā Košezkim. Kā pēdējais īpašnieks minēts majors Hertzbergs. Muižas apbūves veidošanās pagaidām vēl maz izpētīta, taču ēkas, izņemot kungu māju, ir gandrīz pilnībā saglabājušās, celtas 19.gs. beigās no sarkanajiem ķieģeļiem - pārvaldnieka māja, kūtis, klētis un citas saimniecības ēkas. Muižas teritorijā ir 4.92 ha liels parks, kas gan ir ļoti aizaudzis. Parkā aug daudz lazdu un krūmu rožu, kā arī kļavas, melnalkšņi, oši, egles, ozoli, liepas un gobas. Krapas muižai veltīta tautas dziesma:
"Krapas muiža lustes muiža
Pašâ kalna galiņâ;
Lēdmaņ' muiža
moku muiža
Zaļajôs bērziņôs."
Vecgulbenes muižas vēsture ir sena un daudzšķautņaina. Atkarībā no teritorijas politiski -administratīvās piederības tajā mainījušies īpašnieki. Muižai ir bijuši raženāki laiki, tāpat kā bada laiki. 1763.gadā Krievijas valdniece Katrīna II muižu uzdāvināja grāfam Ernstam Miniham, bet 1789.gadā kā muižas saimnieks tiek minēts slepenpadomnieks Otto Hermanis fon Fītinghofs, kurš Vecgulbeni nopirka no Miniha dēliem par 80 000 zelta rubļu. 1797.gadā pirmo reizi sakarā ar Vecgulbenes muižu tika minēta vācbaltu muižnieku Volfu dzimta. Pēc tam, kad Gulbenes muiža nonāca grāfa Miniha īpašumā, no tās tika atdalīta ievērojama teritorija, kas tika izveidota par patstāvīgu muižu. Jaunā muiža tika nosaukta par Jaungulbeni Neu-Schwanenburg), bet atlikusī muižas daļa - par Vecgulbeni (Alt-Schwanenburg). Ar Vecgulbenes muižas nonākšanu Volfu dzimtas rokās noteikti jāsaista muižas uzplaukums. Par pilntiesīgiem un vienīgiem Vecgulbenes muižas īpašniekiem Volfi kļuva 1802.gadā. Pirms vai pēc ceļojuma kopā ar bērniem variet atkārtot apmeklētās vietas pāršķirstot krāsojamo grāmatu.
Jaungulbenes (Neu-Schwanenburg) pirmo muižu sāka celt Otto Vilhelms Leopolds fon Tranzē (1806.-1879.) apmēram ap 1850. gadu, un tolaik tā bija apmēram puse no tagadējās pils. Tā sākotnēji bijusi celta Tjudoru neogotiskajā stilā. 1878. gadā to savā īpašumā ieguva Otto fon Tranzē-Rozeneka jaunākais dēls Pauls fon Tranzē-Rozeneks (1853.-1928.). Tai pašā vai 1879. gadā Pauls licis pilij piebūvēt otru spārnu. Līdz pat mūsdienām torņa fasādē redzams īpašnieku fon Tranzē-Rozeneku ģerbonis. 19. gadsimta otrajā pusē pie pils uzbūvēja plašu saimniecības ēku kompleksu, kurš ir saglabājies līdz pat mūsdienām: tajā ir staļļi, kūtis, pienotava, kalpu veikals, krogs, brūzis, kalēja māja u.c. Pie pils izveidoja 39 hektārus lielu ainavu parku ar romantisma laika pieminekļiem. Līdz mūsdienām saglabājušies Velna vārti ar mākslīgām pilsdrupām (1889). Pauls fon Tranzē-Rozeneks, kurš bija Rīgas Mākslas biedrības biedrs, Jaungulbenes pilī iekārtoja bagātīgu Vīnes un Minhenes gleznošanas skolas gleznu, kā arī skulptūru, grafikas, mēbeļu u.c. mākslinieciski vērtīgu priekšmetu kolekciju. Ap 1900. gadu pils rietumu galā uzcēla piebūvi smagnējā romāņu stilā, bet ap 1903. gadu pabeidza austrumu spārna piebūvi, likvidējot gotikas elementus. 1904. gadā Pauls fon Tranzē-Rozeneks muižas parkā uzcēla laukakmeņu kapelu savas mirušās sievas Adas piemiņai (tagad Jaungulbenes evaņģēliski luteriskā baznīca). 1907. gadā pils kreisajā spārnā uzcēla torni, pēc Mēdlingera projekta 1914. gadā pārbūvēja pils labo spārnu. Pēc 1905. gada revolūcijas viņš šo kolekciju pakāpeniski pārveda uz sev piederošo namu Aleksandra bulvārī 3a (tagad Brīvības bulvārī 32) Rīgā. 1908. gadā lielu daļu kolekcijas atdāvināja Rīgas Pilsētas muzejam (tagad gleznas atrodas mākslas muzejā "Rīgas birža"). 1927. gadā muižas pilī iekārtoja lauksaimniecības skolu, ko 1990. gados pārcēla uz jaunām ēkām. 2006. gadā Jaungulbenes pagasta pašvaldība pili pārdevusi, tā pēc īpašnieku maiņām pieder Krievijas privātpersonu īpašumā esošai SIA “Jaungulbenes pils”. Par muižu labāk zinās pastāstīt muižnieku fon Tranzē-Rozeneku dzimtas pētniece Daina Ozola vai arī iespējams apmeklēt vietējo muzeju, kas ir iekārtots romantiski vēsturiskā namiņā, un sākotnēji kalpojis, kā poniju stallis, bet vēlāk pārtapis par “vešūzi”. Šajā privātajā muzejā ir aplūkojamas senas fotogrāfijas, kuras liecina par muižas laika dzīvi, kad tajā dzīvoja Pauls fon Tranzē-Rozeneks ar savu ģimeni.
Dzelzavas muiža sākusi veidoties 18.gadsimta vidū, muižas pils
celta 1767.gadā baroka stilā. Tā pārbūvēta 18.gadsimta beigās un 20.gadsimta
sākumā, kad to atjaunoja pēc nodedzināšanas 1905.gada nemieros. Ap muižas kompleksa
centrālo laukumu simetriski izvietotas kalpotāju mājas, ko ieskauj 19.gadsimta
veidots muižas parks ar vietējo un svešzemju koku un krūmu stādījumiem.
Cesvaines pils būvēšanu uzsāka 1893.gadā, dzīvošanai tā bija gatava 1895.gadā. Kā norādīts 1904.gadā Pēterburgā izdotajā G.V. Baranovska "19.gs.otrās puses arhitektūras enciklopēdijā”, Cesvaines pils un staļļa projektu izstrādājuši vācu arhitekts Hanss Grīzenbahs (Hans Otto Julius Grisebach) un tēlnieks Augusts Georgs Dinklāge (August Georg Dinklage). Cesvaines pils ir eklektisma mākslas paraugs, kurā apvienojas arhitektūra, tēlniecība, metālmāksla un glezniecība. Atsevišķas detaļas un būvelementi saglabājušies līdz mūsdienām vai nu tikuši atjaunoti. Piemēram, pils kreisais spārns bijis paredzēts kungu telpām, tā gals izcelts ar greznu zelmini, ko vainago vilka figūra. Tādejādi izceļot muižas īpašnieka uzvārdu fon Vulfs. Vairāk par pils vēsturi atradīsiet mājas lapā .
Grašu muižas apbūve ap pagalmu veidojusies, sākot ar 18.gs. beigām. Kungu māja celta 1784.gadā. Gravas pusē celta pārvaldnieka māja, bet tālāk stallis ar vāgūzi, kura otrā stāvā dzīvoja kalpi. Aiz staļļa bijusi siltumnīca, no kuras saglabājušās drupas. Pretī pārvaldnieka mājai kalpu māja, bet tālāk kūts. Grašu pils no 1820.g. ir bijusi fon Kālenu ģimenes īpašums. Ozolu aleja aizved arī pie fon Kālenu dzimtas kapiem kur saglabājušās 4 krusta pamatnes ar Bībeles citātiem vācu valodā, bet čuguna krustu ar apbedīto vārdiem vairs nav. Cesvaines novada pašvaldība sadarbībā ar fon Kālenu ģimeni kapos ir uzstādījusi informāciju par šo vietu. Šobrīd kungu majā ierīkota viesnīca un svinību telpas. Pagrabstāvā atpūtas zona ar saunu, džakuzi, biljarda zāli. Distanču slēpju un velosipēdu noma. Informācija pa tālruni +371 29448937.
Druvienas muiža – vieta, kur vietējiem iedzīvotājiem ir izdevies
saglabāt savu pili. Ar nelielām fondu naudām, organizējot vasaras nometnes,
kokles izgatavošanas un citas meistarklases, cepot garšīgu maizi un sienot
sieru, adot zeķes un izgatavojot dažādus suvenīrus no koka un citiem
materiāliem. Tā ir vieta, kur iegriezties ciemos uz ilgāku laika sprīdi un
ievingrināt rokas amatnieku meistarstiķos. Latvijas
laukos skolas, kas kādreiz ierīkotas muižu kungu mājās un pilīs tiek aizvērtas.
Reizēm ēkas tiek nodotas privatizācijai, bet reizēm vietējie iedzīvotāji,
kopienas, biedrības rod iespēju saglabāt savas pilis. Tas nav viegli, bet nav
neiespējami. Tāpēc šoreiz tikos ar Druvienas muižā ierīkotā “Latviskās dzīves
ziņas centra” pārstāvi un vienu no idejas autorēm Velgu Černoglazovas kundzi.
Intervija ir par to kā iesaistīt vietējos iedzīvotājus, kā piesaistīt viesus un
kā nepadoties. Skatāmies!
Vai nogriežoties
pa citu ceļu -
Dzērbenes (Serbenhof) muižas kungu māja celta agrākās Dzērbenes
viduslaiku pils vietā uz pacēluma, kuru puslokā no rietumiem, ziemeļiem un
austrumiem norobežoja divas gravas. 1555. gadā Rīgas arhibīskaps Brandenburgas
Vilhelms (1498.—1563.)savu Dzērbenes pilsmuižu uzdāvināja savam kancleram
Kristapam Šturcam. 1556. gadā veco pili postīja Livonijas ordeņa, bet 1577.
gadā Krievijas caristes karaspēks. Zviedru Vidzemes laikā no 1625. gada
Dzērbenes muiža piederēja zviedru karavadonim Svantem Banneram. Pēc Lielā
Ziemeļu kara postījumiem Dzērbenes muižas zemes nokļuva Krievijas impērijas
kroņa īpašumā. Ēku kompleksā bija ap 20 ēkām, no kurām neviena nav
saglabājusies līdz mūsu dienām, to vietā vēlāk uzceltas citas. 1771. gadā Krievijas ķeizariene Katrīna II muižu atdāvināja
ģenerālmajoram Oto Veismanim fon Veisenšteinam (Otto Adolf Weißmann von
Weissenstein, 1726.—1773.), kura pēcnācēji muižā saimniekoja līdz 1891. gadam.
Viņu laikā uzcelta muižas kungu māja klasicisma stilā, kurai 19. gadsimta
beigās piebūvēja iespaidīgu četrstūru neogotikas stila torni. No 1891. līdz
1906. gadam muiža piederēja Laudonu dzimtai. Saka, ka barons Otto fon Laudons patiešām
ir bijis ļauns, tāpēc 1905. gada notikumos pili nodedzināja. 1922. gadā zemes
reformas rezultātā atraitnei Lilijai Laudonai īpašumu atsavināja. No 1927. gada
muižas pilī darbojās lauksaimniecības skola, atjaunošanas darbus pabeidza līdz
1929. gadam. Pēc kārtējā ugunsgrēka 1947. gadā no atjaunošanas 1949. gadā līdz
astoņdesmito gadu vidum lauksaimniecības skola darbojās un vēlāk pārgāja
padomju saimniecības "Dzērbene" valdījumā, mūsdienās pilī atrodas
Vecpiebalgas novada Dzērbenes pārvalde, tautas nams, novadpētniecības
ekspozīcija. Jāatzīmē, ka divi muižas sudraba svečturi atrodas Rundāles pilsmuzejā. Dāvanu
un suvenīru darbnīcā “Zemenītes sniegā” iespējams iegādāties ar mīlestību
gatavotus suvenīrus, kā arī pasūtīt personalizētas dāvanas, pasākumu suvenīrus
u.c. skaistas un oriģinālas lietas. Apmeklējumu lūgums iepriekš pieteikt zvanot uz mob.tālruni:
+371 27508830, e-pasts: zemenites@zemenitessniega.lv.
Šis ceļojums var tikt īstenots vienā dienā vai apvienojot to ar Vidzemes sirds muižām Cēsu pusē vai Ziemeļvidzemes muižām vai Latgales muižām.
PS. Precizējumus, papildinājumus, priekšlikumus laipni gaidīšu komentāros.
Komentāri
Ierakstīt komentāru